style="font-size:15px;"> Pēc katra pārmācības pliķa es saspringu un kļuvu aizvien miklāka. Joprojām īsti nespēju saprast, kāpēc tā, taču šāds pēriens spēja novest mani gandrīz līdz neprātam. Kad bijām tikuši līdz divciparu skaitļiem, es jau ar nagiem ķēros galdā, vairāk nekā gatava baudai, kas sekoja šīm burvīgajām sāpēm.
Divdesmit.
Nopūtos un noslīgu uz galda. Atvieglojums izrādījās īslaicīgs, jo Bleiks satvēra mani aiz zirgastes, lai mudinātu nostāties uz kājām.
– Celies!
Es izslējos, viņš strauji pavērsa mani pret sevi un pavēra muti, it kā grasītos kaut ko sacīt. Tā vietā viņš pierāva mani sev klāt. Bleika āda šķita dedzinoši karsta, un pēkšņi mani pārņēma vēl lielāka iekāre. Viņš apzīmogoja manas lūpas ar ciešu skūpstu. Viņa muskusa smarža bija savijusies ar viskija aromātu. Aicinoši pavēru lūpas, vēlēdamās sajust viņa garšu sev uz mēles. Bleiks viegli pavilka mani aiz zirgastes un atrāvās.
– Tu esi pārāk alkatīga.
Es sabozos.
– Tu esi izlutināta un neklausies, ko es saku.
– Klausos gan, – es iebildu.
– Varbūt arī klausies, tomēr nemaz necenties man paklausīt. Izpriecas ir galā. Tev ir jāiemācās paklausīt, un šovakar es tev to iemācīšu.
Cīnījos ar bailēm, kas bija saritinājušās man pakrūtē. Tās bija bailes no nezināmā.
– Lūdzu, piedod.
– Labs sākums. Liecies uz galda!
Mirkli svārstījusies, es veikli uzmetos uz galda malas. Bleiks papurināja galvu un pastūma mani tālāk.
– Pašā vidū. Ātrāk!
Iepletu acis, tomēr nemēģināju iebilst un pavirzījos līdz galdam vidum. Tiklīdz biju to izdarījusi, viņš apgāja apkārt galdam un paņēma virvi, kas atradās man ceļā.
– Apgulies!
Es paklausīju, un Bleiks satvēra mani aiz delma un izstiepa manu roku līdz pat galda stūrim. Satriecoši ātri un izveicīgi viņš piesēja manas rokas pie galda kājām. Kad viņš ķērās pie manām potītēm, es paraustīju virvi, lai pārbaudītu, cik tā cieša. Virve pat nenostiepās.
Bleiks piesēja vienu manu potīti, pēc tam otru, un es ar ieplestām rokām un kājām paliku guļam uz galda.
– Nu jau ir labāk. – Viņš viegli saspieda manas kājas lielu.
Kad beidzot aptvēru, cik neaizsargāta esmu kļuvusi, mani pārņēma karstums, kas aizplūda līdz pat sejai un iesitās vaigos. Gribēju iebilst, ka tas jau ir par daudz. Šie vārdi bija man uz mēles, taču biju jau mikla un alku pēc viņa un pēc visa, ko viņš izgudrojis savā viltīgajā prātā. Bleiks pagājās tālāk, tur, kur vairs nevarēju viņu redzēt, un mana neomulīgā sajūta vēl tikai pieņēmās spēkā.
– Uz kurieni tu iesi? – centos apslēpt savā balsī manāmo nemieru.
– Neuztraucies. Es nekur neiešu. Ne jau tagad, kad man priekšā ir tāds mielasta galds.
Dzirdēju, kā glāzē nošķind ledus. Tad tajā klusi ietecēja šķidrums. No jauna atgriezies, Bleiks nostājās man priekšā un pielika glāzi pie lūpām, aizsedzot smaida ēnu, kas bija pavīdējusi viņa skaistajā sejā. Kaut kas viņa sejas izteiksmē lika noprast, ka mani gaida nesteidzīga spīdzināšana. Manī pulsējošā iekāre divkāršojās. Nu biju pilnīgi atkarīga no viņa žēlastības.
