bija ieguvis pirms mēneša, pievārēdams noziedznieku noliktu sargu aplaupīšanas lietā, kuru abi ar Raienu izmeklēja.
– Vai jūs, Beker?
– Jā, inspektora kungs. Priecājos jūs redzēt. Lai gan žēl, ka netiekamies jaukākos apstākļos.
– Ko atradāt? – Piecus līķus.
– Piecus? Konstebls, kurš mani uzmodināja, teica, ka esot četri.
– Iesākumā es atradu četrus mirušos. Trīs pieaugušos un vienu meiteni. Kaimiņi teica, ka bērns bijis septiņus gadus vecs.
“Septiņi gadi”? Raiens ar pūlēm saglabāja bezkaislīgu sejas izteiksmi.
– Bet tad es apskatīju visu kārtīgāk, – Bekers turpināja. – Guļamistabā bija sarīkots grautiņš, visur mētājās kaut kādas atlūzas un šķembas. Sākumā neapjautu, ka tās ir šūpuļa atliekas. Zem pīta pārsega gabala atradās zīdainis.
– Zīdainis, – satriekts nočukstēja Raiens. Slēpdams emocijas, viņš pagriezās pret konstebliem, kuri bija ieradušies kopā ar viņu. – Iztaujājiet kaimiņus, noskaidrojiet, vai tie nav redzējuši kaut ko neparastu. Kādu svešinieku. Cilvēku, kas apkaimē neiederas.
Lai gan mūsdienās šādas darbības šķiet pašsaprotamas, Raiena aizsāktā kārtība tolaik bija pastāvējusi tikai dažus desmitus gadu. Zinātne, kuru vēlāk nosauca par kriminoloģiju, radās Francijā, kad profesionāls noziedznieks Ežēns Fransuā Vidoks iestājās darbā Parīzes policijā un 1811. gadā noorganizēja detektīvu vienību, kas valkāja civildrēbes, nevis uniformu. Viņa vīri, izlikdamies par ubagiem un dzērājiem, apgrozījās noziedznieku iecienītajās tavernās. Laika gaitā Vidoks pameta darbu policijā un izveidoja pirmo privātdetektīvu aģentūru. 1843. gadā, vienu gadu pēc tam, kad tika dibināta Londonas policijas detektīvu nodaļa, daži detektīvi, tostarp Raiens, aizbrauca uz Parīzi, kur Vidoks ierādīja viņiem savus paņēmienus. Pirmo reizi vēsturē par standarta kārtību kļuva nozieguma vietas metodiska izmeklēšana.
– Lieciet kaimiņiem saprast, ka pat visniecīgākais sīkums var izrādīties būtisks. Vienam būs jāsargā durvis, kamēr mēs ar konsteblu Bekeru izpētām veikala telpas. Neviens cits ēkā nedrīkst ienākt. Vai esat gatavs? – viņš uzjautāja Bekeram.
– Tas būs iespaidīgs skats, – Bekers, pavēris durvis, brīdināja.
– Par to es nešaubos.
Raiens devās iekšā pirmais.
No pūļa aiz muguras atskanēja sauciens:
– Ielaidiet mūs! Ļaujiet arī mums apskatīt!
– Jā! – kāds cits piebalsoja. – Mēs te ārā salstam nost!
Kad veikalā iegāja arī Bekers, Raiens aizvēra durvis. Iekšā valdīja stiprā, metāliskā asins smarža.
Sakopodams domas, Raiens pārlaida skatienu veikala telpai. Nokvēpusi laterna pie griestiem. Nobružāta lete. Plaukti ar raupja materiāla apģērba gabaliem un zeķēm. Aizvērtas durvis pa kreisi no letes.
– Vai šīs durvis bija aizvērtas, kad jūs ieradāties mājā? – viņš vaicāja Bekeram.
– Es ienācu no sētas puses. Jā, šīs durvis bija aizvērtas. Pārmeklējis māju, es pieraudzīju, lai viss paliek neskarts. Tieši tā, kā jūs mums mācījāt pirms trim mēnešiem.
