vārdiem, turklāt atsūtītiem īsziņā, lai es jau sāktu skatīties pulkstenī.
– Ērika, vai ir vēl kas tāds, ko tu vēlies apspriest?
Mēs ar Alliju cieši saskatījāmies. Viņa pacēla vienu uzaci, kā zinādama, ka neesmu klausījusies pietiekami uzmanīgi. Spēju domāt vienīgi par sekām, kādas rastos, ja es liktu Bleikam gaidīt, un mana fiziskā reakcija uz šādu paredzējumu kļuva aizvien uzmācīgāka. Padzinu domas par Bleika solījumiem un atkal atgriezos tagadnē.
– Nē, manuprāt, viss ir kārtībā. Paldies visiem! – Steigšus savācu savas mantas, dedzīgi vēlēdamās ātrāk tikt prom. Ar mājienu aizraidīju pārējos, un viņi izklīda pie savām darba vietām. Allija ienāca man līdzi manā biroja nodalījumā.
– Kas īsti notiek ar Periju? Es negribēju par to ieminēties apspriedes laikā, jo šī situācija ir diezgan savāda.
– Ne pārāk. Viņš man atsūtīja vēl vienu elektroniskā pasta vēstuli, bet es vēl neesmu atbildējusi. – Ja vēlējos iekļauties Bleika noteiktajā termiņā, šobrīd nevarēju kavēties, lai sīkāk izskaidrotu visus sarežģījumus.
– Vai tu apsver iespēju pieņemt viņa reklāmas?
– Īsti nezinu. – Es vēl aizvien nevarēju izšķirties.
Allija plati iepleta savas lielās, brūnās acis.
– Vai Bleiks zina, ka viņš ir vērsies pie tevis?
– Nē. – Uzsvērti paskatījos uz draudzeni, bez vārdiem liekot noprast, ka nemaz nevēlos, lai viņš to uzzinātu. Kad pēdējo reizi biju redzējusi Aizeku Periju, Bleiks bija sagrābis viņu aiz rīkles, piespiedis pie sienas un piedraudējis noraut viņam gan kājas, gan rokas, ja viņš vēl kaut reizi uzdrošināsies man pieskarties. Nevēlējos ne attaisnot Aizeka nelāgo uzvedību tajā vakarā, ne arī piedot viņam, gluži tāpat kā Bleiks, tomēr šoreiz runa bija par biznesu.
– Bleiks nepriecāsies, ja tu sāksi ar viņu sadarboties. Iestūķēju somā savu portatīvo datoru.
– Domā, ka es to nezinu?
Bleika uzskati manu stratēģisko biznesa lēmumu bija ietekmējuši vairāk, nekā biju gatava atzīt.
Allija atbalstījās pret manu rakstāmgaldu.
– Ko tad tu grasies darīt? Ja tu Periju vēl neesi pilnīgi atraidījusi, viņš tev noteikti ir piedāvājis kaut ko iespaidīgu.
– Perry Media Group pārstāv duci multimediju izdevumu, kas tiek publicēti visā pasaulē. Es negribu teikt, ka uzticos Perijam, tomēr varu viņu vismaz uzklausīt.
Allija paraustīja plecus.
– Es atbalstīšu visu, ko tu uzskatīsi par labāko uzņēmumam. Man nav iebildumu arī runāt tieši ar viņu, ja tu tā jutīsies ērtāk.
– Paldies, Allij, tomēr es gribētu visu noskaidrot pati. Vēlāk varam to apspriest sīkāk. Man tagad jāiet.
Bleiks mani gaida.
– Ā, vai jūs kaut kur iesiet? – Viņa tūlīt atplauka. Lietišķo sievieti aizstāja sparīgā labākā draudzene, kura spēja katru dienu padarīt nedaudz gaišāku.
– Nu, mums šis tas ir iecerēts. Gan jau vēlāk tiksimies, – es attraucu, cenzdamās neizteikties pārāk mīklaini. Tad atvadīdamās pamāju un izsteidzos no biroja.
