nodēvēja Romas katoļus. – Bet gan jau dažs pāvesta piekritējs var būt tikpat ticīgs kā Anglijas baznīcai piederīgie.
Patiesībā tēvs ir Anglijas baznīcas piederīgais un bieži raksta par reliģijas samezglotajiem noslēpumiem. Bet es nezināju, kā izskaidrot rožukroni viņa rokā, neuzkurinot sievietē vēl lielākas aizdomas par manu tēvu, tālab es vienīgi palocīju galvu.
– Labi, es tad nu došos, – misis Vordena bilda.
– Pateicos. Tēvs liek piesacīt, lai gaidāt mūs vēlu.
Pagriezdamās uz promiešanu, misis Vordena uzmeta man skatienu, kas vēstīja – ja es patiesi pošos uz baznīcu, mans tērps nešķiet piedienīgs tādam nolūkam. Pati viņa bija tērpā, kura stīpotā, volāniem apšūtā apakšdaļa bija tik kupla, ka viņa tik tikko jaudāja izspraukties pa durvīm. Es nepārspīlēju – viņai zem svārkiem šķita izvietots vesels putnubūris. Es savukārt dodu priekšroku drānām, kādas nule sludināja Amēlija Blūmere,1 – garas, ērtas bikses, kas saņemtas cieši ap potītēm un ko sedz dabiski krītoša kleita. Es neizprotu, kādēļ laikrakstos šādu ģērbšanas stilu apsmej un platās bikses zem kleitas saukā par “blūmerēm”. Taču labāk lai mani zobo par apģērbu, nekā tradīciju labad iežmiedz tērpā, kas apgrūtina kustēšanos.
Kad misis Vordena aizvēra ielas puses durvis, no pagalma ienāca tēvs – itin kā būtu dzirdējis viņu aizejam. Rožukroni viņš nolika uz galda. Cepures galvā viņam nebija. Īsajos, tumšajos matos, kurus laiks pārsteidzošā kārtā nespēja iekrāsot sirmus, mirdzēja sviedru lāsītes, taču tikai daļēji no fiziskās piepūles. Bez šaubām, viņu mocīja tieksme pēc opija tinktūras.
– Cik daudz tu nostaigāji? – es taujāju.
– Tikai piecas jūdzes.
Krelles nemaz nekalpoja par rožukroni – šādu sistēmu tēvs izmanto, lai noteiktu, cik lielu ceļa gabalu ir mērojis ierobežotā vietā. Kad mēs šai mājā ieradāmies, viņš izmērīja attālumu gar iekšpagalma četrām sienām un to pielīdzināja vienai baltajai krellītei. Nostaigājis deviņas baltās un vienu zilo krellīti, viņš ķērās pie nākamā desmitnieka. Šādi viņam atlika paturēt prātā vien zilo krellīšu skaitu un sareizināt to ar desmit un vēlāk ar izmērīto attālumu. Tēvs pats uzskata to par vienkāršu metodi, bet vairums, kam to skaidroju, saviebj seju kā piepešās galvassāpēs.
– Tēvs, laiks dzert tēju, – es sacīju.
– Mans kuņģis nekādi nejaudās ar to tikt galā, Emīlij.
Mums jādodas.
– Tēju! – es atkārtoju.
– Man nepieciešams apmeklēt dažas vietas.
– Maizi, sviestu un džemu, – es piedāvāju.
Kopš ierašanās Londonā tēva laiku aizņem intervijas, kurās es viņu pavadu, lai atgādinātu viņam ieēst un padzerties. Tagad arī Amerikā ir nopērkams viņa darbu apkopojums, un Lielbritānijā ir pieejami četri rakstu sējumi, kuru skaits vēl papildināsies; šis ir viens no iemesliem, kālab tēvs devās šajā braucienā – lai tiktos ar grāmatu tirgotājiem, kā arī Flītstrītas žurnāliem un laikrakstiem.
To atzīt ir pazemojoši, taču patiesība ir tāda, ka mēs dzīvojam naudas grūtībās. Kaut arī spēcīgi pieradis pie opija tinktūras, tēvs vēl vairāk ir apmāts ar grāmatu pirkšanu. Gadiem viņš mēdza piebāzt māju ar grāmatām un nekavējoties noīrēt otru, pēc tam trešo, un tā tālāk. Parādi ir sakrājušies milzu apjomos, un es baidos, ka mēs nonāksim nabagu tiesā. Brauciens uz Londonu patiešām bija svarīgs, lai gan, iespējams, ne tādā nozīmē, kā to paklusām domāja tēvs.
