viņa varēja kļūt par manu dzīvesbiedri.
– Un to bija tik grūti man izstāstīt?
– Kā redzams, mēs tomēr neesam spējuši apspriest visu, – atteica tēvs.
– Tas mainīsies.
– Jā, – viņš atzina.
Migla kļuva arvien blīvāka, dzestrums pieauga. Es savilku mēteli ciešāk.
– Iesim atpakaļ uz māju, – tēvs izlēma. – Kā mēs šādā miglā spēsim to atrast?
– Oksfordstrīta ir vienīgā iela pasaulē, kur es pārzinu ikvienu kaktiņu. Neraizējies, Emilija. Mēs nokļūsim mājās.
Garām klabēdama aizbrauca kariete. Tēvs veda mani cauri miglai.
Mēs gājām pa ielas kreiso pusi. Nonākot pie platas ielas, kas krustojās ar Oksfordstrītu, tēvs sacīja:
– Ja es nekļūdos, šai jābūt Totenemkortroudai. Vai vari saskatīt plāksnīti pie sienas? Jā, Totenemkortrouda. Dosimies pa to. Jaunības gados es mēdzu te stāvēt un sapņot, kā dodos līdz pat ielas galam, kur beidzās namu rinda un sākās meži.
Nenieka neredzēdami sev apkārt, mēs turpinājām ceļu pa Totenemkortroudu, vēlāk nogriezāmies vispirms vienā sānieliņā, tad otrā. Pirmīt tēvs pielīdzināja Londonas ielas labirintam un bija tās novērtējis atbilstoši. Viņš lūdza, lai es neuztraucos. Patiesību sakot, es nekad neuztraucos – ja nu vienīgi par savu tēvu.
Mēs mērojām, pēc manām aplēsēm, kādas divas jūdzes. Lielākā daļa sieviešu kuplajos tērpos nebūtu spējušas noiet pat pāris kvartālu. Taču manas blūmeres, kā tās nievājoši saukāja avīzēs, sniedza man nepieciešamo brīvību.
Vispirms mēs nonācām ielā, kuras nosaukums, kā tēvs teica, ir Lielā Raselstrīta, drīz pēc tam iegriezāmies citā ielā un viņš drošināja: – Mēs gandrīz esam klāt.
Tad miglā pavīdēja divi stāvi.
Tēvs strauji ieelsās.
Abi vīrieši – tagad tos redzēju skaidrāk – bija gara auguma.
Tie panācās pretī cauri miglai un aizšķērsoja mums ceļu.
– Vai jūs esat tie, kurus es gaidīju? – tēvs noprasīja.
– Par ko jūs runājat?
– Par Annu.
– Kas ir Anna?
– Ja jūs nezināt, kas ir Anna, nestājieties man ceļā! – tēvs atcirta.
Vīri nepaklausīja, un tēvs mēģināja paiet tiem garām. Bet vīri arī paspēra dažus soļus sānis un atkal nostājās mums pretī. Vaigi viņiem bija bāli, neskūti.
– Nolādēts! Laidiet mūs garām!
Viena vīra bezveidīgais apģērbs līdzinājās tam, kādu valkātu ielas pašpuika. Otram galvā bija dīvaina apveida cepure. Es aši aplēsu, uz kuru pusi man un tēvam būtu labāk bēgt.
– Man nav naudas! – tēvs paziņoja. – Ar mani varat darīt, ko gribat, bet manai meitai ļaujiet ieiet mājā!
– Bez tevis es nekur neiešu, tēvs!
– Vai jūs esat Opija lietotājs? – noprasīja tas, kurš izskatījās kā pašpuika.
– Ko?
– Tomass de Kvinsijs?
– Kāda darīšana jums varētu būt gar…
– Es esmu detektīvinspektors Raiens. Tas ir konstebls Bekers.
Miglai nedaudz pašķiroties, es ieraudzīju, ka otra vīra dīvainā apveida galvassega patiesībā ir policista ķivere, un viņam mugurā ir konstebla formastērps.
Taču noteicējs izrādījās pašpuika: – Esmu spiests lūgt jūs doties man līdzi uz Skotlendjardu.
4. nodaļa
Mūsu vidū ir briesmoņi
Holera izraisa neapturamu caureju ar rīsu krāsas izdalījumiem, kas strauji noved pie ūdens zuduma un iespējamas nāves. Vēl pirms trim mēnešiem, 1854. gada septembrī, Londona bija pārcietusi ļaunāko epidēmiju, biedējoši īsā laika sprīdī – divās nedēļās – zaudējot septiņsimt cilvēku. Ārsts Džons Snovs darīja galu epidēmijai, pierādīdams, ka holeru izraisa nevis smirdošs gaiss, bet gan ar fekālijām piesārņota ūdens dzeršana. Uzliesmojuma epicentrs bija Brodstrītā, Soho rajonā. Snovs iztaujāja daudz cilvēku un noskaidroja, ka inficējušies tie, kas izmantojuši brīvkrānu tajā apkaimē. Ierokoties dziļāk zemē, tika atklāts, ka aka atrodas blakus atejas bedrei, no kuras ūdenī nonāk ekskrementi. Par pārsteigumu tiem, kas sludināja smirdošā gaisa teoriju, Snovs pielika punktu epidēmijai ar vienkāršiem līdzekļiem – lika noņemt brīvkrānam rokturi.
Detektīvinspektors Raiens toreiz bija nācis talkā Snovam, izmeklējot holeras cēloņus. Tagad, pavērsis lukturi viņpus mūrim un ieraudzījis asinīm noplūdušo Bekeru guļam blakus divām beigtām cūkām ekskrementu grāvī, Raiens nešaubīgi noprata, ka Bekers nekavējoties jāgādā prom medicīniskās aprūpes saņemšanai.
Raiens pavēlēja Bekeru policijas ratos steigšus vest uz ārsta Snova dzīvesvietu Fritstrītā 54, Soho rajonā, netālu no vietas, kur nesenā epidēmija bija uzliesmojusi visbargāk.
Ārsts, četrdesmit vienu gadu vecs vīrietis ar kalsnu seju, samērā ilgi meklēja un aizdedzināja sveci, kamēr pie viņa namdurvīm sparīgi klauvēja.
– Kāda velna pēc? – Ieraudzījis uz lieveņa divus konsteblus balstām Bekeru, doktors viņus uzmanīgi uzlūkoja.
– Detektīvinspektors Raiens lika nodot jums šo zīmīti, – bilda policists.
Satraukumam augot, Snovs izlasīja ziņu.
– Tepat uz sliekšņa novelciet viņam notraipītās drēbes un izsviediet tās uz ielas. Tad ievediet viņu priekšnamā. Tālāk ne. Es atnesīšu karstu ūdeni un tīru drānu. Viņš ir kārtīgi jānomazgā, pirms ievedam viņu kabinetā.
Tīri noberztais Bekers tika nosēdināts Snova kabinetā ar palagu apsegtā krēslā. Viktorijas laikmeta vidusposmā ārstu kabinetos atradās rakstāmgaldi, nevis apskates galdi. Galu galā, pēc apskates galdiem nebija nekādas nepieciešamības. Ārsti bija džentlmeņi un gandrīz nekad nepiedūra pacientiem ne pirksta – ja nu vienīgi tāpēc, lai noteiktu pulsa biežumu un stiprumu. Nepatīkamais pienākums pieskarties pacientam bija atstāts zemākai mediķu kārtai – ķirurgiem.
Taču Snovs, reiz strādājis par ķirurgu, bija saglabājis dažus paradumus arī
