skaņas varēja secināt, ka tās šņukurs varētu būt aptuveni Raiena cirkšņa augstumā.
– Stipri izbadējušās, tās var uzbrukt cilvēkiem. – Vienā rokā Bekers turēja laternu un ar otru izvilka steku. – Es vienreiz tādu skatu redzēju.
Laternas gaismā varēja saskatīt mūrī iestiprinātu metāla kronšteinu. Bekers pa to uzsita ar steka dzelzs galu, un kaut kas noklabēja.
– Te staigādama, cūka izbradās apavu nospiedumus. Jūs nevarēsiet uztaisīt ģipša atlējumus. Bet… kamēr mēs te dirnam, slepkava bēg aizvien tālāk.
– Vai jums ir kaut kas padomā? – taujāja Raiens.
– Viens no mums sekos slepkavam, – Bekers atbildēja, – turpretī otrs sargās pēdu nospiedumus. Ejiet. Jūs zināt, kas meklējams. Es palikšu un neļaušu cūkai izbradāt pēdu nospiedumus.
– Vai jūs tiešām esat ar mieru? – Raiens šaubīdamies vērās smacējošajā tumsā.
– Esmu gatavs uz visu, lai šo ļaundari notvertu, inspektora kungs. Ejiet! Ņemiet laternu.
– Un atstāt jūs tumsā?
– Citādi jums pašam nāksies staigāt tumsā. Kā tad jūs bez laternas varēsiet sekot pēdām? Noķeriet viņu!
– Ja man neizdosies viņu notvert, kazi, jūsu sargātie pēdu nospiedumi palīdzēs sazīmēt vainīgo. Ļoti labi. – Raiens negribīgi paņēma laternu. – Pateicos.
– Vai drīkstu uzdot jautājumu, inspektora kungs?
– Protams.
– Kas man vēl nepieciešams, lai kļūtu par detektīvu?
– Jūs esat uz pareizā ceļa. – Raiens noteica. Viņš izpētīja, ka pēdas ved pa labi, pretēji virzienam, kur urkšķēja cūka. – Atgādāšu laternu atpakaļ, cik vien drīz varēšu.
Detektīvinspektors pagrieza laternas metāla vāku, lai deglim piekļūtu vairāk gaisa. Laternas gaismas stars kļuva spilgtāks. Pavērsis to sev priekšā, viņš devās pa dubļiem klāto slīpumu. Dzīvnieks aiz muguras atkal ierukšķējās, un Bekera steka dzelzs uzgalis atkal nodžinkstēja pret kronšteinu. Tumsā noklinkstēja atbalss.
Turēdamies cieši pie mūra, Raiens sekoja pēdām. Viņš virzījās piesardzīgi un ne mirkli neaizmirsa, ka slepkava var atrasties tepat tuvumā. Miglas taustekļi vijās apkārt, un bija dzirdama žurku nagu skrapstoņa uz akmens. Pēc piecām minūtēm viņš nonāca atkritumu piebārstītajā šķērsielā pa labi, un te noziedznieka apavi uz ielas nelīdzenā seguma bija atstājuši dubļu sliedi. Gar kājām, skaļi ņaudēdams, pazibēja kaķis.
Dubļu sliede vērtās aizvien nemanāmāka, taču vēl bija saskatāma, kad Raiens nonāca šķērsielas galā pie gāzes laternas, kas meta dūmakainu gaismu. Apmulsis viņš raudzījās uz dubļainajiem pēdu nospiedumiem, kas pievirzījās pie sienas kreisajā pusē un pēc tam aizstiepās tālāk pa ielu. Pūļa aurošana skanēja no labās, no veikala puses.
“Skaļajā jūklī neviens neievērotu slepkavu, kurš tobrīd iznāktu no šķērsielas,” sprieda Raiens. “Bet – ko viņš darīja pie sienas?”
Uzspīdinājis laternu, Raiens ar kāju pārmeklēja atkritumu kaudzi. Pašķīda netīras lupatas, stikla lauskas un koka kastu atlūzas, kas smirdēja pēc urīna.
Skatienu piesaistīja kāds gaišs priekšmets. Atspēris nost drazas ap atradumu, viņš noliecās to apskatīt. Krūtis sažņaudza satraukums – viņš sazīmēja savāzta bārdas naža ziloņkaula spalu.
