debesīm, cieši satvērusi cepuri, lai tā neaizlidotu pa vējam. Lietus bija neizbēgams, kas nozīmēja, ka viņu iknedēļas pastaiga tiks saīsināta un viņas agri tiks aizsūtītas atpakaļ uz Morkombu. Varbūt viņām nāksies papildus nodoties Bībeles studijām, izpērkot savus grēkus.
– Paelpojiet svaigu gaisu, meitenes, – matrona uzsauca, viņām izklīstot pludmalē. Tās, kurām drīz vajadzēja dzemdēt, pārgurušas un baiļpilnas sēdēja, vērodamas pelēkos viļņus. Tās, kurām vēders tikpat kā nebija manāms, pieskrēja pie ūdens malas apmērcēt kāju pirkstus. Tās, kuras atradās kaut kur pa vidu kā Bītija, staigāja gar krasta līniju, meklēdamas gliemežvākus vai krāsaina stikla gabalus, ko jūra bija noskalojusi gludus. Bītija, apņēmusies izmantot pastaigas laiku lietderīgi, ātri gāja uz priekšu pa mitrajām smiltīm. Jūras gaiss un strauji pukstošā sirds aizskaloja zirnekļu tīklus, kas sakrājās prātā, kamēr viņa bija ieslodzīta ar linoleju klātajās telpās, kur oda pēc kāpostiem.
Tālumā viņa saskatīja kādu stāvu. Bītija tam nepievērsa nekādu uzmanību, līdz ieraudzīja, ka tas paceļ roku, gandrīz vai kā pamājot viņai. Kustība bija piesardzīga. Bītija palēnināja soli. Palūkojās uzmanīgāk. Tas bija vīrietis pelēkā uzvalkā, kura seju aptumšoja cepure. Un viņš noteikti māja.
Bītija paraudzījās sev aiz muguras. Pārējās meitenes atradās divdesmit jardu attālumā, un neviena no viņām neskatījās uz vīrieti. Viņa atkal pagriezās, un sirds salēcās: tā viņu pazina agrāk nekā acis.
Henrijs.
Bītija pārsteigumā sastinga. Viņa nevarēja mesties tam klāt, jo matrona to ieraudzītu. Taču viņa nevarēja arī izlikties, ka nav neko redzējusi.
Tieši šajā brīdī mākoņi virs galvas pavērās un sāka līt.
Matronas balss pārskanēja vēju.
– Nāciet atpakaļ, meitenes. Mēs tūlīt pat atgriežamies.
Atgriezties? Kā tas bija iespējams? Henrijs bija tepat, tikai simts jardu attālumā un stāvēja lietū.
– Lai kāda pasauc Bītiju! Dieva dēļ, Bītij, mēs visas tevi gaidām!
Kāda roka satvēra viņas delmu. Tā bija viena no jaunajām meitenēm: Bītija bija aizmirsusi viņas vārdu.
– Nāc, – viņa noteica izteiktā skotu izloksnē. – Mēs visas nomirsim šajā lietū. – Bītija atbrīvoja roku un pagriezās atpakaļ, ar skatienu meklējot Henriju.
Viņš bija pazudis.
– Nāc, – meitene sacīja.
Bītija redzēja, ka meitenes steidzas projām no pludmales, un matrona nikni vicināja savas tuklās rokas. Viņa atkal pameta skatienu atpakaļ: tur nebija neviena stāva.
Ko tad, ja tas vispār nebija Henrijs? Tikai tēls, ko uzbūrusi viņas izmisusī sirds?
Aizslaucījusi dusmu asaras, Bītija soļoja pa pludmali pie pārējām, panākdama tās brīdī, kad viņas šķērsoja ielu. Aiz ēkas bija novietots melns ostins, tieši tāds pats kā Tedijam Vailderam.
Bītija sapurināja sevi. Daudzi vīrieši brauca ar melniem ostiniem. Un tomēr ar to pietika, lai iesveltu viņā cerību. Lietus bija kļuvis stiprāks, matrona bija pieliekusi galvu zem sava melnā lietussarga. Neviens uz viņu neskatījās. Šobrīd nē…
Bītija atdalījās no grupas un metās uz pludmali. Neviens viņu neapsauca. Viņa skrēja, cik ātri vien ļāva pēdējā laikā par neveiklu kļuvušais ķermenis, un apstājās, aptvērusi, ka viena stāv smiltīs.
