Steigšus noriju vīnu un ieskatījos glāzē.
Kaut kas traks.
Izslējos un nolaidu abas kājas zemē, kaut gan pēc tā, ko nupat biju ieraudzījusi, nekas nebūtu spējis likt man stabili noturēties. Kā sastingusi muļķīgi blenzu glāzē, neskaidri manīdama, ka Bleiks ir nometies ceļos man pie kājām. Viņa plaukstas pārslīdēja pār maniem kailajiem augšstilbiem līdz pat šortu malai.
– Elpo, mazā.
Paklausīgi ieelpoju, nespēdama novērst skatienu no mirdzošā briljantu gredzena, kas gulēja manas tukšās glāzes dibenā. Es nespēju skaidri padomāt. Es gandrīz nespēju paelpot.
– Tas nav bijis vienpusēji. Tu man esi devusi tikpat daudz, cik es tev. Tu esi mani mīlējusi brīžos, kad manis paša dēļ tas nemaz nav bijis tik viegli… Ērika, mīļā, paskaties uz mani.
Noriju siekalas. Man kaklā bija savilcies durstīgs kamols. Acīs bija saskrējušas dedzinošas asaras. Uztvēru viņa sirsnīgo skatienu.
– Tas ir neprāts, – es nočukstēju.
– Var jau būt, tomēr tā ir mūsu dzīve, un es gribu to pavadīt kopā ar tevi kā tavs vīrs. Es gribu pārnākt mājās pie tevis un zināt, ka tu mani vienmēr sagaidīsi. Es gribu līdz pat mūža beigām katru nakti mīlēties ar tevi un katru rītu pamosties ar tevi kopā.
Neticīgi papurināju galvu. Man sāka birt asaras. Centos kaut ko pateikt, taču vārdi nenāca pār lūpām.
Noslaucījis asaras no maniem vaigiem, Bleiks pasniedzās pēc manas glāzes, piešķieba to, izvilka gredzenu un nolika glāzi malā. Tad maigi un cieši satvēra manu roku un uzlūkoja mani.
– Ērika, vai tu mani precēsi?
Cieši skatījos viņa zaļajās acīs, kas puskrēslā spoži mirdzēja. Laiks bija apstājies. Bleika jautājums atbalsojās manā prātā, un es beidzot aptvēru, cik nozīmīgs bija tas, ko viņš man lūdza. Vai tiešām tas notika īstenībā? Vai viņš patiešām tā domāja?
– Vai esi par to pārliecināts?
Bleiks pasmaidīja. Nez kāpēc viņš vēl nekad nebija izskatījies tik satriecošs.
– Jā, esmu.
– Vai mēs visu pārāk nesasteidzam? Visi taču tā domās.
Bleika acis viegli iepletās.
– Mēs to esam pārrunājuši jau neskaitāmas reizes. Man jau ir pilnīgi skaidrs, ka tieši tu esi tā, ar kuru es vēlos būt kopā. Goda vārds, man ir pilnīgi vienalga, ko citi par to teiks. Un arī tev nevajadzētu par to raizēties. Mans skatiens pievērsās okeāna vienmērīgajiem viļņiem aiz viņa muguras. Mūsu mazā paradīze bija kļuvusi vēl sirreālāka. Kļūt par Bleika sievu, nesaraujami saistīt mūsu dzīves – protams, es biju par to domājusi. Biju centusies pārāk nesacerēties, dzirdot viņa mājienus par mūsu kopīgo nākotni līdz mūža galam, tomēr dziļi sevī es to allaž biju vēlējusies. Lai gan šāda perspektīva mani briesmīgi biedēja ikreiz, kad es sāku prātot par to, ko tā īstenībā nozīmē, man tomēr gribējās pavadīt kopā ar Bleiku visu savu atlikušo mūžu. Viņš ar īkšķi paberzēja manu roku, un man salēcās sirds. Es mīlēju šo vīrieti, un bija neiespējami noticēt, ka šajā ziņā kaut kas reiz varētu mainīties.
