Viņas otra roka bija īpašnieciski aplikta ap lelles viduci. Dzīvojamajā istabā viņa nodevās rotaļai. Henrijs sēdēja krēslā un vēroja meitu. Viņa sarunājās ar lelli garos monologos, kurus pārtrauca klusuma brīži, lai lelle varētu atbildēt.
– Kā tu viņu nosauksi? – viņš jautāja.
– Kā sauc tevi? Tad, kad tu neesi tētis?
– Henrijs.
– Es saukšu viņu par Henriju.
– Henrijs ir zēna vārds. Kā būtu ar Henrieti?
– Ak jā. Man tas patīk. Vai tev tas patīk, Henriete? – Atkal klusuma brīdis. – Nu labi, tas nu būtu izlemts.
Lūsija uzmanīgi nolika Henrieti gulēt uz sava nobružātā dīvāna un tad pielika pirkstu pie lūpām.
– Tagad klusu, tēti. Viņai jāguļ.
– Es uzvedīšos klusu, – viņš nočukstēja.
Lūsija ierāpās viņam klēpī un apvija rokas ap kaklu. Viņas seja bija ļoti tuvu Henrija sejai, viņas elpa smaržoja pēc piena un salduma.
– Es mīlu tevi, tēti.
– Es arī tevi mīlu, dārgumiņ.
– Es mīlu arī mammu.
Viņš klusēja.
– Bet tevi es mīlu vairāk, – viņa turpināja.
Henrijs centās nesmaidīt.
– Tava māte ir krietna sieviete.
– Dažreiz viņa ir skumja.
– Tiešām?
– Vakardien viņa bija skumja. Pienāca vēstule, un viņa kļuva tik skumja, tik skumja. Viņa neraudāja, bet es to redzēju. Un tad viņa kādu laiku spēlēja pārģērbšanos, bet pēc tam atgriezās un sadedzināja vēstuli kamīnā. Lai gan ziema ir beigusies.
Henrijs saspringa. Viņa bija sadedzinājusi vēstuli? Kāpēc? Un kādu vēstuli? Ko viņa centās noslēpt? Taču tad viņš atcerējās dzērumā nosūtīto vēstījumu Mollijai pirms dažām nedēļām. Vai viņa būtu uz to atbildējusi?
– Tēti? – Lūsija nolūkojās viņā ar savām dzidri pelēkajām acīm. Vai viņa apjauta, cik lielu vietu ieņēma tēva sirdī?
– Mana dārgā, – viņš noteica, maigi noskūpstīdams meitu uz abiem vaigiem. – Neraizējies par mammīti. Kad tu šovakar būsi aizgājusi gulēt, es ar viņu parunāšu un palūkošos, vai nevaru viņu uzmundrināt.
Bītija iznāca no Lūsijas guļamistabas. Bērns bija tik ļoti sapriecājies par torti un lelli – Henriete bija cieši iespiesta viņas elkoņa izliekumā gultā –, ka Bītijai nācās nodziedāt duci dziesmu, līdz viņa nomierinājās pietiekoši, lai aizmigtu. Lai arī Bītija jutās atvieglota, ka Lūsijas dzimšanas diena izvērtusies tik laimīga, viņu atkal sāka nomākt raizes. Kā Henrijs bija atļāvies šīs dāvanas? Un cik ilgs laiks viņiem tiks dots tēriņu atmaksāšanai?
Tagad viņa piesargājās no Henrija, baidoties, ka viņš atkal varētu iesist. Taču viņai vajadzēja zināt, no kurienes nāca nauda un cik liels bija viņu parāds. Bītija aizvēra Lūsijas istabas durvis un iegāja dzīvojamajā istabā. Henrijs nesēdēja savā krēslā. Viņš bija atspiedies pret kamīnu, atbalstījis galvu rokās un lūkojās neiekurtajā kamīnā.
Bītija gaidīja, kad Henrijs pamanīs viņas klātbūtni. Ilgu laiku.
Tad Henrijs pacēla galvu.
– Kādu vēstuli tu sadedzināji?
Jautājums bija negaidīts un biedējošs. Ķermenim cauri izšāvās adrenalīns. Bītijas skatiens pievērsās kamīna mutei. Kā viņš bija uzzinājis?
– Lūsija man pateica, – Henrijs noteica, nolasījis Bītijas jautājumu viņas sejā. – Tu vismaz to nenoliedz. Varbūt tu neesi pietiekoši gudra, lai melotu. – Viņa vārdi bija dzeloši. Henrijs izslējās un pienāca viņai klāt. Bītija jutās kā iemieta zemē. Henrijs atradās tik tuvu, ka viņa sajuta tā mazliet skābeno sviedru smaku un brendija dvingu viņa elpā. Viņa seja bija piesārtusi, rudie bārdas rugāji iemirdzējās lampas gaismā. Vai viņš tai kādreiz bija licies iekārojams? Kas bija noticis ar šo neprātīgo mīlestību? Bītija stāvēja nekustīgi, saspringti gaidīdama neizbēgamo sitienu.
– No kā bija tā vēstule? – Henrijs jautāja draudīgā čukstā.
Vai šoreiz viņa bija pietiekoši gudra, lai melotu? Nē. Ja Mollija atrakstītu vēlreiz, jautājot, kāpēc viņš nav atbildējis, Bītija tiktu pieķerta.
– No Mollijas, – viņa atbildēja, cik skaidri vien spēdama.
Henrijs piemiedza acis.
– Vai tu to izlasīji?
– Jā.
– Kas tur bija rakstīts?
Bītija saknieba lūpas un papurināja galvu. Viņa redzēja, ka Henrija plaukstas ir savilkušās dūrēs. Viņas elpa kļuva straujāka, ikviens muskulis un nervs ķermenī saspringa.
Šoreiz viņš iekliedzās.
– Kas tur bija rakstīts? – No viņa lūpām pašķīda siekalas, aizlidojot gar Bītijas ausi.
Bītija paspēra soli atpakaļ, ar rokām aizsegdama seju.
– Nesit man! – viņa šņukstēja.
Henrija acis iepletās. Vai tas bija pārsteigums? Bītija nespēja izprast viņa sejas izteiksmi. Tad viņa noskatījās, kā Henrijs ar grūtībām savalda savu ķermeni, atslābina plaukstas un atkāpjas no viņas. Viņš gribēja sist: tas nu bija skaidrs. Taču nu izskatījās, ka viņš ir pieņēmis lēmumu to nedarīt. Nez kāda iemesla dēļ Bītijai tas likās vēl biedējošāk par īstu sitienu.
Henrija tonis bija ledains.
– Tu man neteiksi, kas bija rakstīts vēstulē?
Bītija atkal papurināja galvu.
Henrijs atkāpās.
– Uz kurieni tu iesi?
Viņš neatbildēja. Henrijs paķēra savu mēteli un cepuri pie durvīm un izbrāzās ārā no mājas.
Bītija tikpat kā negulēja. Ar bažām gaidīdama Henrija atgriešanos, viņa iekrita pussnaudā un ik pēc laiciņa pamodās, juzdama karstu paniku. Katru reizi pamostoties viņa pārbaudīja guļvietu sev līdzās. Tā bija tukša. Bītija ieklausījās, vai nesadzirdēs Henrija soļus mājā. Nekā. Viņš nebija atgriezies. Bītija pārvilka sev pāri plāno segu un atkal centās aizmigt.
Taču viņas domas šaudījās apkārt.
Viņš