Pelēka jūra, pelēkas debesis, pilnīga vientulība. Henrija tur nebija. Viņš negrasījās braukt šurp. Nekad neatbrauks.
Pēc īsa brīža viss mainījās. Viņa sadzirdēja, kā Henrijs nosauc viņas vārdu.
– Bītij!
Viņa pagriezās. Viņš stāvēja krastmalā un māja. Bītija steidzās uz priekšu pa smiltīm un metās viņa skavās tik sparīgi, ka nobijās, vai tikai nenogāzīs viņu zemē. Taču Henrijs bija spēcīgs un stabils kā klints.
– Man likās, ka tu nekad neatbrauksi.
– Es tevi pazaudēju! Tavi vecāki neko nezināja. Kora man atzinās. Nemūžam nepiedošu, ka viņa to turēja noslēpumā. Lietus viņus izmērcēja, taču abi cieši turējās viens pie otra. Visbeidzot Henrijs atkāpās.
– Tevi pamanīs. Ātri. Nāc man līdzi, man ir Tedija mašīna.
Bītijas skatiens sāka šaudīties apkārt. Viņa tiks pamanīta. Gan matrona sūtīs kādu viņai pakaļ. Henrijs aplika roku viņai apkārt un vedināja Bītiju uz mašīnas pusi.
Iekšpusē viņa iekrita sēdeklī, lietum bungojot pa automašīnas jumtu. Henrijs neiedarbināja motoru. Viņš pagriezās un nopētīja Bītiju ar savu pelēko acu skatienu. Viņas pulss bija ātrs un apdullinošs. Viņa neuzdrošinājās neko teikt.
– Bēdz projām, ar mani, – viņš sacīja. Vai Bītijai tikai tā likās, vai arī viņa elpa patiešām oda pēc džina?
– Ko tu ar to gribi teikt? – Taču bija jau par vēlu. Viņš bija izrunājis vārdus, kurus Bītija bija ilgojusies dzirdēt un nebija uzdrošinājusies pat iztēloties.
– Es telegrafēju Billijam uz Austrāliju. Viņš man sameklēs darbu.
Bītijai sagriezās galva.
– Mēs varam būt kopā.
– Tava sieva… – viņa noteica, cenzdamās ievilkt elpu.
– Es viņu nemīlu. Es mīlu tevi. Es mīlu mūsu bērnu. Viņa mūs nemūžam neatradīs. Esmu noorganizējis mums guļvietas kravas lainerī, kas izbrauks no Londonas pēc astoņām dienām. Man kabatā ir četrdesmit mārciņas. Vai tu brauksi man līdzi? Tagad? Uz Londonu?
Ārpusē brāzmainais lietus sāka norimties. Bītija lūkojās uz Henriju, domām šaudoties galvā: par to, ka viņa iegāzīs Koru, kura bija tai tik daudz palīdzējusi, par došanos tik tālu prom no mājām, par to, ka viņa vairs nekad neredzēs vecākus… Taču neviena no šīm domām neiesakņojās, jo sirds dziļumos viņa vēlējās doties līdzi Henrijam. Un šī vēlme pārspēja visu.
– Jā, – viņa sacīja. – Brauksim.
Vakars satumsa aiz mazās viesnīcas istabiņas loga Beisvoterā. Bītija lūkojās ārā, gaidīdama Henriju: viņš kavējās. Un katru reizi, kad viņš kavējās, Bītija prātoja, vai viņa rīkojas pareizi. Jādomā, ka nebija labi, ja viņa zaudēja tam ticību, tiklīdz Henrijs bija nozudis skatienam.
Blakusistabā cauri plānajai sienai kāds svilpoja jautru dziesmiņu. Možā melodija kontrastēja ar istabā valdošo vēsumu, ar tumsas iestāšanos un nomācošo raižpilno smagumu viņas sirdī.
Rīt viņi aizceļos ar kravas kuģi, uz kura atradās pietiekoši daudz vietas diviem pasažieriem, un tur nebūs pat stjuarta, kas par viņiem parūpētos. Henrijam nāksies nodarboties
