seja pārvērtās, apslēpjot pēkšņi uzvirmojušās emocijas.
– Šoreiz tu man nevari palīdzēt.
– Kas tas ir? Vienkārši pastāsti man to.
Bleiks nopūtās un atbalstījās pret spilvenu.
– Tu patiešām gribi runāt par Maksu? To īsti nevarētu nosaukt par patīkamu sarunas tematu.
Es saraucu pieri. Mani caururba dedzinoša ziņkāre par to, kas Maksam atkal bija padomā.
– Ko viņš dara?
– Patiesībā viņš nedara neko, tomēr tik un tā sagādā man pamatīgas raizes. Esmu centies aizdabūt viņu prom no Angelcom valdes kopš tās dienas, kad atklāju, ka viņš maksā Trevoram par uzbrukumiem manām – mūsu – interneta vietnēm.
– Vai tad tam nevajadzētu būt viegli izdarāmam? Tu taču esi izpilddirektors.
– Esmu gan, taču runa drīzāk ir par demokrātijas un diktatūras pretnostatīšanu, un tagad es to nedaudz nožēloju. Es nevaru Maksu tā vienkārši izmest pa durvīm. Šādi lēmumi ir visas valdes ziņā. Vairākums nebūs ar mieru balsot par viņa izslēgšanu.
– Kāpēc? Vai tad tas nav pats par sevi saprotams?
– Viņi nevēlas sadusmot Maiklu, Maksa tēvu. Šis vīrietis ir bagātāks par pašu Dievu, un nav vērts sodīt Maksu par pilnīgu un galīgu ētikas trūkumu, riskējot apdraudēt savus iespējamos sakarus ar viņa tēvu.
Cieši raudzījos viņā, pārdomādama šo nepatīkamo niansi. Nebija jābrīnās, ka Bleiks pēdējā laikā ik vakaru bija burtiski gatavs uzsprāgt. Bija ļoti grūti iztēloties, ko nozīmēja būt spiestam paciest cilvēku, kurš gadiem ilgi pūlējies viņam aizlikt kāju priekšā, turklāt neviens kolēģis pat negrasījās viņu atbalstīt. Vismaz mana komanda patiešām bija mana komanda, un par to, kurš ir ienaidnieks, nekādu jautājumu nemaz nevarēja būt. Vismaz tagad, kad Riza bija aizgājusi. Pēc tam, kad biju viņai uzticējusi visu un pat to konfidencionālo informāciju, ko viņa tagad izmantoja pret mani pašu, man vēl aizvien bija grūti iegrožot savu slimīgo pārliecību, kas mudināja neuzticēties nevienam. Un tomēr “Knaģim” vēl bija tāls ceļš ejams gan līdz bagātiem investoriem, gan līdz korporatīvajām aprindām, no kurām bija nākuši daudzi no šiem ļaudīm.
– Kāpēc tu par to esi tik pārsteigts?
– Ko tas nozīmē?
– Es gribu sacīt, ka Angelcom darbības priekšnoteikums ir nopelnīt vēl vairāk naudas tiem, kuriem tās jau tāpat netrūkst. Es teiktu, ka šie cilvēki ir tikuši pie naudas, jo ir paraduši to uzkrāt un aizsargāt. Vai tu tiešām domā, ka viņi varētu rīkoties arī citādi?
Bleiks papurināja galvu.
– Laikam gan ne. Tomēr tas ir ļoti ironiski.
– Kādā ziņā?
– Kompāniju ir pārņēmuši tie paši alkatīgie maitasgabali, kurus es jau pašā sākumā biju gribējis iznīcināt.
– Ko tu tagad darīsi? Ja viņi nepiekritīs izbalsot Maksu no valdes, kas tev vēl atliek?
– Pagaidām vēl neesmu izlēmis, kā rīkošos tālāk. Man īsti nav skaidrs, ko Maikls darītu, ja es viņam pastāstītu, kas šobrīd notiek. Ja man izdotos viņam visu paskaidrot, es varētu nodrošināt valdes atbalstu un parūpēties, lai Makss vairs nekad netuvotos neviena mana uzņēmuma valdei.
– Man šķita, ka jūs ar Maiklu esat tuvi draugi.