Pēc minūtes iznācu augusta sākuma tveicē. Satiksmes sastrēgumā garām spiedās automašīnas, un, pirms vēl biju paguvusi paspert pirmo soli uz māju pusi, iezvanījās telefons. Novaidējos un izmakšķerēju to no somiņas. Bleiks spēja būt tracinoši uzstājīgs. Sadabūjusi telefonu, ieraudzīju, ka zvanītājs ir no Čikāgas.
– Hallo? – piesardzīgi atsaucos.
– Ērika?
– Jā, ar ko es runāju?
– Tas esmu es, Eljots.
Izdzirdējusi sava patēva balsi, es aizspiedu sev muti, lai apslāpētu satricinājuma skaņas.
– Eljots?
– Vai tev ir brīvs brītiņš? Vai esmu piezvanījis nelaikā?
– Nē, būs jau labi. – Lai paglābtos no tveices, atgrūdu vaļā pirmā stāva kafejnīcas “Moka” durvis. – Kā tev klājas? Veselu mūžību neesmu ar tevi runājusi.
Eljots iesmējās.
– Esmu bijis aizņemts.
Pasmaidīju. Tik sen nebiju dzirdējusi viņa smieklus.
– Protams. Kā klājas bērniem?
– Patiešām labi. Viņi tik ātri aug.
– Nemaz nebrīnos. Un kā iet Betai?
– Ļoti labi. Tagad, kad bērni mācās skolā, viņa ir atsākusi strādāt un allaž ir aizņemta. Mums abiem ir pilnas rokas darba. – Eljots noklepojās un skaļi ievilka elpu. – Paklausies, Ērika, es zinu, ka pārāk ilgi neesmu ar tevi sazinājies. Goda vārds, es jūtos briesmīgi. Es patiešām gribēju aiziet uz tavu izlaidumu. Gluži vienkārši te gāja kā pa elli…
– Nevajag, Eljot. Es saprotu. Tev ir daudz darāmā.
– Paldies. – Viņš klusi nopūtās. – Tu vienmēr esi bijusi tik nosvērta. Pat tad, kad biji maza. Dažreiz man šķiet, ka tu biji saprātīgāka par mani. Zinu, tava māte lepotos, ja zinātu, kas no tevis iznācis.
– Paldies. Es arī tā ceru. – Aizvēru acis un ļāvu, lai manas domas pārņem mātes atmiņu tēls. Lai gan visiem spēkiem pūlējos izturēties savaldīgi, man iesmeldzās sirds, atceroties laikus, kad visi trīs bijām laimīgi. Tam visam pēkšņi bija pienācis gals, kad manai mātei tika atklāts vēzis. Šī slimība viņu biedējoši spēji saplosīja un pārāk strauji atņēma viņu mums.
Lai gan pēc mātes nāves mēs bijām aizgājuši katrs uz savu pusi, es cerēju, ka Eljots kopā ar jauno sievu un viņu bērniem tagad jutās laimīgs, kaut arī tas bija noticis uz manas normālās bērnības rēķina. Biju uzaugusi internātskolā un pēc tam devusies uz koledžu, un tomēr man bija grūti iztēloties kaut ko citu. Tāda bija mana dzīve, un tās ceļš bija aizvedis mani pie Bleika. Tagad, kad skola bija palikusi aiz muguras, pamazām sāka veidoties mana jaunā dzīve.
– Pēdējā laikā esmu bieži domājis par Patrīciju. Neticami, ka ir pagājuši jau gandrīz desmit gadi. Dzīve dažkārt kļūst nenotverama. Biju spiests apjaust, cik sen neesmu ar tevi runājis.
– Tiesa gan, daži pēdējie gadi ir paskrējuši garām vēja spārniem. It īpaši pēdējā laikā. Nesaprotu, kā es agrāk varēju uzskatīt sevi par aizņemtu. – Pateicoties uzņēmumam un attiecībām ar Bleiku, mana dzīve jau vairākas reizes bija apgriezusies ar kājām gaisā. Tiklīdz viss sāka nedaudz norimt, dzīve, šķiet, atkal pasvieda mums kaut ko jaunu.
– Zini,
