gaiteņa pusē durvis veda uz virtuvi. No tās atplūda vārītas jēra gaļas smarža un varēja dzirdēt saplīstam šķīvi. Mākslinieks pietrūkās kājās, iemetās virtuvē un ieraudzīja tur jaunu kalponi, kuru iepriekšējā nedēļā bija redzējis izejam no veikala. Viņa jau pavēra muti kliedzienam. Virtuve bija mazliet plašāka, slepkava varēja atvēzēties sāniski un spēja apklusināt kliedzienu, sadragādams sievietes žokli.
– Mammīt? – turpat netālu ievaicājās bērns.
Apsviedies pret durvīm, mākslinieks gaitenī ieraudzīja aptuveni septiņus gadus vecu meitenīti ar astītēs sasietiem matiem un lupatu lelli rokā. Viņa, šausmu pārņemta, lūkojās uz mātes līķi, kas gulēja uz grīdas.
– Tu laikam esi Lora, – ieteicās mākslinieks.
Un ielauza meitenei galvaskausu.
Virtuvē iekunkstējās kalpone. Viņš pārgrieza tai rīkli.
Viņš pārgrieza rīkli mātei.
Viņš pārgrieza rīkli bērnam.
Metāliskais asins smārds jaucās ar vārītas jēra gaļas aromātu, un mākslinieks pārlūkoja dzīvo gleznu. Sirds sitās tik strauji, ka aizcirtās elpa.
Mākslinieks aizvēra acis.
Bet strauji atvēra plakstus, jo atkal izdzirdēja mazuļa raudas.
Tās atplūda no istabas gaiteņa galā. Pagājies uz priekšu, viņš ieraudzīja vēl vienas atvērtas durvis uz šauru, pēc pelējuma smirdošu guļamistabu, kur sveces gaisma apspīdēja zīdaiņa šūpuli ar pītu klūgu pārsegu. Raudas skanēja zem pārsega.
Mākslinieks atgriezās virtuvē pēc āmura, tad devās atpakaļ uz guļamistabu un sašķaidīja šūpuli. Viņš blieza pa salauzītajiem šūpuļa gabaliem un pa tīstokli, pēc tam ar nazi pārgrieza bērnam rīkli.
Satinis tīstokli ciešāk, viņš to atlika vietā zem šūpuļa pārsega paliekām.
Sveces liesma pēkšņi likās iemirdzamies žilbinoši spoži. Tās absolūtajā skaidrībā mākslinieks konstatēja, ka viņa rokas ir vienās asinīs. Uzsvārcis arī bija iekrāsojies sarkans, un apavus klāja asinis. Atradis guļamistabas dzeltenbrūnajā kumodē ieplaisājušu spoguli, viņš tajā pārliecinājās, ka liekā bārda, parūka un galvassega tomēr palikuši neskarti.
Viņš iegāja virtuvē, no krūkas ielēja bļodā ūdeni un nomazgāja rokas, tad novilka apavus un noskaloja arī tos. Noģērbis uzsvārci, viņš to salocīja un novietoja uz krēsla.
Āmuru mākslinieks atstāja uz virtuves galda un, izgājis gaitenī, pagriezās, brīdi apbrīnoja jaunās kalpones līķi uz virtuves grīdas un aizvēra durvis. Aiztaisījis arī guļamistabas durvis, viņš izgāja veikala telpā un aplūkoja mātes un septiņgadīgās meitenes mākslinieciski izvietotos augumus asinīm nošļakstītajā gaitenī.
Tad vīrietis aizdarīja arī šīs durvis. Veikalnieka līķis bija ieraugāms vienīgi tad, ja ieskatījās aiz letes. Nākamo veikala apmeklētāju gaida virkne pārsteigumu.
Šausmas un žēlums.
Smalkā māksla.
Piepeši pie durvīm pieklauvēja, un mākslinieks strauji apsviedās pret tām.
