to tu neuztraucies. Domā vienīgi par darbu. Es zinu, ka birojā tev ir sakrājies daudz nepaveikta, bet būtu labi, ja tu nākamnedēļ izbrīvētu laiku vakariņām pie manis. Hīts grib uzaicināt ciemos visu ģimeni, lai parādītu viņiem jauno dzīvokli. Turklāt visi noteikti gribēs apspriest kāzu rīkošanas nianses, tātad tas būs jautri.
– Labi, – es vārgi piekritu.
Izdzirdusi pieminam Bleika ģimeni, jutu, ka mezgls pakrūtē savelkas aizvien ciešāk. Es šos cilvēkus mīlēju, tomēr dažreiz viņi mēdza kļūt mazliet uzmācīgi. Vai bija iespējams būt pārāk jaukam un gādīgam? Varbūt, salīdzinot viņus ar manu ģimeni. Doma par to, ka vajadzētu pašai uzaicināt Hetevejus ienākt manā dzīvē, lai nosvinētu kāzas, šķita vismaz satraucoša. Kopš dienas, kad mana māte bija atzinusies, ka ir stāvoklī un gaida mani, šie cilvēki viņu bija atraidījuši. Vai tagad viņi atraidīs arī mani vai arī notēlos interesi un ieradīsies pie manis tā, it kā visu mūžu būtu par mani vien domājuši? Abi varianti šķita diezgan nomācoši, tomēr es nevēlējos laupīt Bleika ģimenei pasākumu, kas viņiem varētu būt ārkārtīgi svarīgs. Lai dievs stāv man klāt, bija grūti iztēloties divas ģimenes, kas varētu būt vēl atšķirīgākas par mūsējām.
Lai izvairītos no turpmākas izprašņāšanas, es aizvilku Alliju atpakaļ uz dzīvojamo istabu, un visu atlikušo vakaru mēs pavadījām, tērzējot ar puišiem. Es piekļāvos Bleikam pie sāniem, pateicīga, iemīlējusies, apņēmusies līdz galam izmantot mūsu neilgā atvaļinājuma dažas pēdējās stundas.
Šonedēļ birojā bija valdījis klusums, ko pārtrauca vienīgi datoru dūkoņa un tastatūru klabēšana. Brīdī, kad mēģināju kaut ko aši aprēķināt, iezvanījās mans telefons. Ekrānā parādījās Daniela numurs. Pirmo reizi vairāku nedēļu laikā es sāku šaubīties, vai vajadzētu atbildēt uz šo zvanu. Bija skaidrs: tiklīdz būsim atsākuši sazināties, man nāksies cīnīties, lai saprātīgi nošķirtu mūsu dzīvi no biznesa darīšanām. Man nebija gribējies ar to noņemties, un tagad, kad biju uzzinājusi, ka pēc “Piespraudes” atklāšanas vēl divi mūsu reklāmdevēji grasījās pārtraukt ar mums sadarbību, es īsti nesapratu, kāpēc man kaut kas tāds būtu jādara. Tomēr atbildēju uz zvanu, droši vien tāpēc, ka man neviltoti izmisīgi gribējās nodarbināt prātu ar kaut ko citu, nevis tikai ar sava uzņēmuma spirālveida lejupslīdi.
– Sveiks, Daniel.
– Sveika. Nebiju pārliecināta, ka gribēsi ar mani runāt.
Vēlējos atbildēt godīgi, tomēr man negribējās arī viņu saniknot. Patiešām biju cerējusi, ka šis mūsu attiecību nākamais posms nebūs tik ķildīgs. Nebiju pārliecināta, ka spēšu to pārdzīvot. Daniels Ficdžeralds bija izrādījies gan varmācīgs, gan bīstams, tomēr es piespiedu sevi noticēt, ka man varētu izdoties iegrožot šo cilvēku, kurš bija paslēpies aiz politiskās mašinērijas un sabiedrības spiediena slāņiem. Par spīti visām bažām, kaut kas man tomēr lika apņēmīgi censties saglābt visu iespējamo no mūsu izkropļotajām tēva un meitas attiecībām.
– Es biju izbraukusi. – Daļēji tā arī bija. – Kā tev klājas?
– Vēlēšanu kampaņa norisinās veiksmīgi, tādēļ nevaru sūdzēties. Un kā tev pašai?
