un nospriedu, ka labāk uzklausīšu vecmāmiņu nekā mammu.
– Es braukšu, – sacīju.
Paldies dievam, mamma no pārsteiguma apklusa. Hibērda kungs pasmaidīja, un šoreiz izrādījās, ka es spēju atbildēt uz šo smaidu.
– Man ir liels prieks, Emma, – viņš sacīja. – Bītija arī priecātos. Varbūt tu spēsi iedvest dzīvību tajā vecajā mājā.
– Es aizbraukšu un palūkošos uz to, tas arī viss, – atbildēju, izstiepdama sev priekšā rokas ar pavērtām plaukstām.
– Negrasos tur palikt ilgi.
Izskatījās, ka viņš grib teikt vēl kaut ko, taču tad aprāvās. Sakārtoja kaklasaiti.
– Tur nenotika mantu izpārdošana, tāpēc māja vēl aizvien ir visai… pilna. Kādam vajadzēs izšķirot mantas.
– Kādas mantas? Grāmatas? Suvenīrus?
– Patiesībā tur vēl ir visas mēbeles. Jādomā, ka pārklātas ar putekļu kārtu. Daudzas kastes ar… es nezinu, ar ko. Viņa turp sūtīja daudzas savas lietas uzglabāšanai. Tev var nākties grūti to visu sašķirot.
– Vai gribi, lai braucu tev līdzi? – mamma jautāja.
– Nē, – es atbildēju, varbūt pārāk ātri. Sirsnīgi pieskāros viņas rokai. – Nē, viss būs kārtībā. Patiesībā es to gaidu ar nepacietību.
Astotā nodaļa
Bītija kāra veļu uz tievās auklas starp mājas dzegām un žogu, kad sadzirdēja no ielas pastnieka svilpošanu. Šī skaņa, lai cik nevainīga, pēdējā laikā lika viņai šausmās sarauties, jo, parādiem augot augumā, kreditori bija sākuši aizvien uzstājīgāk atgādināt, tieši cik viņiem ir jāmaksā.
Viņa sasprauda Henrija kreklus ar koka knaģiem, noslaucīja rokas gar priekšautu – pēc rīta uzkopšanas un drēbju cilāšanas vārāmajā katlā pirkstu kauliņi bija sarkani un ieplaisājuši – un, sirdij drebot, devās pie pastkastītes.
Bija jauks marta rīts, pagaidām vēl vēss, taču debesis izskatījās plašas un saulainas. Dorisa Penija kaimiņos dauzīja paklāju mājas priekšā, un ritmiskie pletnes sitieni atbalsojās starp mājām šaurajā ielā, sūtot putekļu mākoņus gaisā, pretī saulei. Bītija izņēma no vēstuļu kastītes vienu vienīgu aploksni, apgrieza to otrādi un redzēja, ka uz tās nav neviena kreditora vārds. Viņas atvieglojums bija īss. Tāpēc ka vārds bija daudz ļaunāks par kādu no tiem.
– Sveika! – Dorisa uzsauca cerību pilnā balsī.
Bītija iebāza vēstuli priekšauta kabatā un atgriezās mājā ar noliektu galvu. Henrijs bija skaidri izteicies, ka viņa nedrīkst ne ar vienu iedraudzēties, nedrīkst ne ar vienu pārāk ilgi runāt, kamēr nav atklāts viņu noslēpums. Dorisa bija enerģiski centusies izveidot attiecības, taču Bītija izvairījās ar steidzīgu atvainošanos, paceltu roku žestā, kas varēja būt gan sveiciens, gan brīdinājums turēties tālāk. Tāpat Bītijai nebija ļauts sazināties ar kādu no mājās palicējiem – lai arī ar Billija starpniecību viņa bija nosūtījusi divas vēstules Korai. Draudzene nebija atbildējusi. Bītija ilgojās pēc mājām, ilgojās pēc saviem draugiem, ilgojās pēc vecākiem. Viņa ilgojās pēc iespējas atklāt kādam savu sirdi, taču Henrijs bija to aizliedzis.
