aizkaitinājuma impulss.
– Nē.
– Tikai ciemos. Tu neesi te bijusi kopš vecmāmiņas nāves.
– Es nevaru. Šobrīd notiek izrādes mēģinājumi.
– Pēc tam.
– Būs jauna izrāde.
Nopūta klausulē.
– Emma, tev ir gandrīz trīsdesmit divi gadi. Tu nevari dejot mūžīgi.
Taču es varēju: tur jau bija tas joks. Mans ķermenis vēl aizvien bija kārtībā. Ja ne mūžīgi, es cerēju nodejot vēl vismaz desmit gadus. Varbūt vairāk. Biju redzējusi Maiju Pļisecku dejojam sešdesmit triju gadu vecumā. Kopš bērnu dienām es nevēlējos darīt neko citu, kā vienīgi dejot: es nespēju pat iztēloties, ka varētu to pamest. Nezināju, kā to pamest.
– Mammu, – es sacīju, – apsolu, ka atgriezīšos mājās, kad beigšu dejot. Taču pagaidām tā vēl aizvien ir mana dzīve. – Patiesībā tagad tas bija vienīgais, kas man bija atlicis.
Savā mūžā biju dzirdējusi izteicienu “salauzta sirds” simtiem reižu. Taču tagad ar katru muskuli un nervu savā ķermenī sapratu, ko tas patiesībā nozīmē. Mana sirds, šis svarīgais orgāns, kas apgādāja ar asinīm visu manu ķermeni un piepildīja to ar mīlestību un ilgām, nebeidza sāpēt. No rīta es pamodos ar sāpēm un vakarā gāju ar tām gulēt. Lēju asaras pie vannas istabas izlietnes, gatavodamās doties uz darbu. Es nespēju sakarīgi padomāt, nepazinu pati sevi.
Vienīgā man zināmā iespēja, kā atbrīvoties no briesmīgajām sajūtām, bija kustēšanās. Pēc ikvakara mēģinājumiem es paliku ilgāk, lai dejotu, dejotu un dejotu. Adelaide katru vakaru sešos prātīgi devās mājās pie savas ģimenes Klepemā. Es izbaudīju mirdzošo tukšo telpu ar augstajiem apgaismes ķermeņiem un garajiem spoguļiem. Man bija dotas visas pasaules iespējas izpaust savas dusmas un sāpes. Jo vairāk smeldza manas pēdas, jo tuvāk pienāca izdevība viņu aizmirst. Es dejoju kā apsēsta, dejoju tā, it kā tā būtu vienīgā izdzīvošanas iespēja. Un savā ziņā tā arī bija.
Apkopējs Tomass apstaigāja gaiteņus. Dzirdēju, kā dūc putekļusūcējs, kā tualetēs šļācas ūdens. Kādu vakaru viņš ienāca iekšā un notīrīja spoguļus no vienas telpas malas līdz otrai, cītīgi neskatīdamies, kā es moku savu ķermeni. Otrajā piektdienas pēcpusdienā Adelaide vairs nespēja valdīt mēli.
– Tu to dari jau divas nedēļas. Tu zini, ka tas tev nenāk par labu.
– Mēģinājumu nekad nevar būt par daudz.
– Ķermeni nevar nomocīt par daudz. Ja Braiens uzzinātu…
– Neuzdrošinies stāstīt Braienam! – Braiens Lidke bija mākslinieciskais vadītājs. Pēdējā reizē, izvēloties mani, viņš bija uzsvērti jautājis, cik man gadu. – Man tas ir jādara, Adelaide. Esmu pavadījusi pārāk daudz laika ar Džošu, izlaidusi mēģinājumus, zaudējusi formu.
– Tu ne reizes neesi izlaidusi nevienu pašu mēģinājumu, Emma. Es rūpējos par tavu grafiku un to zinātu.
– Man būtu vajadzējis mēģināt papildus.
Viņa ciniski iesmējās.
– Dieva dēļ – tevis pašas dēļ, ej mājās.
Mājās. Uz tukšo dzīvokli, kuru es daudz ilgāk vairs nevarēju atļauties.
– Vēl vienu stundu.
Adelaide uzmeta plecā somiņu un devās uz durvīm. Es atvairīju vainas apziņu un devos pie stieņa. Muskuļi smeldza. Augšā.
