Simona. Mums jādodas ceļā agrāk, nekā bija domāts, – Bleiks paskaidroja.
– Toties Džeimss tevi jau gaida, – priecīgi piemetināju, pamādama uz bāra pusi.
Viņa zibenīgi uzmeta skatienu vispirms man un tad Bleikam.
– Labi. Nu, tad lai jums, balodīši, jautri klājas, ja?
Bikli pasmaidīju un ļāvu, lai Bleiks aizved mani pie ietves malā novietotā Escalade ar ieslēgto motoru. Jau nākamajā mirklī es iekāpu šajā automašīnā, kurai pie stūres sēdēja miesassargs Klejs. Bleiks bija uzstājis, ka tuvākajā laikā viņam vairāk jāuzturas man līdzās.
Ieslīdēju vēsajā ādas sēdeklī blakus Bleikam. Pirms vēl biju paguvusi bilst kaut vārdu, viņš sagrāba mani, ievilka sev klēpī un cieši noskūpstīja. Tikpat uzstājīgi un kvēli kā pagājušajā naktī. Viņa mēle pārslīdēja pār manām lūpām, mudinot tās pavērties. Es tā arī izdarīju un izbaudīju viņa samtainās mēles pieskārienu. Apvaldījusi savas nepadevīgās domas, es centos pievērsties vienīgi viņa kaislei un alkām, kas bija gandrīz vai izgaršojamas.
Mūsu elpas saplūda kopā, Bleika smarža piepildīja manas plaušas. Ielaidu pirkstus viņa matos, lai pievilktu viņu vēl ciešāk sev klāt. Viņa maigā mēle joprojām neatkāpās. Mēs kairinājām un viegli kodījām viens otra lūpas. Apspiedu vaidu, neskaidri apzinādamās, ka nebijām gluži vieni.
Atrāvāmies tikai tiktāl, lai atvilktu elpu. Turpinot iesākto, mēs drīz vien būtu viens otram kaislīgi uzklupuši.
– Sveiks, – es sacīju, attapusi, ka bija pagājušas jau vairākas minūtes kopš iekāpšanas automašīnā, taču mēs vēl nebijām izrunājuši nevienu vārdu.
– Tu arī, – Bleiks klusi atteica.
Viņa satumsušās acis bija apņēmības pilnas. Aizslidinājis plaukstu pa manu augšstilbu man zem kleitas līdz pat sēžamvietai, viņš mani tur satvēra. Iekodu lūpā, sajutusi kājstarpē asu smeldzi un neprātīgu iekāri, ko viņš prata man iedvest dažu minūšu laikā. Nu es spēju domāt vienīgi par to, kā viņu visātrāk iegūt.
– Man nav ne jausmas, kurp mēs dodamies, bet, ja tā turpināsies, šis brauciens jūtami ieilgs.
Bleiks palūkojās uz priekšu.
– Mēs nekur nebraucam. Klejs mūs aizvedīs uz lidostu. Tur mūs gaida lidmašīna.
– Uz kurieni mēs dosimies?
– Nolēmu, ka nekur tālu, un negribēju pusi vakara pavadīt satiksmes sastrēgumā. Lidojot jau pēc stundas būsim Martas Vīna dārzos. Negribēju zaudēt no šīs nedēļas nogales ne mirkli vairāk, nekā būtu nepieciešams.
Pasmaidīju un maigi noskūpstīju viņu uz lūpām.
– Tad pasteidzies.
Izkāpuši no lidmašīnas, mēs, kā jau varēja sagaidīt, ieraudzījām mazu sporta auto. Bleika dārgā Tesla nogādāja mūs galamērķī tik ātri, cik vien bija iespējams. Mēs piebraucām pie milzīgās mājas, kas atradās salas pašā tālākajā galā. Dodoties augšā pa kāpnēm, es pamazām aptvēru, cik neilgs laika sprīdis un cik daudzas jūdzes mūs šķīra no ikdienas dzīves. Pēc smacīgās pilsētas tveices siltais okeāna gaiss bija kā patīkama pārmaiņa. Šis atvieglojums kārtējo reizi lika atcerēties, cik ļoti man patiesībā bija nepieciešama atpūta.
Ienācis pa durvīm, Bleiks nometa somas un pagriezās pret mani. Es apviju rokas viņam ap kaklu, un viņš piespiedās man klāt. Viņa rokas noslīdēja lejup pār manu kleitu līdz pat apakšmalai un uzrāva to augšup.