– Labi. Jūs ienācāt pa sētas puses durvīm? Vai tās nebija aizslēgtas?
– Tās viegli atvērās.
– Tātad slepkava aizbēga pa sētas pusi pirms jūsu ierašanās.
– Tādas bija arī manas aizdomas.
Savu viedokli Raiens nepauda skaļi. Iespējams, Bekeram palaimējies, ka brīdī, kad viņš iegāja mājā, slepkavas tur vairs nebija. Pārsteidzis noziedznieku notikuma vietā, konstebls varēja kļūt par kārtējo upuri.
Pamanījis uz letes asins traipu, Raiens saņēmās un iegāja aiz tās. Tur viņš ieraudzīja pirmo līķi, kuram pārgrieztā rīkle gluži vai atgādināja muti. Sadragātais galvaskauss izrādījās vienā pusē saplacināts. No pāršķeltās galvas bija izšļācies milzīgs daudzums asiņu, un arī drēbes tuvējos plauktos bija notraipītas koši sarkanas.
Tik izkropļotu līķi Raienam bieži nebija gadījies redzēt – vienīgi reizēs, kad upurus, žurku pamatīgi apgrauztus, pēc ilga laika atrada peldam Temzā. Par laimi, viņam bija mācīts savaldīt emocijas.
Asiņu peļķē mētājās pieci zeķu pāri.
– Jādomā, ka veikalnieks sniedzies pēc tām. Kur ir kase?
– Zem letes.
Raiens atvēra kases aparātu un pārlaida skatienu zelta, sudraba un vara monētām. – Mārciņa, astoņi šiliņi un divi peniji.
– Acīmredzot veikals nav plaucis. – Bekera balsī ieskanējās līdzcietīga nots.
– Tomēr citiem tā būtu vesela bagātība. Kāpēc slepkava nepievāca monētas?
Raiens atvēra durvis pa kreisi no letes un aplūkoja uz grīdas gulošo sievieti un meiteni. Abām bija sadragātas sejas un pārgrieztas rīkles.
Pirmajā mirklī Raiens pat nespēja parunāt, taču arī šoreiz mācītā savaldība guva virsroku. – Kāds, virzīdamies uz sētas puses durvīm, ir iekāpis asinīs un paslīdējis. Vai tas bijāt jūs, Beker?
– Nekādā ziņā, inspektora kungs.
– Pēdas nospiedums ir izsmērēts un nav labi sazīmējams, taču neizskatās, ka šim cilvēkam kājās bijuši nagloti zābaki.
– Tātad slepkavnieks nav no strādniekiem?
– Jūs esat vērīgs puisis, Beker.
Raiens atvēra durvis labajā pusē, un nāsīs līdz ar vārītas jēra gaļas aromātu iesitās arī asiņu smaka. Vilkdams seklus šķebinošā gaisa malkus, viņš pētīja kalpu meitenes līķi, kas gulēja uz virtuves grīdas. Pat sāpju izķēmotajā, sadauzītajā sejā viņš saskatīja vasarraibumus, un tas varēja liecināt, ka meiča, tāpat kā viņš, ir no Īrijas.
Neizturējis Raiens riebumā novērsās un pamanīja uz virtuves galda blakus šķīvim novietotu lielu āmuru. Ieraugot, ka āmura sitējvirsma ir notriepta asinīm, viņam sirds sāka pukstēt straujāk.
Pirmo reizi detektīvs skatīja tik daudz nāves vienkop. Spriedumus viņš izteica aizžņaugtā balsī:
– Vai veikalnieka sieva iztraucēja slepkavu, pirms viņš paguva atvērt kasi zem letes? Vai tādēļ viņš iebruka dziļāk mājā un nogalināja visus pārējos? Lai nepaliktu liecinieku? Tad kāds pieklauvēja pie ielas puses durvīm, un viņš bēga, nepaspējis pievākt naudu? – Raiens iegrima pārdomās par paša izteiktajiem pieļāvumiem. – Nē, tādi secinājumi neder. Ja nebija laika nozagt naudu, tad slepkava nezaudētu tik vērtīgos
