noteiktu datumu, paziņo man, un es tev pieskaņošos.
– Ideāli. Tuvākajā laikā apspriedīšos ar Betu un paziņošu tev, ko būsim izlēmuši.
– Es ļoti gaidīšu. Man patiešām gribētos atkal sastapties ar tevi un, protams, iepazīties ar tavu ģimeni. – Ar tavu ģimeni. Šie vārdi no manas mutes izklausījās savādi.
– Saudzē sevi, Ērika. Es ar tevi vēl sazināšos.
Atvadījos no Eljota, bet, tiklīdz mūsu saruna bija pabeigta, atskanēja vēl viens zvans. Ieraugot Bleika numuru, mana sirds iepukstējās straujāk. Sasodīts.
Iegāju dzīvoklī un nometu iepirkumu maisiņus uz virtuves galda. Gaisma bija izslēgta, taču caur aizkariem iespīdēja pēcpusdienas saule. Ienākusi dzīvojamajā istabā, izdzirdēju Bleika balsi.
– Tu esi nokavējusies.
Apsviedos un ieraudzīju viņu pie bāra otrā istabas pusē. Kailas krūtis, basas kājas, rokā pustukša glāze.
Viņa seja šķita neizteiksmīga, un tomēr tajā bija jaušama kvēle, kas manī tūlīt atmodināja nemieru. Šķita, ka Bleika zaļās acis spīd istabas puskrēslā. Viņš bija cieši sakodis zobus un atslāba tikai uz īsu mirkli, lai iedzertu no glāzes.
– Piedod. Man kāds piezvanīja…
– Panāc šurp!
Ļāvu turpmākajiem vārdiem izčūkstēt neizteiktiem. Bija skaidrs, ka mēs nesāksim apspriest negaidīto Eljota zvanu. Vismaz šobrīd ne. Bleika skatienā bija manāms kaut kas savāds. Izrunājot abus īsos vārdus, viņa balsī bija dzirdama nežēlība.
Lēni tuvojos viņam, kamēr beidzot mūs šķīra tikai daži sprīži un mūsu izstarotais karstums. Bleiks nenoliedzami bija satriecošs, īsts vīrišķā skaistuma ideāls. Viņa lielais, slaidais augums manās smadzenēs regulāri izraisīja īssavienojumu. Arī šī reize nebija nekāds izņēmums.
Nespēdama novaldīties šādā tuvumā, pieskāros Bleika krūtīm. Viņa muskuļi noraustījās.
– Novelc blūzi, – viņš pavēlēja.
Uz mirkli jautājoši ielūkojos Bleikam acīs, taču tur nekas nebija saskatāms. Viņš stāvēja man priekšā kā statuja, brīnišķīgs mākslas darbs, salts un nekustīgs. Mani pirksti viegli kā spalviņas pārslīdēja pāri viņa vēdera muskuļiem līdz zemu noslīgušo džinsu siksnai.
– Vai kaut kas noticis? – klusi apvaicājos. Jau agrāk biju redzējusi viņu tādu. Patiesībā teikt neko nevajadzēja, jo man jau bija skaidrs, ka šodien viņu kāds vai kaut kas ir aizkaitinājis.
Bleiks gandrīz nemanāmi saviebās.
– Pēc neilga brīža kļūs labāk.
Zinādama, kā to var panākt, novilku blūzi un ļāvu tai nokrist uz grīdas.
– Vai nu ir labāk? – Piešķiebu galvu, cerēdama atmodināt viņā draisku mīlētāju.
Bleika skatiens joprojām palika tikpat skarbs.
– Nekad vairs neliec man gaidīt, Ērika.
Viņa balss skanēja draudīgi klusi. Aizturēju elpu, veltīgi pūlēdamās apvaldīt sava ķermeņa reakciju. Manī uzbangoja spēcīgs iekāres un gaidu sajaukums. Dienas notikumi aizvirzījās kaut kur tālumā. Nu svarīgs bija vienīgi tas, kas notika šeit un tagad, un šis valdonīgais vīrietis, kurš pēc dažiem mirkļiem grasījās izmantot manu ķermeni, lai to tik prasmīgi iegūtu un tiktu pie atvieglojuma.
