trokšņi, un viņš apjukumā vērās visapkārt. Uz letēm atradās būri, kuru iemītniekus – peles, putnus un vardes – negaidītā jezga šķita satraukusi.
– Vai man rādās?
– Es tos izmantoju eksperimentiem, lai noteiktu devas, – Snovs paskaidroja.
– Kādas devas?
– Lielākās kodienu brūces man nāksies aizšūt. Sāpes būs ārkārtīgas. Bet šis jums palīdzēs justies ērtāk.
Snovs tuvināja masku Bekera sejai.
– Kas tas ir?
– Hloroforms.
– Nē! – Šausmu pārņemts, Bekers atrāvās. Par šo nesen radīto anestezējošo gāzi konstebls bija dzirdējis. Pērn Londonas avīzes rakstīja par to, kā karaliene Viktorija izdarījusi pretrunīgu izvēli un savu astoto dzemdību laikā pieprasījusi hloroformu. Snovs bija ārsts, kuram karaliene uzticējusies.
– Tas ir pilnīgi droši, – Snovs mierināja Bekeru. – Ja Viņas Majestāte uz mani paļāvās, arī jūs to varat. Esiet bez baiļu.
– Es ne no kā nebaidos, – Bekers uzsvēra. – Taču es neuzdrīkstos aizmigt.
– Ņemot vērā nupat izcīnīto kauju, mazliet miega jums nekaitētu. – Snovs atkal mēģināja uzlikt masku Bekeram uz sejas.
– Nē! – Bekers ar roku atstūmu Snovu. – Es nedrīkstu aizmigt! Es gribu kļūt detektīvs! Ja jūs mani aizmidzināsiet, izmeklēšana noritēs bez manis. Citas tādas izdevības man vairs nebūs!
Tikām slepkavības vietā saradās aizvien vairāk konsteblu.
– Klauvējiet pie durvīm. Izprašņājiet kaimiņus. Paplašiniet meklēšanas loku, – Raiens deva pavēli. – Taujājiet pēc visa, kas liekas dīvains, lai cik neievērojams tas šķistu.
Divu konsteblu pavadībā, viņu lukturu gaismas apspīdēts, Raiens atkal kāpa pāri mūrim aiz veikala. Uzmanīdamies, lai neuzlēktu virsū beigtajām cūkām, detektīvinspektors piezemējās gabaliņu nostāk un notupās, lai izpētītu pēdu nospiedumus. Tie izrādījās nevainojami saglabājušies – labāki, nekā viņš bija uzdrošinājies cerēt.
“Teicams darbs, Beker!” Raiens domās konsteblu uzslavēja.
Abi konstebli padeva viņam tukšu spaini, krūku ar ūdeni, maisu ar ģipsi un paši trausās pāri. Atcerējies, ka solījis parādīt Bekeram, kā to dara, Raiens ielēja ūdeni un iebēra pulveri tukšajā spainī un maisīja, pievienodams te vienu, te otru, līdz maisījums sāka atgādināt zirņu zupu. Tad viņš iegūto šķidrumu uzlēja pēdu nospiedumiem.
– Palieciet tepat, – viņš piekodināja konstebliem, kuri joprojām turēja rokās lukturus. – Nepieļaujiet, lai kāds aiztiek ģipsi, kamēr tas sacietē. Es apzinos, cik te ir briesmīgi apstākļi. Pēc divām stundām atsūtīšu konsteblus, kuri jūs nomainīs.
Raiens devās uz trokšņaino ielu iepretim veikalam un sastapa tur ateju bedru iztukšotājus, kurus pats bija ataicinājis. Holeras epidēmijas laikā viens no ārsta Snova argumentiem par sliktu teorijai, ka šo slimību izraisa smirdoņa, bija tāds, ka ateju bedru iztukšotāji, kuri vienā laidā ieelpo nejauku gaisu, neslimo ar holeru biežāk kā citi.
