pacēla galvu.
– Kas ir?
– Vai tu mīli savu meitu? – Bītija negribēja, lai tas izklausītos pēc izaicinājuma, taču apslēptais nicinājums lauztin lauzās ārā.
– Protams.
– Vai viņa nav pelnījusi jaunas kurpes? Vai viņa nav pelnījusi pilnu vēderu? Gaļu biežāk nekā reizi divās nedēļās?
Henrija acis samiedzās, zīlītēm pārvēršoties kniepadatu galviņās. Viņš piecēlās kājās, un Bītijas sirds nodrebēja.
– Ko tu ar to gribi teikt? – viņš jautāja.
– Tev ir paveicies. Tu pelni iztiku. Tomēr tu izšķied to visu par džinu un kāršu spēli. Mēs esam nabagi, Henrij.
– Visi ir nabagi, – viņš nošņācās, novērsdams skatienu.
Bītija dziļi ievilka elpu.
– Ja tu mīlētu savu meitu, tu atteiktos no dzeršanas un kāršu spēles.
Viņa reakcija bija biedējoši strauja un dzeloša: pļauka sejā.
– Zini savu vietu, sieviete, – viņš nošņācās. Tad viņš pagriezās un devās projām, kamēr Bītijai acīs sariesās bezpalīdzīgas asaras. Viņa nespēja atrast balsi, lai Henriju atsauktu atpakaļ. Viņš bija to aizbiedējis.
Kad pienāca otrā vēstule, Bītija nebija noskaņota to ignorēt.
Šoreiz viņa atpazina rokrakstu, neizlasījusi Mollijas vārdu aizmugurē. Viņas krūtīs ielija karstums.
Bītija nosēdināja Lūsiju pie virtuves galda ar koka mozaīku un uzlika uz plīts tējkannu. Viņa pavilcinājās, pirms samaksāt peniju par gāzi, lai uzvārītu ūdeni, bet tad nosprieda, ka tas būs to vērts. Tiklīdz tējkanna sāka vārīties, Bītija pārbaudīja, vai Lūsija neskatās, un uzmanīgi novietoja aploksni virs tvaiku mutuļa, ar nagiem paknibinot aizlīmēto maliņu, visu laiku jūtot, kā sirds kāpj vai pa muti laukā. Ja Henrijs uzzinās…
Aizlīmētā mala padevās, un Bītija ātri izslēdza gāzi. Ar trīcošiem pirkstiem atlocīja vēstuli un sāka to lasīt.
Dārgo Henrij, es biju neizsakāmi priecīga, saņemot Tavu vēstuli…
Neticības un niknuma plosīta, Bītija uz mirkli nolaida vēstuli. Viņš bija aizrakstījis Mollijai? Viņš bija aizliedzis Bītijai sazināties pat ar vecākiem, bet uzskatījis par pieņemamu aizrakstīt savai sievai? Viņas elpa kļuva sekla, plaušas likās nodrebam.
– Kas noticis, mammīt? – Lūsija skatījās uz viņu, vērojot ar savām mierīgajām, pelēkajām acīm.
Bītija izmocīja smaidu.
– Nekas, mīļā. Vai tu jau pabeidzi mozaīku?
– Trūkst vēl kaķa galvas.
– Ak, mīļā. – Bītija pavēlēja sev pārstāt drebēt, satvēra Lūsijas roku un uzmanīgi izcēla viņu no krēsla. – Tu varētu aiziet uz manu istabu un sameklēt kādu no manām kleitām, kurā paspēlēties.
– Jā! Vai varu aplikt pērlīšu kaklarotu?
– Tikai šoreiz.
Lūsija aizskrēja, un Bītija atkal pievērsās vēstulei, ar grūtībām norīdama siekalas, pirms lasīt tālāk.
Ne uz mirkli nebiju pārstājusi raizēties par Tevi, par to, vai Tev klājas labi un vai Tu esi laimīgs. Tu vēl aizvien esi mans vīrs un vienmēr tāds būsi, lai kādus muļķīgus lēmumus arī nebūtu pieņēmis. Jāatzīst, ka man bija sāpīgi uzzināt par Tavu bērnu, jo Tu labi zini, ka mana kvēlākā vēlēšanās bija radīt bērnus. Taču es nebiju ar tiem svētīta. Ja Tu man varētu atsūtīt bērna fotogrāfiju, tas man sniegtu lielu prieku un atvieglojumu.
