Allija un Hīts atkal bija ķērušies pie tā paša, bet vai gan es biju īstā, kura varētu kaut ko iebilst?
Paldies dievam, ka viņi pirmīt nebija mums uzskrējuši ēdamistabā Bleika nelielā trika laikā. Kaut ko tādu izskaidrot Allijai būtu neiespējami. Par laimi, viņa vēl aizvien neko pat nenojauta par Bleika neparastajām nosliecēm guļamistabā, un vismaz pagaidām man gribējās, lai tā arī paliktu.
– Mums vajadzētu kaut kur aizbraukt, – Bleiks pēkšņi ieteicās.
Es nopūtos.
– Viņi noteikti drīz sameklēs sev citu mājokli.
– Tas pārāk ievilksies. Turklāt mēs nekur neesam bijuši kopš… jā, kopš Vegasas. Ilga nedēļas nogale mums nenāktu par ļaunu. Es gribu pavadīt kādu laiku kopā ar tevi. Divatā. Netraucēti.
Tur, kur atradāmies pašlaik, mūs bija novedusi negaidītu notikumu virkne. Daudzus no tiem bija izplānojis un īstenojis pats Bleiks. Vegasa šajā notikumu virknē bija kļuvusi par pavērsiena punktu, un, atceroties mūsu pirmos kopā pavadītos brīžus, mani vēl aizvien viscaur pārņēma siltums. Tolaik mūs vadīja vienīgi iekāre, taču nu tā bija pārtapusi apsēstībā, un kaut kur šajā neprātīgajā jūklī es biju viņā iemīlējusies.
– Īsti nezinu, vai šobrīd man vajadzētu atrauties no darba. – Dažu pēdējo stundu laikā biju pavisam aizmirsusi par Rizu, Maksu un visām viņu neprātīgajām intrigām, taču nu pamazām atkal biju spiesta atgriezties realitātē.
– Manuprāt, tu to esi pelnījusi. Es gribu uz dažām dienām aizvest tevi prom. Vienmēr atradīsies kaut kas padarāms un kāds, kam mēs būsim vajadzīgi, taču nav nekā tāda, ko uz pāris dienām nevarētu atlikt.
Savilku uzacis. Mana neapturamā strādāšanas vēlme neļāva man viņam noticēt līdz galam.
– Tu tiešām tā domā?
– Pilnīgi noteikti. Es nupat nolēmu, ka neļaušu tev iebilst. Rītvakar pēc darba mēs dosimies prom.
Pasmīnēju. Mani pārņēma viegls satraukums.
– Kas man jāņem līdzi?
– Es pats tev sakravāšu somu.
– Tev tas nav jādara.
– Tev tik un tā lielāko daļu laika nāksies pavadīt kailai, tādēļ tas patiesībā nemaz nav svarīgi, vai ne? Bikini peldkostīms, nedaudz apakšveļas – ar to vajadzētu pietikt.
Iesmējos un rotaļīgi iepļaukāju Bleiku. Viņš satvēra manu roku, ierūcās un uzrāva mani sev virsū.
– Bet tikmēr arī mums pašiem ir drusku jāpatrokšņo.
Vēlreiz iesmējos un papurināju galvu.
– Tu esi nepārspējams, Bleik. Un nelabojams.
– Tici man, es itin nemaz nevēlos klausīties, kā mans mazais brālis mīlējas. Lai liktu viņam kaut ko manīt, atliek vienīgi atbildēt ar to pašu. Nu man tikai jāizdomā, kā novest tevi tiktāl, lai tu sāktu kliegt.
Mans smaids nedaudz sašķobījās. Bleiks cieši apskāva mani, un ar katru viņa maigo pieskārienu manai ādai liesmas manī cēlās aizvien augstāk.
– Man ir aizdomas, ka tu jau lieliski zini, kā to panākt.
Mani pamodināja skaļš klauvējiens. Bleiks man aiz muguras sagrozījās, tomēr nepamodās.
– Ērika, vai tu jau esi pamodusies? – Aiz durvīm atskanēja apslāpēta balss.
