cerēja, ka veikalā viņai vēlreiz ļaus iepirkties kredītā.
Lūsija norāpās no krēsla un aizskrēja pēc savām kurpēm. Bītija uzmeta vēl pēdējo skatienu vēstulei un tad pavēlēja sev izmest to no prāta, līdz Henrijs atgriezīsies mājās. Jācer, ka šoreiz viņš atgriezīsies agrāk.
Bītija devās lejup no kalna uz veikalu pusi, un Lūsija skrēja dažas pēdas pa priekšu, lai paceltu akmeņus vai noglāstītu sētas kaķi. No šejienes Bītija redzēja pāri kuģu mastiem ostā un varēja saskatīt pasta ēkas zvanu torni. Kuģu uzlūkošana viņai vienmēr uzdzina drebuļus. Lai nokļūtu Austrālijā, viņi ar Henriju bija pavadījuši divus mēnešus uz smirdīga kravas lainera klāja. Pirmās desmit dienas pavadīja spēcīga jūras slimība, bet visas nākamās – klaustrofobiskas šausmas viņu drūmajā kajītē, kur Bītija gaidīja un gaidīja, kad parādīsies sauszeme, lai viņa beidzot varētu atpūsties. Tomēr krasta sasniegšana neatnesa nekādu prieku. Šīs nebija mājas, bet gan sveša zeme zem plašām debesīm, kur daži cilvēki vēl aizvien brauca zirgu pajūgā. Ilgas pēc mājām bija gandrīz neizturamas, un daždien Bītija prātoja, vai tikai bailes no vēl viena ilga jūrasbrauciena neattur viņu no tā, lai pagrieztos un dotos atpakaļ. Viņa zvērēja, ka vairs nekad nespers kāju uz kuģa.
Henrijs drīz vien bija sācis strādāt, un viņu dzīve nostabilizējās. Viņi īrēja nelielu mājiņu no Billija Vaildera – ielā ar ķieģeļu kotedžām aiz vilkābeļu dzīvžogiem. Lūsija bija piedzimusi agrā rītā kādā nedēļas nogalē, ātrās un sāpīgās dzemdībās. Viņiem neatlika laika pasaukt vecmāti, un Henrijs bija tas, kurš paņēma nemierīgo bērnu no viņas ķermeņa un ietina to siltā segā, līdz ieradās palīgi. Asaru aizmiglotām acīm viņš bija pavēstījis Bītijai, ka viņiem ir maza meitiņa, un viņi bija sēdējuši līdz pat rītausmai, cieši kopā saspiedušies, svētā bijībā, turēdami rokās bērnu – mazo Lūsiju ar ugunīgajām acīm un rudu matu ērkuli. Viņas sirdī bija ienākusi milzīga laime. Taču šī laime izrādījās gaistoša.
Universālveikalā saimniekoja divas pavecas sievietes, kuras Bītijai allaž nācās grūti atšķirt. Džīna un Leslija. Viņas nebija nekādas jaukās vecās dāmas. Drīzāk gan bargas un paštaisnas. Viņas bija ļoti tuvas, taču ne māsas, un Bītijai bija aizdomas, ka abas sievietes varētu būt vairāk nekā tikai draudzenes. Kad viņa par to ieminējās Henrijam, viņš zaudēja savaldīšanos par tik neķītrām domām. Tas Bītiju skumdināja: vai tiešām nāksies apdomāties, pirms dalīties savās domās ar viņu? Kā gan viņi varēja būt tuvi, ja Henrijs viņu tik bargi tiesāja?
Bet vai kādreiz starp viņiem bija valdījusi tuvība? Ja neskaita dedzīgo flirtu klubā, pirmā reize, kad viņi kopā pavadīja vairāk laika, bija uz kuģa pa ceļam uz Hobārtu. Un viņi konstatēja, ka abiem ir maz, par ko aprunāties.
Džīnas un Leslijas veikals plauka, taču abas allaž sūrojās par naudu. Nez kāda iemesla dēļ viņas izslēdza veikalā gaismu dienas laikā, tāpēc bezlogu stūris vienmēr atradās pustumsā. Tieši šajā stūrī viņas bija izlēmušas izvietot rotaļlietas, augstu ozolkoka plauktos, mokoši tālu, lai sasniegtu. Tas bija Lūsijas iemīļotais stūris. Viņa ar ilgošanos uzlūkoja Aleksendera kundzes lelles. Apaļīgais mazulis sarkanajā pidžamā bija viņas iemīļotais, un Bītija jutās pārliecināta, ka tikai bailes no Džīnas un Leslijas skarbajām balsīm neļāva viņai uzrāpties plauktā, lai to sasniegtu. Bītija atstāja meitu lūkojamies apkārt un sāka apstaigāt veikalu ar iepirkumu grozu, ņemdama tikai pašu nepieciešamāko, bet tik un tā šausminādamās par to, cik ātri viņas grozs pildās.