Tīģeriene, kas snauda Bītijas iekšienē, atņirdza zobus. Tā sieviete vēlējās dabūt Lūsijas fotogrāfiju? Kādēļ gan? Viņai nebija nekādu tiesību uz bērnu un nekad nebūs. Tikai pār Bītijas līķi.
Tad viņai sāka ataust gaisma. Kas Mollijai bija uznācis? Kāpēc viņa izturējās tik mīļi? Henrijs bija viņu pametis, pārcēlies uz otru pasaules malu, apņēmis par sievu citu sievieti. Kur palika dusmas? Kur palika indes pilnais naids? Vai tas bija paslēpts, vai arī tā patiešām tur nebija?
Nākamās divas rindkopas bija par Glāzgovu, par laika apstākļiem, par satiksmi, par paveco tanti. Pēdējā rindkopa ietrieca Bītijai sirdī dunci.
Spriežot pēc Tavas vēstules, Tu neiebilsti pret to, ka es atkal varētu atgriezties Tavā dzīvē. Varbūt esmu muļķe (turklāt ne tāda jauna un glīta muļķīte kā Bītija, jo tuvojas mana trīsdesmit trešā dzimšanas diena), taču, sakot Tev jāvārdu, es to uztvēru kā mūža solījumu. Nekas nav mainījies. Ja gribi, lai es Tev atsūtītu naudu atpakaļceļam uz Glāzgovu, es to labprāt darīšu.
Tava sieva Mollija
Kā viņa uzdrošinājās? Kā viņa uzdrošinājās vilināt Henriju projām ar…
Viņa atskārta, ka Mollija dara tikai to, ko Bītija jau bija izdarījusi – Bītija bija aizvilinājusi Henriju. Viņa zināja, ka Henrijs ir precējies, bija dzirdējusi visus viņa stāstus par Molliju un to, cik viņa ir garlaicīga, kā viņa nekad negribēja mīlēties, cik nemoderni ģērbās. Un Bītija ne mirkli nebija domājusi par Molliju.
Viņai gribējās saplēst vēstuli sīkos gabaliņos. Tā vietā Bītija to rūpīgi atkal ieslidināja aploksnē, piespieda maliņu, līdz tā atkal turējās, un uzlika vēstuli uz kamīna dzegas. Vai Henrijs viņu pametīs? Jādomā, ka nē. Viņš nepamestu Lūsiju. Bītija kādu brīdi mierināja sevi ar šo domu, pievienodamās Lūsijai guļamistabā, kur viņa aizrautīgi spēlēja pārģērbšanos. Lūsija, pīdamās vienā no Bītijas kleitām, bija uzlikusi cepuri un tēloja prasīgu klienti. Bītijai vajadzēja attēlot Džīnu, veikals bija atvērts pircējiem. Viņas spēlējās un smējās, un tad Bītija pamanīja Lūsijas atspīdumu spogulī. Viņas spoži rudie mati, kas tik ļoti atgādināja Henriju, lika Bītijai iedomāties par saikni starp tēvu un meitu. Viņu ķēra piepeša apjausma, no kuras asinis sastinga dzīslās.
Varbūt Henrijs domāja, ka varēs paņemt Lūsiju sev līdzi. Visi nervi Bītijas ķermenī sāka panikā zumēt. Ja Henrijam ienāks prātā paņemt viņas meitu sev līdzi uz Glāzgovu, ko viņa spēs padarīt?
Bītija izsteidzās ārā no istabas, atstājot Lūsiju skaļi protestējam. Viņa paķēra vēstuli no kamīna dzegas un iemeta to kamīnā. Noskatījās, kā tā sačokurojas un nomelnē. Mollijas vārdi, viņas ielūgums bija pārvērties par pelniem.
– Ko tu dari, mammīt?
Bītija pagriezās un ieraudzīja uz sliekšņa vēl aizvien pārģērbto Lūsiju.
– Neņem galvā. – Bītija pienāca klāt un notupās Lūsijas priekšā, aplikdama rokas ap meitenītes pleciem. – Tu esi man tik dārga, mana mīļā, – viņa sacīja.
Lūsija,
