lai sargātos no vasaras spožās saules.
Es ilgojos pēc dejošanas. Ilgojos tik stipri, ka mana sirds sāpēja vēl stiprāk nekā ceļgals. Nebiju gatava pārstāt dejot, bet vai es kādreiz būtu tam gatava? Patiesībā es nevarēju noliegt to pieaugošo piesardzību, ar kādu man tika piedāvātas lomas, mikroskopisko sastingumu manos gurnos mēģinājumu sākumā, punus uz savām pēdām un čūlas starp kāju pirkstiem, kas bija radušās gadiem ilgas baleta kurpju valkāšanas rezultātā. Pērnā gada “Gulbju ezers” ar tā nebeidzamajiem pas de bourrés bija sarāvis manas kājas krampjos. Man nācās likt pie pēdām ledu, lai uzdabūtu kājās kurpes. Patiesībā varēja gadīties, ka man bija atlikuši vēl kādi pāris, varbūt trīs, profesionālas dejotājas karjeras gadi. Daži dejoja mūžīgi, es to zināju. Varēja gadīties, ka es neesmu viena no viņiem. Taču apstājoties man nebija palicis nekā cita. Nekā.
Naktī, kad miegs negribēja nākt, es atteicos kavēties pie šīm domām. Tā vietā iztēlojos sevi dejojam. Pagaidām spēju tikai paklibot, taču cerēju, ka mēneša beigās jau varēšu staigāt. Un tad… nu kāpēc man vajadzēja ticēt ārstiem? Ja spēšu staigāt, es spēšu skriet, spēšu lēkt, ja spēšu lēkt, spēšu arī dejot. Varbūt tas prasīs kādu gadu vai divus, vai…
Un tad es sagrābu savu spilvenu tumsā, baidīdamās no tukšuma, kas pletās manā priekšā.
Septembra vidū kravāju kastes un gatavojos atvadīties no jumta terases. Īres maksas segšana vienai pašai būtu sarežģīta arī parastos apstākļos, bet, ņemot vērā milzīgo atšķirību starp pēdējo algas čeku un apdrošināšanas izmaksām, tas izrādījās neiespējami.
Paldies dievam, ka Adelaide ieradās man palīgā. Man likās, ka viņa jūtas vainīga notikušajā. Ja viņa būtu mani pierunājusi tovakar doties mājās, es nebūtu palikusi pēc tumsas iestāšanās un nebūtu pakritusi. Taču es nevainoju Adelaidi, apkopēju vai vēl kādu citu. Labi sapratu, kas notika: man bija iestājusies neveiksmju josla dzīvē, un es gaidīju kā lēcienam sasprindzis kaķis, kad notiks vēl kaut kas slikts.
Bija pilnīgi skaidrs, ka tas notiks. Biju zaudējusi savu mīļoto, karjeru un mājvietu. Pēc tam vajadzēja nākt kaut kam vēl ļaunākam. Gluži kā apsēsta raizējos par vēzi, autoavārijām, nolaupīšanu, terorismu, planētas sasilšanu, jauna ledus laikmeta iestāšanās iespēju un sugu izmiršanu. Ne uz mirkli nepārstāju raizēties. Tas man ļāva kaut ko iesākt tajās garajās stundās starp brīdi, kad miega zāles pārstāja darboties, un brīdi, kad varēju tās iedzert atkārtoti.
– Kur ir visas tavas grāmatas? – Adelaide jautāja. Viņa man bija sagādājusi vienistabas dzīvokli ar apkalpošanu Holbornā, kur es varēju palikt, līdz atradīšu ko labāku. Pirmajā stāvā. Bez kāpnēm.
– Man nav grāmatu, – atzinos, ietīdama papīrā kārtējo baleta trofeju. – Es tās izlasu un tad atdodu citiem. Tās aizņem pārāk daudz vietas.
Adelaide notēloja šausmas.
– Tiklīdz tu esi izlasījusi grāmatu, tu esi tai kā pielaulāta uz visu atlikušo dzīvi. Vai tu to nezināji?
– Pat lubenēm?