Klauvējiens atkārtojās. Viesis ārpusē nospieda rokturi, paceldams aizkritni, taču mākslinieks bija pieraudzījis, ka bulta ir kārtīgi aizšauta.
Ielas puses durvīs nebija loga, veikala loga aizvirtņi bija ciet, tāpēc ārpusē stāvošais nevarēja ieskatīties iekšā, lai gan pa durvju spraugām acīmredzot plūda lampas mestā gaisma.
– Džonatan, atnācis Ričards! – ārpusē sauca vīrietis.
– Es atnesu Lorai segu!
Atkal atskanēja klauvējiens.
– Džonatan!
– Kas te par nekārtībām? – kāds noprasīja valdonīgā balsī.
– Konstebl, cik labi, ka esat te!
– Stāstiet, ko šeit darāt.
– Tas ir mana brāļa veikals. Brālis lūdza atnest segu viņa mazajai meitiņai, kas ir saaukstējusies.
– Bet kālab tā dauzāties pa durvīm?
– Viņš never vaļā durvis. Gaidīja mani, bet nenāk pie durvīm.
– Klauvējiet skaļāk.
No sitieniem durvis nodrebēja.
– Cik cilvēku mīt šai mājā? – tincināja policists.
– Mans brālis, viņa sieva, kalpone un divas meitas.
– Kādam taču nudien būtu jādzird klauvējieni. Vai mājai ir arī sētas puses durvis?
– Pa šo ieliņu uz priekšu. Jākāpj pāri mūrim.
– Pagaidiet te, es aiziešu un paskatīšos.
Mākslinieks paķēra somu, atvēra durvis un, izgājis gaitenī, neaizmirsa tās aizvērt aiz sevis. Bīstamajos apstākļos sirds spēcīgi pukstēja. Viņš pasteidzās garām mātes un bērna līķiem, gandrīz paslīdēja uz slidenās grīdas un atslēdza sētas puses durvis. Izgājis šaurajā pagalmā, viņš atkal atļāvās zaudēt mazliet dārgā laika, lai rūpīgi aizdarītu durvis. Migla oda pēc skursteņu pelniem. Tumsā viņš saskatīja āra atejas aprises un paguva iespraukties aiz nelielās ēkas brīdi pirms tam, kad pāri mūrim elsodams pārrāpās kāds vīrietis un, pacēlis laternu, pārlūkoja apkārtni.
– Vai te kāds ir? – vīrietis ieprasījās piesmakušā balsī. Viņš piegāja pie nama durvīm un pieklauvēja. – Es esmu policists! Konstebls Bekers! Vai jums kaut kas lēcies?
Konstebls atvēra durvis un iegāja mājā. Izdzirdējis viņu noelšamies, mākslinieks pagriezās pret tumšo mūri aiz atejas.
– Dievs tēvs debesīs… – konstebls nomurmināja, acīmredzot ieraudzījis mātes un meitenes mirstīgās atliekas gaitenī. Grīdas dēļi iečīkstējās – konstebls devās mirušajām klāt.
Šo brīdi mākslinieks izmantoja – novietoja somu uz mūra, uztrausās pats, paķēra somu un nolēca otrā pusē. Viņš piezemējās uz dubļiem klāta slīpuma un noslīdēja zemāk, gandrīz iekrizdams samazgās. Blīkšķis, ko viņš krītot radīja, šķita tik skaļš, ka vīrietis baidījās, vai to neizdzirdēs konstebls. Bikšu staras bija slapjas. Mākslinieks pagriezās pa labi un, taustīdamies gar sienu, virzījās uz priekšu miglas pielietajā tumsā. Uz visām pusēm spruka žurkas.
Aiz muguras drīz atskanēja pazīstamais trauksmes signāls. Ikviens patrulētājs nēsāja līdzi koka klabekli – kad to grieza, pāri apkārtnei rībēja skaļi tarkšķi. Konstebls to lika lietā, un sacelto troksni noteikti izdzirdēs citi patrulētāji, kas apstaigā tuvējos maršrutus.
Mākslinieks