Ritēja sekundes, kas līdzinājās minūtēm. Manas krūtis elpojot cilājās, es gaidīju. Ko īsti? Man nebija ne jausmas, tomēr visas iespējas šķita satraucošas. Bleiks vēlreiz pielika glāzi pie lūpām, iztukšoja to un skaļi nolika uz galda man starp kājām. Tad iebāza glāzē pirkstus, nošķindēja ledus, un manai ādai pēkšņi pieskārās aukstums. Bleiks lēni vilka ledus gabaliņu man pār kāju, atstājot mitras pēdas uz jutīgās ādas stilba iekšpusē. Nodrebēju un saspringu, kad viņš ļāva ledum slīdēt man pār gurniem līdz pat vēderam. Ledus gabaliņš lēni izkusa man nabā. Viņš pasniedzās pēc nākamā.
Tad Bleiks apgāja ap galdu un nostājās man pie sāniem. Nākamais ledus gabaliņš apmeta loku ap maniem krūtsgaliem, pakavēdamies uz katra no tiem. Tas bija gandrīz vai sāpīgi, tomēr es savaldījos, lai nesāktu iebilst. Nedrīkstēju riskēt un izpelnīties vēl vienu sodu, lai neattālinātu brīdi, kad viņš ienāks manī. Bleiks satvēra zobos vienu no maniem piebriedušajiem krūtsgaliem, un tikmēr vēsa roka ieslīdēja man starp kājām un uzmeklēja tieši vajadzīgo vietu.
Viņš dungodams viegli slidināja pirkstu šurpu turpu, kairinot manu klitoru.
– Tev patīk, ka es tevi sasienu, mazā?
Aplaizīju sausās lūpas un aši pamāju. Vai tiešām patika? Nebiju pārliecināta. Zināju vienīgi to, ka nevēlos, lai viņš pārstāj darboties. Negribēju pateikt neko tādu, kas atturētu viņu sagādāt man to baudu, ko spēja sniegt vienīgi viņš. Bleiks turpināja iesākto, novezdams mani gandrīz līdz robežai. Manas sajūtas bija tik saasinātas, jutos tik bezpalīdzīga, ka tas viss kļuva gandrīz neizturami. Mēģināju izrauties no saitēm, un virve iegriezās man ādā.
– Izbeidz pretoties, Ērika.
Viņš izslējās, liegdams man savus pieskārienus un tuvumu.
– Man šķita, ka tu steidzies, – žēli iebildu, pūlēdamās apvaldīt iekāri, kas ar katru minūti dedzināja aizvien kvēlāk. Klusībā lādēju gan Bleiku, gan virvi.
Viņš pasmaidīja.
– Tā arī bija, taču doma par tevis sodīšanu apvaldīja manu dedzību. Tagad es tikai izklaidējos.
Aizvēru acis. Manas krūtis pacēlās dziļā ieelpā, un es ar varu piespiedu sevi atslābināties. Šajā mirklī mani satrieca ledains pieskāriens starp kājām.
Izgrūdu kliedzienu gan no pārsteiguma, gan no sajūtas, kas, šķiet, tomēr īsti nebija nepatīkama. Mans klitors pulsēja pret ledus gabaliņu, ko Bleiks slidināja pār šo maigo izcilni mana klēpja krokās. Strauji izelpoju, kad viņš ļāva ledum aizslīdēt tālāk prom no manas jutīgākās vietas un saudzīgi ievirzīja tā galiņu manī. Kad jau sāka likties, ka viņš beidzot varētu sagādāt man atvieglojumu, gandrīz nemanāmo pieskārienu atkal aizstāja ledus. Cik ilgi viņš spēja man to nodarīt, apvaldot pats savu vēlmi? Cik ilgi es vēl spēšu to izturēt? Biju gatava eksplodēt kliedzienā.
– Bleik, es nevaru… es vairs ilgāk nespēju. Tu mani nogalināsi.
– Kāda ir sajūta, ja tev liek gaidīt… un gribēt?
Cieši sakodu zobus, pūlēdamās nedomāt par briesmīgo smeldzi kājstarpē. Negribot sagrozījos, zinādama, ka tas tikai attālinās brīdi, kad viņš beidzot mani iegūs.
– Tas ir neizturami.
– Vai