Ateju bedres parasti izsmēla naktīs – tālab to saturu dēvēja par “nakts zeltu”. Četru vīru brigāde (viens iesmēla toverī, otrs vilka to augšup, un pārējie divi iztukšoja to mucā) īpaši neizbrīnījās par pasūtījumu tik vēlā stundā, lai gan ziņkāri izraisīja paskaidrojums par tik steidzama aicinājuma iemeslu.
Interese pieauga, kad Raiens paskaidroja:
– Iespējams, slepkava kaut ko iemetis bedrē un ar nūju pagrūdis dziļāk zem virskārtas. Izsmeliet bedri un izlejiet tās saturu pagalmā. Neejiet cauri veikalam. Paņemiet kāpnes un pārkāpiet pāri mūrim no šķērsielas blakus mājai.
Kamēr “nakts zelta” vīri ķērās pie rīkojuma izpildes, piebrauca policijas rati, kuros sēdēja bārdains vīrs. Detektīvinspektors Raiens pazina Illustrated London News zīmētāju.
– Tāda pati vienošanās kā pagājušajā reizē, – Raiens sacīja, policijas lukturu starmešu drudžaino zigzagu apgaismots. – Oriģināli paliek man. Jūs drīkstat izgatavot kopijas, taču publicēt var tikai ar manu atļauju. Un to, iespējams, saņemsiet tikai pēc vairākām nedēļām.
– Kas šoreiz par ļembastu? – Vai jums ir stiprs kuņģis?
– Vai es nožēlošu, ka atsaucos jūsu aicinājumam ierasties?
– Nenožēlosiet, kad redaktors būs ieraudzījis ilustrācijas. Es gribu, lai jūs zīmējat visu, ko redzat, un tik centīgi, ka pirkstus sarauj krampji.
– Tas aizņems tik ilgu laiku?
– Es ceru, ka sieva negaida jūs mājās, lai dotos uz baznīcu.
– Viņa pirms mēneša aizgāja no manis.
– Žēl to dzirdēt. Taču pēc padarītā darba jums tik un tā var rasties vēlēšanās apmeklēt baznīcu.
Kad Raiens izrādīja, kas noticis veikalā, ilustrators nobālēja.
– Dievs tēvs debesīs…
Raiens atstāja vīru zīmējam un izgāja uz ielas. Bija ieradies policijas komisārs sers Ričards Meins, piecdesmit astoņus gadus vecs vīrs ar aristokrātiskām manierēm un biezu sirmu vaigubārdu, kas stiepās gandrīz līdz zodam. Viņš noklausījās Raiena ziņojumu un apskatīja nozieguma vietu. Vecais kungs gan spēja saglabāt profesionāli bezkaislīgu stāju, tomēr, iziedams no veikala, šķita tikpat bāls kā zīmētājs.
– Nekad neesmu redzējis neko tik briesmīgu, – Meins noteica.
Par atbildi Raiens palocīja galvu. – Piedevām tā nav laupīšana.
– Iekšlietu ministrs izdarīs ievērojamu spiedienu, lai mēs atrastu ārprātīgo, kas to pastrādājis, – komisārs paredzēja. Iekšlietu ministra pārziņā bija visi iekšzemes drošības aspekti, arī Londonas policijas departaments. Viņš bija komisāra Meina varenais priekšnieks. – Lords Pālmerstons gaužām vēlēsies, lai šo lietu nokārtojam bez kavēšanās. Iekams izceļas panika.
– Es domāju, ka esam atraduši abus slepkavības ieročus. Āmuru un šo. – Raiens parādīja komisāram bārdas nazi ar ziloņkaula spalu.
– Izskatās dārgs.
– Tā ir. Un pēdu nospiedumi liecina, ka slepkavam kājās nav bijuši nagloti apavi. Šis fakts arīdzan liek domāt, ka tas bijis nodrošināts cilvēks.
– Neiedomājami, – Meins iebilda. – Nodrošināts cilvēks nebūtu spējīgs uz tādu zvērību. Bārdas nazis noteikti ir zagts.
– Iespējams. Mēs pārskatīsim zādzību ziņojumus; varbūt šāds instruments pazudis. Tāpat mēs izklaušināsim veikalniekus, kas tirgo