Kamēr inspektors Raiens pētīja bārdas nazi, konstebls Bekers stāvēja piķa melnajā tumsā, gluži vai sajuzdams, kā miglas dūmaka aizslīd gar seju. Mūra siena klusināja jezgu, ko radīja pūlis uz ielas veikala priekšā, tādēļ vienīgie dzirdamie trokšņi bija steka klaudzieni pret sienu un cūkas rukšķēšana, kas atgādināja diloņslimnieka krekšķus.
– Pie joda, vācies prom! – Bekers iesaucās, cerēdams aizbiedēt lopiņu.
Taču cūka neatkāpās.
Tieši otrādi – spriežot pēc trokšņiem, tā nāca tuvāk. Bekeram šķita, ka saredz miglā kustamies neskaidras aprises. Uzaudzis zemnieka mājā, viņš zināja, ka cūkas var svērt tikpat, cik smagsvara bokseris – protams, ja tām pietiek ēdamā. Vai šī būtu pietiekami nobarojusies ar atkritumiem un maitām? Pat ja cūka svērtu divas trešdaļas no minētā svara, ar to būtu gana, lai viņu nogāztu gar zemi, ja tā sadomātu tumsā uzbrukt – īpaši tādēļ, ka slidenajā nogāzē jau tā bija grūti noturēt līdzsvaru. Reiz, barodams cūkas, Bekera tēvs bija pakritis aplokā, un masīvie, riebīgie un negantie lopi metās viņam virsū, ar asajiem zobiem izraudami miesas gabalus no viņa rokām un kājām. Tēva kliedzienu atsaukts, mazais Bekers toreiz apmētāja cūkas ar akmeņiem, līdz tās atkāpās, un tēvs, asinīm noplūdis, varēja pārtrausties pāri aploka sētai.
Bekers pūlējās atgaiņāt seno notikumu no atmiņas un vienlaikus centās sevi pārliecināt, ka cūkas aprises, kas miglā arvien pieauga, ir tikai viņa iztēles auglis. Piedevām viņam reiba galva no centieniem neieelpot ekskrementu radīto smirdoņu, kas pacēlās no notekas. Vai Raiens runāja patiesību, teikdams, ka holera ceļas no nelaba ūdens, nevis no tā, ka ieelpo smirdīgus izgarojumus? No šausmīgās dvingas Bekeram kļuva šķebīgi.
Cūka ošņājās tuvāk.
Neizturami gribējās pietrūkties kājās, pārrāpties pāri mūrim un nolēkt otrā pusē, drošā vietā. Taču domas neizbēgami atgriezās pie pieciem līķiem veikalā un solījuma sargāt slepkavas pēdu nospiedumus. Bekers bija apņēmies, ka nebūs visu mūžu konstebls. Viņam bija divdesmit pieci gadi. Iepriekš viņš bija izmēģinājis dažādus dvēseli nomācošus darbus – piemēram, rāvies sešdesmit stundu nedēļā ķieģeļu fabrikā –, līdz atskārtis, ka garais augums un spēcīgie muskuļi sniedz priekšrocību pieteikties darbā par policistu. Nu jau piecus gadus viņš patrulēja Londonas ielās, lielākoties nepatīkamākajos rajonos, un strādāja garākas stundas nekā ķieģeļu fabrikā, ik vakaru nostaigāja divdesmit jūdzes un saņēma tikai vienu brīvdienu divās nedēļās.
Tomēr, lai kādas drausmas, pienākumu pildot, gadījās redzēt, Bekers lepojās ar to, ka darbā spēj likt lietā ne tikai fizisko spēku, bet arī prātu. Viņa varā bija neļaut, lai ar cilvēkiem apietas varmācīgi. Taču tādā amatā kā inspektors Raiens viņa iespējas to nepieļaut pieaugtu – turklāt detektīvs saņem astoņdesmit mārciņas gadā, bet konstebli pelna tikai piecdesmit piecas. Ja radušās izredzes uz labāku dzīvi, liedzot vienai nešpetnai cūkai izbradāt šos pēdu nospiedumus, tad, debesu vārdā, viņš stāvēs un neatkāpsies. Šo apņēmību iedragāja vēl vienas cūkas ierukšķēšanās miglas mutuļos.
Tā atradās pretējā pusē. Nu Bekers stāvēja starp diviem lopiem, nerimtīgi sita ar steku pa mūri un sauca:
– Nost no manis, bandubērni!
Piepeši viņš saklausīja pirmo cūku metamies uzbrukumā. Pēc dzirdes noteikdams dzīvnieka atrašanās vietu, viņš no visa spēka zvēla ar steku un trāpīja pa kaut ko cietu. Tumsā atskanēja neganti skaļa kviekšana, kas Bekeram atgādināja