Viņa drosmīgie centieni pelnīt iztiku nav bez sava upura. Jaunības gados, brāļa iebaidīts, tēvs joprojām grūti saprotas ar cilvēkiem. Kuņģa un citu gremošanas orgānu traucējumi viņu nomoka pārāk bieži un aprimst pēc opija tinktūras lietošanas vai tad, kad es par viņu parūpējos. Tagad tēvs ir spiests tikties ar pasauli un izlikties par to priecājamies, lai cilvēki pirktu viņa darbus un sagādātu līdzekļus iespējai atkal ierausties savā čaulā. Viņa brašie, pazemojošie centieni nav bijuši bez panākumiem. Grāmatu pircēji alkst tikties ar bēdīgi slaveno Opija lietotāju, kura atklātais un sīksīkais apraksts par savu zāļu lietošanas pieradumu pat trīsdesmit trīs gadus pēc pirmpublicējuma ir skandalozas slavas apdvests.
Nesen tēvs pievienoja trešo daļu savai šaušalīgajai esejai “Spriedumi par slepkavību, vienu no smalkajām mākslām”. Lai gan es esmu pateicīga par to, ka jaunpievienotais materiāls ienes naudu un ļauj pārdot vairāk grāmatu, atzīstos, ka dramatiskie nogalēšanas apraksti ir pārāk baismīgi un es šo darbu neizlasīju līdz galam. Ļaudis tincina, vai es nebīstoties dzīvot kopā ar tēvu, kurš katrā ziņā esot vardarbīgs cilvēks. Es stāstu, ka mans tēvs ir maigākais vīrs uz Dieva radītās zemes, bet laba vēlētāji man velta neticības pilnus skatienus, it kā bilzdami: “Mēs zinām, ka jūs noteikti melojat, jo tas ir jūsu tēvs; patiesi, ikviens, kurš apraksta slepkavības tik spilgti un ar tādām asiņu bagātām ainām, noteikti slepenībā ir varmāka.”
Šodien bija mūsu pirmā brīvā diena, tālab mēs ar tēvu aizsoļojām uz tuvējo Britu muzeju. Apkaime bija tukša kā izslaucīta, jo visi sēdēja baznīcu dievkalpojumos – un tieši tādēļ tēvs izvēlējās šo laiku, lai staigātu pa ielām. Muzejs bija slēgts, taču tēvs, visticamāk, tikpat bija pārāk aizņemts ar savām domām, lai ietu tajā.
Saltais vējš nerimās dzenāt miglu. Tēvs cieši lūkojās uz muzeja majestātisko priekšpagalmu, un viņa žokļa muskuļi te saspringa, te atlaidās; to izraisīja kāre pēc opija tinktūras.
– Tāda te nebija tolaik, kad Londonā uzturējos iepriekšējo reizi, – viņš man stāstīja. – Divdesmit piecus gadus tas bija lielākais būvlaukums Eiropā, bet man tā arī negadījās to redzēt.
Milzīgā ēka lika man justies mazai un trauslai.
– Šeit glabājas Asīrijas ķīļrakstu plāksnītes, – tēvs turpināja, un viņa balsī jautās skumjas, – arī Rozetas akmens. Atslēgas pagātnes iztulkošanai. Bet kurš var iztulkot mūsu atmiņu drupas?
Ļaudis melš, ka tēvam piemīt ērmīgs izteiksmes veids, bet pēc maniem uzskatiem – gluži pretēji. Lielākā daļa cilvēku runā tik vienmuļi, ka teju ieaijā miegā. Lai arī ne allaž saprazdama, ko tēvs stāsta, es tomēr viņa vārdus uzskatu par rosinošiem pat brīžos, kad viņš pārbauda manu pacietību. Kazi, tādēļ es pat divdesmit viena gada vecumā vēl neesmu sastapusi džentlmeni, ar kuru kopā spētu pavadīt tikpat daudz gadu, cik ar tēvu.
Mēs nolīgām kebu un devāmies apskatīt visas ievērojamās vietas, kuras bija uzceltas tais desmitgadēs, kopš tēvs nav bijis Londonā, – Bekingemas pili, Belgreivas laukumu, Trafalgarskvēru, Nacionālo galeriju un jauno Parlamenta ēku.
Taču mēs no keba tā arī neizkāpām un nekur neuzkavējāmies. Tiesa, sēdēdams kebā, tēvs nervozi šļūkāja kājas, it kā soļotu. Man radās iespaids, ka viņš mūsu galamērķus nosauc uz labu laimi.
Amēlija Blūmere (1818–1894) – amerikāņu sieviešu tiesību aizstāve, minētā apģērba atbalstītāja.