Durvis aiz viņas aizcirtās, un Bītija iegāja mazajā virtuvītē, lai apsēstos pie galda un izņemtu no aploksnes vēstuli. Viņa vēlreiz izlasīja sūtītājas vārdu. Mollija Makonela. Henrija sieva. Viņa īstā sieva, nevis šķietamā sieva, par kādu Bītija uzdevās jau vairāk nekā trīs gadus. Viņas pirksti izmisīgi vēlējās to atvērt, taču Bītija neuzdrošinājās. Henrija reakcija bija neprognozējama un, padziļinoties viņu finansiālajām grūtībām, kļuva aizvien neprognozējamāka. Un, jo vairāk padziļinājās viņu finansiālās grūtības, jo vairāk Henrijs dzēra, lai aizmirstu, cik grūti viņiem klājas, jo vairāk viņš spēlēja cerībā izkļūt no šīs bedres.
Bītija uzmanīgi atbalstīja vēstuli pret kamīna dzegu. Viņai nāksies sagaidīt, kad Henrijs pārnāks mājās, izlasīs to un pastāstīs, ko tā nozīmē. Acīmredzot viņi bija atklāti: ja Mollija bija papūlējusies vīru sameklēt, tad varbūt vēlējās viņu atgūt. Uz mirkli Bītija sajutās vainīga: doma par to, ka Henrijs varētu kļūt par kādas citas problēmu, uz mirkli sagādāja atvieglojumu, noveļot no krūtīm smagumu. Taču, bez šaubām, viņa vēl aizvien mīlēja Henriju. Un tagad viņus saistīja arī lipīgs sarežģījumu tīkls.
Gaiteņa galā atvērās durvis. Tad parādījās miegaina bērna sejiņa.
– Mammu?
Bītija piecēlās, satvēra Lūsiju rokās un noskūpstīja viņas silto vaidziņu.
– Vai labi izgulējies, mīļā?
Lūsija pamāja, izberzēdama acis ar savām mīkstajām dūrītēm.
– Es gribu ēst.
Bītija nosēdināja Lūsiju pie virtuves galda un ķērās pie plānas sviestmaizes gatavošanas no atlikušā ēdiena. Viņa to sagrieza četros gabaliņos un novietoja priekšā Lūsijai, kura sarauca deguntiņu un noteica:
– Man tas nepatīk.
– Tu neesi to pagaršojusi. Tur ir siers un marinēti gurķi.
Lūsija papurināja galvu, bet viņas vaigos parādījās bedrītes.
– Tās ir tēta iemīļotās maizītes, – Bītija sacīja tāpat kā katru dienu pusdienlaikā.
Lūsija teatrāli paberzēja vēderiņu, attēlojot čāpstināšanu, un tad paraudzījās uz sviestmaizi. Teikt, ka meitene bija cieši pieķērusies tēvam, nozīmētu nepateikt neko. Lūsija un Henrijs bija tēsti no viena kaula. Viņiem abiem bija rudi mati un pelēkas acis. Tikai tad, kad Lūsija smaidīja, Bītija saskatīja kādu līdzību ar sevi. Kopš piedzimšanas brīža Henrijs meiteni dievināja. Viņa bija untumains bērns, ar kuru Bītija nespēja tikt galā. Tomēr katru vakaru, kad Henrijs atgriezās mājās pēc darba, viņam vajadzēja tikai pacelt bērnu gaisā un klusi aprunāties, un viņa beidzot pārstāja raudāt, piekļāvās tēva plecam un aizmiga. Bītiju jaunie mātes pienākumi bija pārāk pārsteiguši un nogurdinājuši, lai tas spētu padarīt viņu greizsirdīgu.
Tagad, kad Lūsijai bija trīs gadi, tēva un meitas mīlestība bija tik dziļi iecementēta, ka dažkārt Bītija jutās jūdzēm tālu no viņiem: viņas balss bija dzirdama mazāk skaidri, seja saskatāma kā caur miglu. Bez šaubām, viņa bija tā, kas augas dienas pavadīja kopā ar Lūsiju, kura gatavoja viņai diegu lelles un dziedāja pēc pusdienām pirms aizmigšanas. Tomēr šī fiziskā tuvība nespēja sacensties ar emocionālo tuvību, kas valdīja Henrija un Lūsijas starpā. Tāpēc dienās, kad dzīve kopā ar Henriju bija visgrūtākā – kad viņš pārnāca mājās pārāk vēlu un pārāk piedzēries, kad pārmeta viņai par maizniekam veltītu smaidu, kad dusmās sadauzīja virtuves galdu un Bītijas sirds iesvila, apzinoties, ka viņš būtu gribējis sist viņai, – jaunā sieviete nespēja ne iedomāties, ka varētu paņemt Lūsiju un viņu pamest.