– Esam jau arī. Vismaz vienubrīd bijām. Kādu laiku neesam tikušies, un, pats par sevi saprotams, es negribu jau nākamās tikšanās reizē paziņot, ka viņa dēls ir krāpnieks un blēdis.
Viegli noglāstīju Bleika krūtis, kas elpojot cilājās. Mans skaistais vīrietis. Cik pretīgi, ka mums nācās noņemties ar tādiem cilvēkiem kā Makss un Trevors. Ak kungs, un tas vēl nebija viss.
– Man ir patiešām ļoti žēl, ka tā, Bleik. Situācija ir pavisam nelāga. Bet gan jau tu izdomāsi, kā to atrisināt. Tu vienmēr tiec ar visu galā. Un tādi cilvēki kā Makss nevar visu laiku staigāt apkārt, samīdot citu sapņus, un tikt cauri sveikā. Vismaz es tā ceru.
Redzot, cik ļoti Bleiks bija sadusmojies uz Maksu, nejutos īsti pārliecināta, vai šis būtu piemērotākais brīdis, lai pastāstītu viņam par Maksa un Rizas jauno vietni un tās radīto apdraudējumu.
Bleiks pavērsa manu zodu augšup. Mūsu acis sastapās.
– Kas noticis?
Nedaudz paminstinājusies, es iesāku:
– Makss un Riza ir nodibinājuši paši savu uzņēmumu. Izveidojuši konkurējošu vietni. Pilnīgi nokopējuši “Knaģi”, un izskatās, ka viņi ir paņēmuši sev līdzi vismaz vienu no mūsu lielākajiem reklāmdevējiem. Un, kas zina, cik daudzus lietotājus.
Bleiks uzrāva uzacis.
– Kad tu grasījies man to pateikt?
– Allija vakar man par to pastāstīja. Viņa gribēja, lai es pati tev visu pasaku. Un, godīgi sakot, man vajadzēja nedaudz apdomāties, tomēr neesmu pārliecināta, vai kaut kas ir kļuvis skaidrāks. Pārsvarā man ir sajūta, ka viņi grasās sistemātiski iznīcināt manu uzņēmumu tikpat apņēmīgi, kā savulaik bija ķērušies pie tavējā. Tikai mēs esam pilnīgi atšķirīgi. Man nav ne tādu iespēju, ne pieredzes. Es neesmu tāda kā tu. Es vēl aizvien īsti nesaprotu, kā vadīt uzņēmumu. Nebiju gaidījusi, ka mūsu izaugsmes posma laikā varētu nākties tā aizstāvēties. Vispirms no Trevora – un nu arī no viņiem. Es cenšos nezaudēt cerības, tomēr tas ir diezgan grūti izdarāms.
– Tici man, Makss neiznīcinās tavu uzņēmumu. Es to nepieļaušu. Un, lai cik liels arī būtu viņu naids, viņi abi nespēj mēroties ar mums. – Bleiks ar pirkstu kauliņiem viegli pieskārās manam vaigam. – Tas ir sāpīgi, tomēr biznesā tā mēdz gadīties. Tu nedrīksti zaudēt pārliecību. Tieši to viņi vēlas. Ja es padotos ikreiz, kad saņemtu kādu profesionālu belzienu, ar mani jau sen būtu cauri. Tu esi pārāk stipra, lai tā darītu.
– Es gluži vienkārši nekādi nespēju noticēt, ka cilvēki var būt tik negodīgi un naidpilni. Man nemūžam pat prātā nebūtu ienācis ar kādu tā izrīkoties, lai cik nicināms šis cilvēks man arī šķistu.
– Man ļoti nepatīk to sacīt, taču tev ir laiks pie tā pierast. Tiklīdz tev sāks veikties, kāds noteikti centīsies tevi nomelnot, mazināt tavus sasniegumus vai pat tos piesavināties.
Es iepletu acis.
– Nevarētu sacīt, ka tu manī modini cerības par manas uzņēmējdarbības nākotni.
– Gan tu vēl norūdīsies. Turklāt tev esmu es.
– Bet ko tad mēs varam iesākt? Mēs nespējam ietekmēt viņu rīcību. Es jūtu, ka viņi cenšas man kaitēt, taču esmu pilnīgi bezspēcīga.
Bleiks
