vairs gandrīz nepieskārās.
– Pasaki man, cik ļoti tu to vēlies. Es gribu dzirdēt šos vārdus.
– Bleik… lūdzu, vienkārši paņem mani.
– Izklausās pēc pavēles. Es gribu, lai tu lūdzies.
Novaidējos, un viņš atrāvās, nu vairs nepieskardamies man nekur.
– Bleik! – Mani pārņēma niknums un izmisums.
– Pakļaujies man.
Satrūkos, izdzirdējusi, cik skarba kļuvusi viņa balss.
– Ja tu gribi tikt līdz galam, Ērika, tev ir man jāpakļaujas. Vairs nekādu spēlīšu. Vairs nekādas ķircināšanās.
Ar grūtībām noriju siekalas, cīnīdamās ar instinktīvo vēlmi sadumpoties pret viņa pavēli. Pakļaujies. Man aizžņaudzās rīkle, it kā šis vārds būtu tur iestrēdzis un negrasītos izslīdēt, kamēr nebūšu ar to samierinājusies. Šis vārds nozīmēja tik daudz. Pakļauties bija vieglāk, ja vajadzēja panākt, lai Bleiks no manis paņemtu to, ko vēlas. Tagad viņš to darīja. Viņš neko nelūdza, un mēs negrasījāmies par to strīdēties.
Aizvēru acis, pūlēdamās saklausīt savā prātā balsi, kas mudināja atslābināties un ļauties.
– Tas nav tik viegli.
Gribēju, lai Bleiks izprot manu pretestību, varbūt pat atstāj to neievērotu. Pat brīžos, kad viņš kļuva pavisam valdonīgs, man tomēr dažkārt tika atvēlēta neliela brīvība.
– Es visu dienu esmu cīnījies ar visādām neatliekamām problēmām. Pārnākot mājās pie tevis, es negribu ikreiz tevi lauzt. Ja man tas būs jādara, es to darīšu, tomēr es negrasos ikreiz pieklājīgi lūgties un neko nesarežģīt. Tāpēc tev vajadzētu pierast pakļauties. Tu esi kaila un piesieta pie galda, un no baudas virsotnes tevi šķir tikai viens pieskāriens. Vai tu gribi sasniegt baudu?
– Jā, ļoti.
– Tad lūdzies.
– Lūdzu… – es vārgi izdvesu.
– Es klausos, Ērika. Ko nozīmē – lūdzu?
– Lūdzu, palīdzi man sasniegt baudu. Es gribu sajust tavu roku pieskārienu. Es darīšu visu… es zvēru.
– Vai nākamreiz, kad es to lūgšu, tu mani sagaidīsi mājās kaila?
– Jā.
Bleika pirkstu gali viegli pārslīdēja pār manu pulsējošo klitoru. Asi ievilku elpu un pacēlu gurnus pretī viņa pieskārienam, taču viņš atrāvās tikpat strauji, kā bija man tuvojies.
– Vai apsoli?
– Apsolu. Ak kungs, es darīšu visu!
– Un man vairs nevajadzēs tev mācīt pakļauties, vai ne?
– Nē, – es apsolīju, sparīgi papurinādama galvu.
Viņa plaukstas siltums bija sajūtams tieši tur, kur man tas bija vajadzīgs visvairāk. Apvaldīju vēlmi pavirzīt savu augumu par dažiem centimetriem tuvāk. Velns parāvis, tā taču ir īsta spīdzināšana!
Katra mana ķermeņa šūniņa saspringti tiecās pretī Bleika pieskārienam, un tomēr es neko nespēju ietekmēt.
Pūlējos samierināties ar šo realitāti. Kaut kādā veidā man vajadzēja paļauties, ka viņš mūs abus novedīs līdz baudai. To saprotot, es sajutu, ka manī kaut kas atslābst. Atslīgu uz galda, vairs nepūlēdamās atbrīvoties no saitēm. Muskuļi atslāba, toties prāts turpināja drudžaini darboties. Es iekāroju Bleiku tik ļoti, ka mans prāts bija kļuvis tikpat nevadāms kā ķermenis.
