tortei, vai arī iedzert pietiekoši daudz, lai šīs izjūtas gluži vienkārši izgaistu. Viņa kuņģis sažņaudzās pie šīs domas, tāpat kā katru dienu, tomēr, iztēlojoties dedzinošā šķidruma garšu uz mēles, sirds pārstāja drebēt.
Viņš izlēma darīt abus.
Mazais rakstāmgalds, pie kura Henrijs strādāja, atradās pie biroja loga otrajā stāvā, tā ka viņš saskatīja lejā tumši zvīļojošo Derventas upi. Tomēr viņš reti raudzījās ārā, lai to apbrīnotu. Billijs viņu pamatīgi nodarbināja, visu laiku neuzkrītoši atgādinot par kredītu, par naudas summu, ko viņš jau bija aizņēmies. Henrijs juta, ka šis parāds nospiež sirdi kā svins.
Tomēr viņš piecēlās un devās uz Billija kabinetu. Durvis allaž bija atvērtas. Billijs strādāja cītīgi, lai ko par viņu teiktu, un bija labs darba devējs. Pārāk labs.
Henrijs pieklauvēja. Billijs pacēla galvu un aicināja viņu iekšā.
– Kā varu palīdzēt?
Henrijs runāja tiešu valodu.
– Šodien ir Lūsijas dzimšanas diena, bet es saņemšu algu tikai piektdien.
– Gribi dabūt avansu uz algas rēķina?
– Jā. – Henrijs palūkojās uz brendija karafi Billija rakstāmgalda stūrī.
Billijs pamāja.
– Lai notiek. Ielej man arī vienu.
Henrijs paklausīja.
– Tās ir pamatīgas porcijas šim diennakts laikam, – Billijs iesmējās, paceldams augšup glāzi.
Henrijs iemalkoja brendiju. Uz brīdi aizvēra acis, jūtot, kā siltums izplatās krūtīs.
– Cik tev vajag? – Billijs jautāja.
– Piecus šiliņus?
Billijs iebāza roku kabatā un izņēma monētas, izlikdams tās uz galda.
– Nu tad te būs.
Henrijs tās savāca.
– Atskaiti naudu no…
– Patiesībā, Henrij, es labāk to neatskaitīšu no šīs nedēļas algas, jo tev no tās vairs nekas nav palicis.
Henrijs pacēla galvu un nolaizīja lūpas. Iestājās klusums, kas ilga krietnu brīdi.
Billijs pasniedzās pēc brendija un ielēja viņam vēl vienu glāzi.
– Jūtos atbildīgs par tevi, cilvēk. Glāzgovā tev vienmēr izdevās atspēlēties. Tu zināji, kad jāapstājas. Nezinu, kas ir noticis, bet visas nelaimes sākās tad, kad tu izvēlējies pamest sievu tā jaunā skuķa dēļ. Mollija noturēja tevi uz ceļa.
Ar Bītiju tu ej postā.
Monētas plaukstā sāka sasilt. Viņš nevarēja tās atdot, ne tagad. Šodien bija viņa mazās meitas dzimšanas diena. Henrijs jau nedēļām ilgi bija solījis Lūsijai dāvanu. Kā lai šovakar skatās viņas vilšanās pilnajā sejā? Tad jau labāk kļūt aklam.
– Ņem naudu, Henrij, – Billijs sacīja.
– Atskaiti to no mana nākamā kāršu laimesta.
Billijs rūgti pasmaidīja.
– Tu nelaimē pietiekoši bieži, lai tas varētu būt drošs solījums, cilvēk. Tas nekas. Ņem vien. Uzskati to par dzimšanas dienas prēmiju.
Henrijs nebeidza vien pateikties Billijam, ienīzdams pats sevi par to, ka izklausās tik pateicīgs. Tik nevīrišķīgs.
Pēc darba Henrijs devās uz pilsētu. Viņš nevarēja doties uz universālveikalu pēc dāvanas, jo bija palicis parādā naudu, un veikala īpašnieces gribēs vispirms saņemt parādu. Henrija galva pastaigas laikā noskaidrojās. Pilsētas centrs bija kļuvis par nomācošu vietu ar drūmiem, izmisušiem cilvēkiem, kuri pulcējās, lai lūgtos pēc darba vai naudas vai arī lai atrastos tuvumā citiem drūmiem un izmisušiem cilvēkiem cerībā, ka tas ļaus sajusties labāk. Henrijs lepojās ar to, ka viņam ir stabils darbs. Bītija visu laiku sūrojās, taču viņai nebija ne jausmas, cik nesamērojami labāk viņiem klājas salīdzinājumā ar tiem nabaga cilvēkiem, kuru tukšās acis sekoja viņam, paejot garām. Henrijs devās iekšā veikalos, iztērējot savu peļņu. Viņš nopirka lelli ar porcelāna kājām un cietiem matiem un lipīgu kūku, apstājās, lai par atlikušo naudu ātri izmestu mēriņu, un tad atgriezās mājās. Vārtiņi nočīkstēja pret akmens plāksnēm, viņam tos atverot, un Lūsija pēc īsa brīža bija pie durvīm, ģērbusies kokvilnas kleitā, kuru māte viņai bija uzšuvusi no Henrija vecā krekla. Tas bija labākais, ko Bītija varēja izdarīt, lai sagādātu meitai dzimšanas dienas dāvanu.
– Tēti, tēti! – Lūsija sauca, saķerdama viņu aiz kājas un to apskaudama. – Vai tu man nopirki dāvanu?
– Iekšā, mīļā. Ļauj man atvilkt elpu.
Bītija atradās iekšā, pie gāzes plīts, maisīdama plānu zupu. Viņa gandrīz nepacēla galvu. Bītija bija nikna uz viņu.
Viņa allaž bija nikna.
– Nu, tā, – Henrijs noteica, ieceldams Lūsiju klēpī. – Vai tu biji laba meitene?
– Jā.
– Man vajadzēs pajautāt tavai mammai. Vai viņa šodien labi uzvedās, mammu?
Bītija pasmaidīja un pieskārās bērna matiem.
– Ļoti labi.
Henrijs norādīja uz sainīšiem uz galda.
– Kuru vispirms?
Lūsija norādīja uz četrkantīgo kasti, mazajiem pirkstiņiem satraukumā lēkājot. Henrijs to attina un nocēla vāku. Lūsija iespiedzās.
– Torte! Mammu, torte!
Bītija paraudzījās turp, un viņas acis iepletās.
– Cik tad tā izmaksāja?
Henrijs neatbildēja. Viņš ielika Lūsijai rokās nākamo sainīti un ar prieku noskatījās, kā viņa atraisa lentīti, noņem brūno papīru un atrod iekšpusē ielikto lelli. Šoreiz viņa nespiedza, bet apklusa.
– Vai tev tā patīk, mīļā?
Lūsija bijīgi pieskārās lelles zīdainajiem matiem.
– Es viņu mīlēšu mūžīgi, – viņa sacīja.
– Henrij… – Bītija piesardzīgi iesāka.
Henrijs viņu apklusināja ar nepacietīgu rokas mājienu.
– Tu gribēji, lai bērnam būtu torte un dāvanas. Tagad nesūdzies.
– Bet…
Henrijs