Tad viņa baiļpilni tuvojās stikla letei, kas bija nokrauta ar saldumu traukiem un grozāmu pastkaršu stendu.
Džīna – vai varbūt Leslija… nē, Džīna bija tā ar tēraudsirmajiem matiem, – piespiesti viņai uzsmaidīja.
– Labrīt, Makonelas kundze.
– Labrīt. Es… iedomājos, ka varbūt mans vīrs varētu atnākt un samaksāt par to vēlāk?
Džīnas smaids nenodrebēja, lai gan viņas acis kļuva vēsas.
– Šķiet, mēs vēl aizvien gaidām, lai jūsu vīrs samaksātu par pagājušās ceturtdienas iepirkumiem.
– Jā, es zinu. Viņš atnāks un samaksās par tiem visiem šonedēļ.
Piektdiena bija algas diena. Nekad gan nekas daudz nepalika pāri. Astoņus mēnešus pēc Lūsijas piedzimšanas Billijs Vailders bija nodibinājis pats savu uzņēmumu un pieņēmis Henriju darbā. Pēc dažām nedēļām viņš paziņoja Henrijam, ka nevar atļauties viņu paturēt – tik daudzi vīrieši zaudēja darbu –, ja vien viņš nepiekritīs strādāt par daudz zemāku algu. Un no šīs algas katru nedēļu, pirms kaut penijs nonāca Henrija kabatā, Billijs atskaitīja īres maksu un kāršu spēles parādus. Dažkārt pārpalikums bija vēl mazāks par biedējošo iztikas minimumu: Bītija būtu labāk iztikusi ar pārtikas kartītēm.
– Mums kaut kas jāēd, – viņa klusi noteica.
Džīna nopūtās.
– Daži cilvēki ir tā izbadējušies, ka vāra zupu no zāles, Makonelas kundze. Taču, tā kā jūsu vīram patiešām ir darbs, es jums došu vēl vienu iespēju. – Viņa pagriezās un atvēra vienu no atvilktnēm sev aiz muguras, lai izņemtu nobružātu piezīmju grāmatiņu. Viņa uzmeta to uz letes un atvēra.
– Pagarināšu jūsu kredītu līdz mēneša beigām. Ja trīsdesmit pirmajā martā jūsu parāds netiks samaksāts, jūs vairs nevarēsiet te iepirkties. Vai jūs sapratāt?
Bītija vienīgi pamāja. Kamēr Džīna pierakstīja pirkumus un tad ievietoja kvīti piezīmju grāmatiņā, Bītija centās noslēpt savu nevaldāmo, svelošo kaunu. Šodien tas bija izturams mazliet vieglāk, jo viņai bija kas cits, par ko raizēties. Vēstule, kas mājās gaidīja Henriju, un Bītija nezināja, ko tā nozīmē.
Bītija cerēja, ka Henrijs atgriezīsies mājās agrāk un atbrīvos viņu no šaubām. Viņa ķērās pie mājas tīrīšanas un vakariņu gatavošanas. Bītija iedomājās par to, ka varētu paturēt vēstuli virs tvaikiem, taču atturējās. Nebija vērts izsaukt Henrija dusmas. Visbeidzot viņa satuntuļoja Lūsiju un izveda bērnu ārā dārzā. Kamēr zāles kumšķos ielavījās garas ēnas, Lūsija skraidīja apkārt ar izstieptām rokām, pieprasīdama nebeidzami spēlēt pietupienu spēli, aprakdama savu diegu leļļu ģimeni un tad atkal to izrakdama. Henrija parastais atgriešanās laiks pienāca un pagāja, un, kad, saulei norietot, Lūsija sāka sūdzēties par izsalkumu, Bītija saprata, ka viņš nolēmis kaut kur aiziet, varbūt iedzert kopā ar Billiju.
Viņa ieveda Lūsiju iekšā un pagatavoja viņai vakariņas – maizi ar taukiem un zirņu zupas atliekas, taču pašai Bītijai nebija ēstgribas. Vakaru piepildīja ikdienas darbi: Lūsijas vannošana, uzkopšana, pasaciņu izdomāšana. Lūsija mazliet paraudāja par to, ka tēta nav mājās, taču Bītija mazajai iestāstīja, ka, drīzāk aizejot gulēt, viņa to drīzāk atkal sastaps. Bītija apsēdās krēslā ar šuvekli un ķērās pie darba. Viņa šuva drēbes sev un Lūsijai, bieži vien lūkodamās pēc novalkātiem apģērba gabaliem, kurus varēja izārdīt un pāršūt. Viņas bērnišķīgie sapņi par modes mākslinieces profesiju tagad likās smieklīgi, un tomēr viņai vēl aizvien patika uzskicēt tērpu idejas, un daudzas vietējās sievietes bija atzinīgi izteikušās par Lūsijas skaistajām drēbēm. Bītija allaž gāja ar noliektu galvu un tikai pieklājīgi pamāja, neiesaistoties