Tovakar es trenējos īpaši aizrautīgi. Sākumā neievēroju to, ka nedzirdu Tomasa putekļusūcēju. Kad biju beigusi un ķērusies pie noslēguma vingrinājumiem, man lēnām sāka pielēkt, ka teātris patiešām atrodas tikai manā rīcībā. Piegāju pie durvīm un palūkojos ārā. Parasti koka paneļus un platās kāpnes apgaismoja lampiņas. Tagad tur valdīja piķa melna tumsa. Vai nu Tomass nebija ieradies, vai arī bija agri devies projām un aizmirsis par mani. Visticamāk, es biju ieslēgta.
Manī norisinājās iekšējs karš: raudāt vai smieties. Galu galā nedarīju ne vienu, ne otru. Man vajadzēja tikt pie skapīša, kur atradās manas ikdienas drēbes, tāpēc atstāju zāles durvis vaļā cerībā, ka kāds gaismas atspīdums sekos man līdzi uz ģērbtuvēm. Tumsā man nekad neizdevās iedabūt atslēgu slēdzenē, tāpēc nolēmu vispirms doties lejā un palūkoties, vai varēšu atvērt durvis no iekšpuses. Ja nē, nolēmu pavadīt nakti, saritinājusies uz grīdas, bez kādas vajadzības pārģērbties. Šī doma nez kāpēc saderējās ar manu nožēlojamo, vientulīgo noskaņojumu. Iedomājos par savu skapītī atstāto mobilo telefonu, taču zināju, ka tas nebūs uzlādēts. Patiesībā es nebiju tam pieskārusies kādu nedēļu.
Devos uz priekšu pa gaiteni. Gaisma izbeidzās īsi pirms kāpnēm, taču es ar labo roku sataustīju margas un lēnītēm taustījos pēc nākamā pakāpiena. Un tad pēc nākamā.
Taču aiznākamā tur nebija. Vismaz es to nespēju sataustīt ar pirkstgalu, un tumsā notika kas dīvains. Mani muskuļi, noguruši pēc nedēļu ilgās mocīšanas, bija zaudējuši modrību un nespēja kompensēt piepešo pamata zudumu. Šajā brīdī es atcerējos, ka kāpnes pagriežas pa kreisi, taču manam krītošajam ķermenim jau bija par vēlu.
Tas viss notika biedējoši strauji, lai arī vēlāk man likās, ka tas ildzis veselu mūžību. Noslīdēju lejā pa kāpnēm un novēlos uz raupjā paklāja gluži kā lelle, kuru nometis nevērīgs bērns.
Sāpes nenāca uzreiz. Pēc tam likās, ka nav tik traki. Bet kāpēc gan mana sirds sitās tik strauji, kā zinādama ko tādu, ko nezināja smadzenes? Es mēģināju piecelties.
Un mans labais ceļgals saļima zem manis, it kā man vispār nebūtu ceļgala. Sāpes parādījās no visām pusēm, liekot man iekliegties. Locītava sāka pietūkt gluži kā balons, kas piepildās ar ūdeni.
Ko es esmu izdarījusi? Ko es esmu izdarījusi? Tas nevarēja notikt. Asinis dunēja ausīs, pakrūtē sakāpa nelabums. Es sabruku zemē, saķērusi ceļgalu, un saucu pēc palīdzības tumšajā, tukšajā teātrī.
Sestā nodaļa
No viena speciālista pie otra cauri sāpēm, un ikviena seja pauda neizturamu nopietnību un līdzjūtību. Līdz pirmās nedēļas beigām biju dzirdējusi stāstu jau simts reižu, otrās nedēļas beigās tūkstoš reižu. Kritiena leņķis bija sarāvis manas saites. Pret to nelīdzēja ledus un atpūta. Saites bija sarautas druskās. Sāpes palīdzēja mazināt tikai spēcīgi pretsāpju līdzekļi. Speciālisti jau tagad kaut ko drūmi murmināja par “neskaidro” prognozi. Kāds ķirurgs ortopēds atvēra manu ceļgalu un tad to atkal aizvēra, lai nosūtītu mani pie cita ķirurga. Šoreiz operācija notika, taču iznākums nebija “tāds, uz kādu mēs cerējām”.
Bija vajadzīgas pilnas trīs nedēļas – pretsāpju līdzekļu, šoka un ķirurgu lietoto muļķīgo eifēmismu dēļ, – līdz es sapratu, ko viņi grib man pavēstīt: mans celis nav glābjams. Es spēšu staigāt, taču līdz ar gadiem,
