viņš iedomājās par appelējušo sviestmaizi ar Marmite pastu un rotaļu konstruktoru, ko viņa portfelī šajā rītā bija iespiedis viens no puikām. Par smacīgo, pārmērīgi dārgo māju, kurā viņi visi bija saspiesti neprestižā Londonas dienvidu rajonā. Par neapmierināto spāņu aukli, kura regulāri izēda visu saldējumu.
Tā nebija kārotā vīzija.
Atlika vien palūkoties uz Eimiju, lai viņa kārtējo reizi paliktu stāvoklī. Trīs bērni vecumā zem deviņiem gadiem – un vēl viens gaidāms! Skaidrs, ka viņš mīlēja bērnus. Tā nebija problēma. Īsto noziegumu bija paveikusi Eimija. Viņa bija pametusi novārtā savu vīru: smalkā, uzticamā sieviete, kuru viņš bija apprecējis, bija izgaisusi jau pirmās grūtniecības sākumposmā. Vienā naktī viņas vietā bija uzradusies dzēlīga pusmūža zīdītāja, kas bija gluži kā izkāpusi no kādas Šekspīra lugas, ar pieskaņotu, karikatūrai līdzīgu augumu.
Viņam nācās gādāt pašam par sevi, jo viņš bija padarīts par nenozīmīgu figūru, kas tika paciesta vienīgās noderīgās īpašības dēļ, un tā bija viņa spēja finansēt šo farsu.
Tas nebija godīgi.
Un viņš jutās vientuļš.
Džonatans mēģināja koncentrēties, lai ielūkotos pulkstenī.
Īstais laiks vēl vienam dzērienam.
Bārs vēl aizvien bija visai pilns, par spīti vēlajai vakara stundai. Džonatanam nekādi neizdevās piesaistīt viesmīļa uzmanību. Vīrietis piecēlās, juzdams, ka viņa kājas kļuvušas grīļīgas. Sasvēries uz priekšu, viņš uzgrūdās citam kluba loceklim, kurš lasīja Financial Times.
– Briesmīgi atvainojos! – viņš iesaucās, cenzdamies atgūt līdzsvaru, sakārtot kaklasaiti un nogludināt vīrieša avīzi vienlaicīgi un vienlīdz neveiksmīgi.
Džentlmenis pasmaidīja, notraukdams sava izcili pašūtā Savile Row uzvalka audumu ar dažiem ašiem vēzieniem. Viņš palīdzēja Džonatanam apsēsties viņa krēslā, kurā tas pateicīgi sabruka.
– Patiešām, es nespēju vien beigt atvainoties. – Džonatana vaigi bija pietvīkuši no samulsuma un pūliņiem. – Cik muļķīgi no manas puses. Neveikli. Man patiešām ļoti, ļoti žēl… – Viņš apklusa. Tas viss sāka pārvērsties īstā murgā. Beigās šveicaram nāksies izsaukt viņam taksometru un Eimija varēs gavilēt. Sekas nostājās viņa acu priekšā, paredzamas un neizbēgamas.
Viņš nopūtās.
Vīrietis piešķieba sirmo galvu uz sāniem, tad apsēdās līdzās Džonatanam un sakrustoja kājas. – Ceru, ka jūs man piedosiet, taču tā vien šķiet, ka jums ir daudz raižu.
Džonatans ielūkojās viņa mierīgajās pelēkajās acīs. Tās bija tik mierinošas, tik draudzīgas, tik nenosodošas.
– Jā, – viņš pamāja. – Jā. Redziet, tā ir. Patiešām ir.
Vīrietis pasmaidīja. – Dažreiz tas ir ļoti grūti. Neviens īsti nesaprot.
Džonatans aizrautīgi saliecās uz priekšu, sažņaudzis rokā savu tukšo glāzi. – Jā, tas tiesa! – viņš piekrita.
– Tikai tāpēc, ka mēs esam… – svešinieks uz brīdi apklusa, – varbūt teiksim, ka īsti vīri? Visi pieņem, ka mēs varam tikt ar visu galā saviem spēkiem. – Viņš pacēla roku, un gandrīz tūlīt pat uzradās viesmīlis. – Vai drīkstu izmaksāt jums dzeramo?