Ļāvu savai rokai noslīdēt līdz Bleika stingrajam loceklim un noglāstīju to cauri džinsu mīkstajam, novalkātajam audumam.
– Tagad es esmu šeit. Ļauj man tev par to atlīdzināt.
Viņš satvēra mani aiz delma.
– Tici man, tu to izdarīsi.
Pievērusi acis, uzlūkoju viņu caur skropstām. Bleiks atlaida mani un pieskārās manām krūtīm. Tad viegli pārslidināja pirkstus pār mana krūštura mežģīņu maliņu un ādu zem tās. Šis vienkāršais pieskāriens iesvēla manī siltumu. Tad viņš rupji parāva lejup vienu krūštura bļodiņu, satvēra plaukstā manu atbrīvoto krūti un ar īkšķi paberzēja tās galiņu. Paliecos uz priekšu, tuvāk īkšķim, kas turpināja nesteidzīgi apļot, un sajutu, ka vēderā pazib un pamazām izplešas iekāre. Novaidējos, un viņš cieši saspieda manu krūtsgalu. Ievilku elpu caur zobiem, taču neatgrūdu viņu. Bleiks greizi pasmīnēja, un viņa acīs pazibēja kaut kas briesmīgi draiskulīgs.
– Izģērbies un noliecies pār galdu!
Viņā bija atmodusies draiskulība, tomēr tas vēl nebija viss.
Neizpratnē paskatījos uz ēdamzonas pusi un lielo lauku stila koka galdu, kas bija novietots tās centrā. Pirms vēl biju paguvusi iebilst, Bleiks uzšāva man pa sēžamvietu un viegli pagrūda norādītajā virzienā. Steigšus paklausīju un novilku svārkus, krūšturi un biksītes. Nostājos ar seju pret galdu un ar plaukstām atbalstījos pret silto, raupjo koka virsmu. Galda vidū bija nolikta pamatīga auklas virtene.
– Gulies, – Bleiks strupi pavēlēja.
Uzlicis plaukstu man uz muguras starp lāpstiņām, viņš nospieda mani lejup. Ļāvu rokām aizslīdēt sev priekšā un asi izelpoju, sajutusi vēsās galda virsmas pieskārienu sava ķermeņa augšdaļai. Mani augšstilbi cieši piespiedās pie galda malas. Gaidas neļāva man pakustēties, tās bija atņēmušas man saprašanas spēju. Biju pārliecināta vienīgi par to, ka nu visa vara nonākusi Bleika rokās.
Un es pati biju to viņam nodevusi.
Pametot savu ierasto darba dzīvi un ienākot dzīvoklī, kurā tagad bijām apmetušies abi kopā, biju uzsākusi karu ar gandrīz visu, ko sacīja priekšā mani instinkti. Es nodevu visu varu sava mīļotā vīrieša rokās, paļaudamās, ka viņš parūpēsies par mums abiem. Tā tas vienmēr notika, tomēr dažreiz es nespēju apvaldīt vēlmi nedaudz papretoties, lai viņš neaizmirstu, ka vēl aizvien neesmu zaudējusi cīņas garu.
Pār manu sēžamvietu pārslīdēja vēsa plauksta. Sajūtot šo vienkāršo pieskārienu, es saspringu. Iekodu lūpā, sagatavojusies tam, kas vienmēr sekoja.
– Tu nokavēji divdesmit minūtes. Vai zini, ko tas nozīmē?
Pirms vēl paguvu atbildēt, Bleika plauksta asi triecās pret manu dibenu. Iesmilkstējos, sajutusi dzelošas sāpes. Tad šī sajūta pagaisa, un visu manu augumu pārņēma dedzinošs karstums. Es izliecos un pavirzījos atpakaļ, tuvāk viņam.
– Vai tu grasies mani sodīt? – klusi noprasīju.
– Vai tu to vēlies?
– Jā. – Paturot prātā to, ciktāl bijām aizgājuši un cik lielu prieku man sagādāja tumšie nostūri, ko bijām viens otrā atraduši, tik lēnprātīgas atbildes man pašai vēl aizvien šķita pārsteidzošas. Lai atzītu, cik ļoti man tas viss patīk, joprojām bija vajadzīga zināma drosme.