– Labi, – es klusi noteicu.
Viņš savilka uzaci.
– Labi?
Es pasmaidīju.
– Jā.
– Vai esi pārliecināta?
Klusi iesmējos.
– Jā, esmu. Es… es gribu būt tava sieva. Es mīlu tevi, Bleik. Ko gan vēl es varētu sacīt?
Bleika sejā atplauka plats smaids. Viņš uzslidināja vizuļojošo gredzenu man pirkstā un noskūpstīja man roku. Tad piecēlās, uzvilka mani sev līdzi un apskāva. Tik cieši, ka es gandrīz nespēju paelpot.
– Es tevi mīlu, Ērika. Tu nemūžam nesapratīsi, cik ļoti, tomēr es darīšu, ko spēšu, lai tev to apliecinātu.
Arī es viņu apskāvu, un mūsu solījuma realitāte mani pārņēma un pamazām viscaur sasildīja. Mūsu mīlestība piepildīja mani tik ļoti, ka šķita – sirds to vairs neizturēs.
Šajā mirklī es sapratu, ka nekad nespēšu nevienu mīlēt tā, kā mīlēju Bleiku.
Piektā nodaļa
Atlikusī nedēļas nogale pagāja nemanot. Devāmies uz tālākām salām, lai gozētos saulē un klausītos okeāna vienmērīgajā šalkoņā, kamēr mūs pārņēma pārāk liels nogurums vai izsalkums, lai turpinātu tur uzturēties. Mēs izpētījām visus salas nomaļākos stūrus. Mēs ēdām, dzērām un mīlējāmies. Mēs sarunājāmies un apmainījāmies ar solījumiem. Katra minūte bija kā maza, atsevišķa paradīze.
Mūsu vienošanās vēl aizvien šķita neierasta, gluži kā sapnis. To pašu varēja sacīt arī par atrašanos uz salas, prom no reālās pasaules. Ikreiz, kad mans skatiens pievērsās vizuļojošajai stīpiņai pirkstā, salēcās sirds. Tas bija spožs un visaptverošs Bleika mīlestības atgādinājums. Kaut arī mani bija pārņēmusi gan sajūsma, gan bažas par to, ko tas viss nozīmēja mūsu nākotnei, bija grūti novaldīties, lai nesāktu fantazēt par mūsu laimīgo dzīvi līdz kapa malai.
– Vai tev patīk šis gredzens?
Paskatījos uz Bleiku, kurš bija pieķēris mani to apbrīnojam. Mūsu lidmašīna tuvojās krēslā grimstošajai Bostonai.
– Ļoti. Tas ir tik vienkāršs.
– Ja gribi, mēs varam izvēlēties kaut ko lielāku. Es riskēju, jo īsti nezināju, ko tu varētu gribēt.
– Nē, es gribu šo gredzenu. Tas ir ideāls.
– Labi. – Viņš pasmaidīja un viegli paspieda man roku. – Drīz tam līdzās uzradīsies vēl viens, un tad es zināšu, ka tu būsi mana uz visiem laikiem.
Iztēlojos vēl vienu gredzenu un pēkšņi sapratu, ko tas varētu nozīmēt.
– Tas būs tāpat kā ar aprocēm.
Viņš pamāja.
– Tu būsi mani iekalis važās un saistījis pie sevis uz mūžu, Bleik. Vai tu tiešām to vēlies?
Viņš paliecās uz priekšu un viegli noskūpstīja mani.
– Tā tam arī jābūt.
Man sažņaudzās sirds. Pakrūtē kaut kas vieglītiņām iekutējās, iedomājoties, ka es varētu palikt kopā ar Bleiku uz visiem laikiem. Kā viņa sieva.
Lidmašīna pamazām tuvojās Logena lidostai, un man kļuva žēl, ka mums vajadzēja jau tik drīz atgriezties. Atpūtas brīdis bija izrādījies