– Es šodien pēc tevis velnišķīgi sailgojos, – viņš sacīja, ciešāk satverdams manu gurnu.
– Es arī pēc tevis ilgojos. Vienmēr.
– Esmu spiests tevi brīdināt, ka man trūkst pacietības. Es gribu tevi ātri un stipri. Vai tu spēsi to izturēt, mazā?
Dzirdot šo solījumu, man aizrāvās elpa un pār visu miesu pārskrēja karstas trīsas. Bleiks palaida mani vaļīgāk un piegrūda pie durvīm. Nesagaidījis atbildi, viņš aizāķēja īkšķus aiz manām biksītēm un noslidināja tās lejup.
– Es gribu ienākt tevī. Tūlīt.
Strauji izelpoju. Karstums pāršalca manu augumu un iesitās vaigos. Sirds sāka gaidpilni, strauji pukstēt. Izlocījos no kleitas, un Bleiks atrāvās no manis tikai uz mirkli, lai ļautu tai nokrist uz grīdas. Tad viņš atkal atgriezās, piekļāva lūpas pie manas krūtis un sāka to spēcīgi sūkt. Vispirms vienu, tad otru. Iesmilkstējos, kad Bleika zobi sakļāvās ap jutīgo krūtsgalu. Manā augumā vairs nebija nevienas šūniņas, kas nepieprasītu, lai viņš izpilda savu solījumu.
– Labi.
Neveikli taustīdamās, pārvilku kreklu viņam pāri galvai. Viņš atdarīja bikšu rāvējslēdzēju un atbrīvoja locekli, kas smagi iekrita viņam rokās. Stipri iekodu sev lūpā. Bleiks nebija gatavs gaidīt ne mirkli ilgāk, lai iegūtu mani.
Pacēlis manu kāju un aplicis to sev ap gurnu, viņš sagatavojās ienākt manī. Viņš rīkojās lēni, ļaudams man pamazām aprast, atkāpdamies tikai tāpēc, lai varētu iekļūt aizvien dziļāk. Kad beidzot viņš piepildīja mani līdz galam, es jau biju kļuvusi pavisam mikla. Klusi iekliegusies, ļāvu galvai atslīgt atpakaļ pret durvīm.
– Bleik.
Mana kājstarpe ap viņu pulsēja. Aizelsušies mēs brīdi palikām nekustīgi, savienoti. Mani caururba iekāre. Iecirtu nagus Bleikam sānos, vilkdama viņu tuvāk, dziļāk.
– Nolādēts, cik satriecoša sajūta! Es visu dienu domāju par to, kā varētu atrasties dziļi tevī. Tu būtu cieši aptvērusi mani un pulsētu baudā. Visu šo draņķa dienu es neesmu spējis domāt par kaut ko citu. – Viņš ciešāk piespieda mani pie durvīm un, to darot, iekļuva manī vēl dziļāk.
– Vēl, – es izdvesu.
Izdzirdējis šo kluso lūgumu, Bleiks ar abām rokām aptvēra manu dibenu un pacēla mani, lai es varētu apkļaut viņu ar kājām. Tad viņš atbalstīja mani pret sienu. Viņa spēks un mana ķermeņa svars bija licis mums cieši savienoties. Mani pārņēma saspringtas gaidas. Tikpat liels bija arī mans atvieglojums, priecīgi sajūtot viņu sevī un apzinoties, ka atkal esam kopā. Bija pagājušas tikai dažas stundas, taču manas kājstarpes jutīgo miesu no jauna bija pārņēmušas alkas pēc viņa.
Saņēmu Bleika seju plaukstās un sajutu raupjos bārdas rugājus. Viņš ieskatījās man dziļi acīs. Viņa zaļo acu dzīles pārpludināja iekāre, mīlestība un kvēla valdonība, un man no jauna aizrāvās elpa.
– Tu esi mana, Ērika.
Izrunājis šos vārdus, viņš ar grūdienu strauji pavirzījās augšup. Sajutusi vieglu sāpju dzēlienu, es noelsos un jutu, ka saspringstu. Viņš bija iekļuvis dziļi, neiespējami dziļi.
– Es esmu tava, – izdvesu.
– Ja man nāksies to atgādināt