Tad viņš man pieskārās. Uzlika plaukstu man uz kājstarpes un to cieši satvēra.
– Tas viss pieder man. Tu sasniegsi baudu tikai tad, kad es to vēlēšos. Vai saproti?
Cieši skatījos Bleikā. No alkām man bija aizmiglojušās acis. Atrados tik tuvu baudai, ka biju gatava kuru katru mirkli apraudāties, it kā viss, ko viņš šodien bija piedzīvojis, būtu ieplūdis arī manī.
– Es būšu viss, kas tev vajadzīgs, Bleik.
Dzirdot manu atzīšanos, viņa skatiens gandrīz nemanāmi atmaiga. Tad viņš ieslidināja manī divus pirkstus. Es iepletu muti un atviegloti noelsos. Viņš tos pagrozīja, lai labāk sajustu manu miklo klēpi. Trīcēdama es jutu, ka tas savelkas ap viņa pirkstiem. Vēlējos, kaut tur atrastos kaut kas vairāk, tomēr biju pateicīga, ka man bija atvēlēts vismaz kaut kas. Bleiks viegli bīdīja pirkstus šurpu turpu un ar īkšķi aši berzēja manu klitoru.
Šī vienkāršā kustība bija tik iedarbīga, ka es klusi iekliedzos, vienlaikus atvieglota un atkal saspringta. Mani nervi atdzīvojās, mana iekarsusī miesa atkal bija gatava viņu uzņemt. Ak kungs, šis vīrietis tik talantīgi prata likt man sāpīgi apzināties, cik ļoti mans ķermenis atplauka no viņa pieskāriena. Attapu, ka mani gurni paši no sevis gandrīz nemanāmi paceļas. Lūdzies.
Bleika pavēle atbalsojās man prātā, vienlīdz kaislīga un nežēlīga. Dziļi manī kaut kas pulsēja. Asinis bungoja manās vēnās, dūca man ausīs. Jutu, ka pamazām tuvojas neapturams orgasms, un negrasījos no tā atteikties. Ne lepnuma, ne arī kā cita dēļ.
– Neapstājies. Es tevi lūdzu, tikai neapstājies.
– Tieši to es gribu dzirdēt, mazā. Tu gribi mani visu sevī?
– Ak dievs, jā!
– Gribi, lai es vispirms ļauju tev beigt?
Man acu priekšā virmoja krāsas, visi muskuļi bija saspringuši gaidās. Mani plakstiņi strauji atsprāga vaļā, kad sapratu, ka Bleiks vēl nebija skaidri un gaiši atļāvis man sasniegt baudu. Uztvēru viņa satumsušo skatienu. Viņa plakstiņus bija padarījusi smagus tā pati iekāre, kas šobrīd caurstrāvoja arī mani.
– Lūdzu, atļauj man to. Bleik, lūdzu…
Viņš noliecās un strauji, skarbi noskūpstīja mani. Mēs ar lūpām tiecāmies viens otram pretī, mūsu mēles satriecās kopā. Un visu šo laiku viņa pirksti turpināja darboties, pamazām novedot mani aizvien tuvāk bezdibeņa malai. Mani pārņēma svilinoša bauda, it kā šobrīd pasaulē vienīgās sajūtas izraisītu tikai tās vietas, ar kurām saskārās mūsu ķermeņi, tikai tā bauda, kuru viņš man tagad dāvāja. Un mani pārņēma gan pateicība, gan izmisīga vēlme izjust to līdz galam. Mani pāršalca visaptverošs karstums. Es trīcēju, visiem spēkiem turēdamās pretī orgasmam.
– Ak kungs, – es iesmilkstējos, vairs nespēdama skaidri aptvert ne realitāti, ne arī ko citu. – Lūdzu, lūdzu, lūdzu.
– Tagad, Ērika. Tieši šobrīd tu to drīksti, – Bleiks elsdams izdvesa man pie pašām lūpām. Viņa intīmie glāsti kļuva aizvien uzstājīgāki.
Kampdama pēc gaisa, izliecos uz