Un šajā brīdī Džonatans sajuta, ka viņam tiek izrādīts vairāk laipnības nekā jebkad pēdējā laikā. – Paldies, – viņš pateicīgi noteica. – Liels jums paldies!
Viesmīlis pieņēma viņu pasūtījumu un bez skaņas atkāpās, un Džonatans iekārtojās savā krēslā. Gandrīz neapzināti viņš ieskatījās pulkstenī un sarauca pieri.
– Vēls? – svešinieks iedrošinājās apjautāties.
Džonatans stīvi iesmējās. – Vēl ne. Nē, nē. Vēl ne. – Viņš pats apzinājās, ka runā gluži kā tupeles varonis. – Redziet, mana sieva ir gaidībās. Atkal. Viņai nepatīk vakaros palikt mājās vienai, – viņš meloja.
– Ak! Laulības dzīve! – Vīrietis viszinīgi pasmaidīja.
Džonatans juta, kā stīvums viņa skaustā atslābst, un arī pasmaidīja. – Par to vajadzētu brīdināt, vai ne? Uzrakstīt tāpat kā uz cigarešu paciņām: laulība nogalina! – Viņš tūlīt pat sajutās vainīgs. – Vai vismaz viss labākais pazūd… un pirmkārt jau sekss! – Šoreiz viņa smiekli izklausījās tukši un samocīti.
Viesmīlis atgriezās, un, bruņojies ar jaunu viskija glāzi, Džonatans turpināja: – Es gribu teikt, ka visam ir savas sliktās puses, vai ne?
Vīrietis nekustējās.
– Vienkārši mana sieva ir grūta tik ilgu laiku! Bērns pēc bērna… Tas maina meiteni. Viņa vairs nav tāda pati kā agrāk, – viņš piebilda, lūkodamies glāzē.
– Jā, viss mainās, – vīrietis piesardzīgi piekrita.
Tā bija pietiekoši vienkārša piezīme, taču vīrieša balss skanēja ilgpilni. Savā aizmiglotajā prātā Džonatans iedomājās, ka šis svešinieks visos sīkumos spēj izprast pieredzi, kuru neatzina neviens cits no viņa precētajiem draugiem.
– Redziet, – Džonatans pieliecās tuvāk, pieklusinādams balsi, – patiesībā viņa man vairs nemaz nepatīk!
Te nu tas bija. Beidzot viņš to bija izteicis skaļi. Pilnīgam svešiniekam, taču varbūt tā arī bija labāk. Viņš juta reizē atvieglojumu un paniku. – Tas ir, es viņu mīlu. Skaidrs, ka es viņu mīlu…
Vai tā bija?
Vai tā bija mīlestība vai tikai ieradums, kas viņus šobrīd saturēja kopā? Viņš sajuta krūtīs ieduramies ko dedzinošu un asu: šis jautājums bija pārāk sāpīgs, lai to vispār sāktu apdomāt.
– Jā, – svešinieks domīgi piešķieba galvu uz sāniem. – Redziet, manas domas par laulību ir tādas, ka tā ir ārkārtīgi smalka lieta. Elastīga, jā. Taču drīzāk smalks Šveices pulkstenis nekā, teiksim, kāds milzīgs un dubļains zemnieku sētas piederums. Dažkārt, kad viss apstājas, ir vajadzīga tikai neliela noslīpēšana, nevis lieli un neveikli remontdarbi. – Runājot vīrietis atkrustoja kājas. Džonatans ievēroja, cik spoži mirdz viņa pēc pasūtījuma darinātās kurpes un cik nevainojami viņa tumšzilās zeķes ir pieskaņotas svītrotā uzvalka tonim. Elegantas sudraba aproču pogas pazibēja brīdī, kad viņš pavilka augšup elkoņus, saspiezdams kopā garos pirkstus. – Spriežot pēc jūsu teiktā, ir iespējams, ka abas puses jūtas pamestas novārtā, varbūt mazliet nenovērtētas. Vai tas jums izklausās pēc precīza novērtējuma?
Viņš lika tam visam izklausīties tik vieglam, tik normālam.
Džonatans pamāja. – Jā, laikam gan.
– Tādas situācijas