Uzvilku Bleika sporta kreklu un aši atskatījos, lai pārliecinātos, ka Bleiks ir pienācīgi apsedzies. Tad pavēru durvis šaurā spraugā.
Allija jau bija moža un saģērbusies, lai varētu doties uz darbu.
– Kas ir? – es saraucu pieri. – Cik vispār ir pulkstenis?
– Astoņi. Ģērbies. Man tev kaut kas jāparāda.
Pētīju viņu ar noguruma pilnām acīm. Vēl nebiju pamodusies tiktāl, lai spētu kaut ko saprast. Man gribējās vienīgi atkal ieritināties gultā pie Bleika.
– Kas noticis?
– Pasteidzies, es gaidu tevi birojā.
– Kāpēc…
Pirms vēl biju paguvusi pabeigt, Allija jau nozuda gaitenī. Pēc dažām sekundēm noklikšķēdamas aizkrita durvis. Atgriezos guļamistabā un devos uz vannas istabu. Kad beidzu mazgāties dušā, Bleiks vēl aizvien bija aizmidzis. Ātri apģērbos un īsu brīdi pastāvēju viņam līdzās, priecādamās par tik reti redzamo mieru viņa sejā. No mums abiem tieši viņš parasti mēdza celties agrāk, taču šoreiz bijām aizgājuši gulēt pavisam vēlu. Gadījās naktis, kad nespējām atdzerties viens otru, un pagājušajā naktī miegs mūs beidzot bija pieveicis vienīgi tad, kad jau tuvojās rīts. Viegli noskūpstīju viņu uz vaiga un devos uz darbu.
Kad iegāju birojā, visi jau bija sapulcējušies ap Džeimsu un neatraudamies skatījās viņa datora ekrānā. Pievienojos pārējiem, sākumā īsti nesaprazdama, kas tas īsti bija.
– Kas te notiek?
– Vakar vakarā tika atklāta vietne “Piespraude”, – Allija paskaidroja. – Par to tika paziņots visiem mūsu “Knaģa” lietotājiem, tai skaitā arī mums. Ļoti diskrēti.
Pārliecos pāri Džeimsa plecam. Viņš patlaban pārskatīja vietnes lapas. Lai gan tās zīmols bija atšķirīgs, ekrānā redzamais ļoti līdzinājās mūsu vietnei. Man kļuva nelabi, ieraugot visās lapās Bryant’s reklāmas. Tas bija viens no mūsu lielākajiem reklāmdevējiem, kurš vēl nebija parakstījis ar mums līgumu par nākamo mēnesi.
Draņķis tāds.
Izslējos un nozudu savā kabinetā. Steidzīgi atvēru portatīvo datoru un atsāku pētīt vietni. Tās apraksts vēstīja, ka Makss bija vietnes dibinātājs, bet Riza – tās vadītāja. Lieki piebilst, ka par Trevora nopelniem tur nekas nebija sacīts, tomēr es sasodīti labi zināju, ka šim hakerim, kurš daudzus mēnešus un varbūt pat gadus mēģinājis izpostīt Bleika uzņēmējdarbību, ir bijusi nozīmīga loma šīs konkurējošās vietnes veidošanā. Pat tad, ja viņam tādēļ būtu nācies uz brīdi pārstāt neatlaidīgi uzbrukt manam uzņēmumam un Bleika kompānijām.
Mani pāršalca dusmas. Tikai ar pūlēm spēju aptvert notiekošo. Mēs ar Sidu mēnešiem ilgi bijām noņēmušies ar “Knaģa” izstrādāšanu, lai padarītu šo vietni tādu, kāda tā šobrīd bija. Visi mūsu panākumi, visas no mūsu kļūdām gūtās mācības – tas viss bija veikli nokopēts un uzlabots.
Ienāca Allija un apsēdās man pretī pie rakstāmgalda. Arī viņa izskatījās tikpat norūpējusies. Draudzene kodīja lūpas, tomēr nebilda ne vārda. Klusībā es burtiski trakoju. Man gribējās sarīkot vislielāko traci, kāds vien jebkad bija redzēts. Man gribējās lamāties, un dievs bija mans liecinieks – ja šobrīd man priekšā nostātos