– Nu, labi.
Iestājās klusums, kas nedaudz ieilga, un savādā kārtā es jutu, ka esmu spiesta to aizpildīt.
– Mēs ar Bleiku esam saderinājušies.
Viņš neatbildēja uzreiz.
– Man laikam pieklātos tevi apsveikt.
– Paldies. – Mana balss skanēja klusi. Bija ļoti grūti noticēt, ka Daniels patiešām priecājas par mani, jo tieši viņa dēļ mums ar Bleiku bija nācies pavadīt šķirti vairākas ārkārtīgi mokošas nedēļas. Šī atšķirtība bija gandrīz izpostījusi mūsu attiecības.
– Pieņemu, ka tu neesi aizmirsusi par darbu vēlēšanu kampaņā, par ko mēs jau esam runājuši, – viņš piebilda.
Ievilku elpu un saņēmu drosmi.
– Pēc visa, kas notika, Daniel, man bija vajadzīgs laiks. Bet – nē, es neko neesmu aizmirsusi.
– Tātad tev ir bijis pietiekami daudz laika, lai padomātu? Vai mēs varam satikties, lai visu apspriestu? Mēs nevaram ilgi kavēties, un tavs ieguldījums joprojām ir svarīgs. Savas vēlēšanu kampaņas laikā es negrasos neko palaist pašplūsmā.
Paklaudzināju ar pildspalvu pa galdu. Domas virmoja ap mana uzņēmuma problēmām.
– Varbūt. Kad tu gribēji ar mani satikties?
Es nekādi nevēlējos atklāt Danielam savas problēmas. Tad viņš varētu uzstāt, lai es sāku pie viņa strādāt pastāvīgi. Tikt ar varu piespiestai darīt kaut ko tādu – briesmīgāku sodu par neveiksmi biznesā būtu grūti iztēloties.
– Varbūt nākamnedēļ mēs varētu paēst pusdienas un pēc tam aiziet uz vēlēšanu kampaņas galveno mītni. Vils vēlas tev pastāstīt dažus jaunumus.
– Tas būtu labi.
– Tad arī tiksimies. Un vēlreiz apsveicu, Ērika. Es ļoti priecājos par tevi.
Saraucu pieri, un vārdi iestrēga man rīklē.
– Paldies, – beidzot izmocīju.
Izbeigusi sarunu, vēl brīdi stingi raudzījos uz telefonu. Man ienāca prātā, ka varbūt nekad nespēšu izprast Danielu. Bet varbūt es pamazām biju sākusi izpelnīties viņa uzticību – un varbūt arī pati viņam nedaudz uzticēties.
Dienas atlikusī daļa pagāja vienos nebeidzamos darbos, gan lielos, gan mazos, un beigās es sajutu, ka esmu pilnīgi zaudējusi spēkus. Uzmetusi skatienu pulkstenim, apsvēru, vai nevajadzētu sākt visu novākt, lai man vēl pietiktu laika sagatavoties vakariņām kopā ar mātes labāko draudzeni Marī un viņas draugu Ričardu. Kabinetā ienāca Sids un iztraucēja manas pārdomas.
– Kas noticis? – pastiepu kaklu, lai uzlūkotu viņu.
Viņš ielocīja savu kalsno augumu krēslā pie mana rakstāmgalda.
– Gribēju pavaicāt, vai tev ir dažas minūtes laika, lai parunātos.
Saspringu, iztēlodamās visļaunāko. Mūsu vietne bija sabojāta, vai arī viņš bija sameklējis sev citu darbu un gatavojās pamest “Knaģi”.
– Vai kaut kas atgadījies?
Sids paraustīja plecus.
– Nu, ja neņem vērā to, ka mēs zaudējam reklāmdevējus un lietotāju skaits pamazām sarūk… Vai mēs tikai sēdēsim un noskatīsimies, kā tas notiek?
Nedaudz nomierinājos, tomēr tonis, kādā bija uzdots viņa jautājums, lika man aizstāvoties noprasīt:
– Ko tu gribi, lai es daru, Sid? Es nespēju kontrolēt ne Rizas vietni, ne arī visu, ko viņi ir gatavi darīt, lai mūs iedragātu.
– Tieši