– Pat lubenēm. – Adelaide palūkojās apkārt. – Patiesībā tev patiešām nav daudz… mantu. Es biju gatava lielam darba daudzumam un milzīgai putekļu slaucīšanai. Ja mēbeles nav tavējās, tad atliek vienīgi tavas drēbes un…
– Zinu, – es sacīju. – Visur vienas vienīgas baleta trofejas. Džošs teica to pašu. Reiz viņš man uzdāvināja fotogrāfiju ietvaru un ielika tajā mūsu attēlu. Es to apgāzu un ieplēsu stiklu, tad ieliku naktsgaldiņa atvilktnē. Tam kaut kur tepat jābūt. – Tā. Man izdevās runāt par dejošanu un Džošu bez raudāšanas. Nē, paga, es raudāju gan.
Adelaide sapurināja mani aiz pleciem.
– Viss būs kārtībā.
– Nebūs.
– Skaidrs, ka būs.
Norādīju uz kasti ar trofejām, kuru pievilcīgi veidotie stūri bija rūpīgi ietīstīti papīrā. Tur iekšā bija visa mana dzīve.
Ietīta un gatava aizlīmēšanai.
– Man ir tāda sajūta, it kā es būtu pazaudējusi enkuru. Esmu zaudējusi savu draugu. Tagad zaudēju savu dzīvokli…
– Vai tev tiešām ir jāizvācas? Vai nevarēji pagaidīt vēl mazliet?
– Man drīz beigsies nauda.
– Es nesaprotu, Emma. Tava omīte miljonāre nomira pirms dažiem gadiem. Vai viņa tev neko neatstāja?
– Nē. Un es arī neko negribēju un negaidīju, tāpēc man nav iebildumu. – Kad vecmāmiņa nomira, viņa neatstāja neko savai ģimenei. Kopš pašas bērnības biju nopratusi, ka mani vecvecāki ir svarīgi cilvēki: vecmāmiņa uzņēmuma dēļ, bet vectētiņš tādēļ, ka strādāja parlamentā. Taču viņi nekad nebija plātījušies ar savu bagātību vai aizmirsuši savus pienākumus pret sabiedrību. Vecmāmiņas uzņēmums tagad atradās akcionāru rokās, bet viņas pašas bagātības nonāca sešdesmit dažādu Austrālijas labdarības organizāciju rīcībā. Tas bija viens no iemesliem, kura dēļ man negribējās atgriezties Austrālijā. Mana māte un tēvocis jutās ļoti sarūgtināti, lai arī abi bija uzņēmuma akcionāri un pietiekoši bagāti. Bija ierosināta juridiska izpēte un ilgstoši, muļķīgi strīdi. Nekas cits tik ļoti neiedragāja ģimeni kā bagāta radinieka nāve. – Turklāt šobrīd es nevaru pieveikt kāpnes. Būs labāk, ja aizbraukšu.
Šajā brīdī ieskanējās durvju zvans.
– Es atvēršu, – Adelaide sacīja. – Necelies.
Domāju, ka furgons mantu pārvešanai būs ieradies stundu agrāk. Nebiju gaidījusi, ka sadzirdēšu mātes balsi kāpņu lejasdaļā, kur viņa paskaidroja Adelaidei, kas viņa ir.
Mana sirds salēcās, un es mēģināju piecelties pārāk strauji. Celis iesāpējās. Es atkal apsēdos. Tad māte bija istabā un nāca uz manu pusi ar taisni izslietu muguru, taisniem un mirdzošiem tumšiem matiem, kas aizmugurē bija saņemti garā zirgastē. Es allaž zināju, cik grūti ir sadzīvot ar skaistu māti. Pusaudzes gados, kad mana māte vēl aizvien strādāja par profesionālu modeli, es spraudu viņas attēlus pie guļamistabas spoguļa un tad apsēdos starp tiem, lai pētītu atšķirības mūsu sejas krāsā, acīs, lūpās. Pēc tam noplēsu fotogrāfijas un noslēpu tās, un trenējos stundu, gluži kā izdzīdama dēmonus. Baletdejotājai vajadzēja būt vienīgi slaidai, lokanai un pietiekoši vieglai, lai viņu varētu pacelt. Un es tāda nebūtu, ja būtu izstiepusies tikpat gara kā Lūize Blakslenda–Hantere.
– Mana mīļā, – mamma noteica pieliekdamās, lai mani apskautu. – Tu izskaties bāla un nogurusi.
– Paldies, – es nomurmināju.
Mamma pietupās, un es apskaudu viņas kustību vieglumu. Izmisums pārskalojās man pāri kā vilnis.
– Ļauj man paskatīties uz tevi, – viņa sacīja.
Paraudzījos uz Adelaidi, kura pamāja un klusi izgāja no istabas.
– Tā
