tās ir rakstīts man nepazīstams cilvēka vārds. “Edvards Oksfords”.
– “Edvards Oksfords”? Vai esi pārliecināts?
– Vai jums šis vārds ir pazīstams? – Bekers jautāja.
– Jā, lai visi svētie mums stāv klāt!
Emilijas de Kvinsijas dienasgrāmata. Turpinājums
Kamēr konstebli Svētā Jēkaba baznīcā tērpināja lieciniekus, tēvs sēdēja uz altāra margām. Viņš nevarēja aizsniegt grīdu un tādēļ kūļāja kājās gaisā, it kā soļodams. Ikreiz, novērsis skatienu no asins peļķes, viņš pētīja lēdijas Kosgrovas ložu, kur fotogrāfs uzstādīja aparātu. Tēva dziņas padarīja viņa seju slimīgi bālu. Es redzēju, kā viņš iegrūž roku aiz mēteļa pēc flakona ar opija tinktūru, un piesteidzos viņu atturēt, lai nedotu iemesla vēl vairāk sadusmot draudzes locekļus.
Tikām pulkvedis Tresks turpināja palīdzēt policistiem uzturēt kārtību, savukārt daiļā sieviete, kuru viņš bija pavadījis dievnamā, apbrīnoja virsniekam izrādīto cieņu. Nevilšus es ievēroju pulkvedi vairākkārt uzmetam man tādu pašu mulsu skatienu kā pirmajā sastapšanās reizē – it kā viņš atminētos mani redzējis, taču nezina, kad tas īsti noticis. Tas vienīgi vairoja manu mulsumu. Es gaidīju brīdi, kad varēšu pieiet klāt un dāvāt iespēju paskaidrot savu izturēšanos, ja vien viņam būtu tāds nodoms.
Taču, pirms šāda izdevība radās, Šons (ar to es domāju inspektoru Raienu) izveda mani un tēvu no baznīcas un apstājās pie pūļa, kurš auga aizvien lielāks.
– Piebraukusi lorda Pālmerstona kariete. Kučierim un sulainim dots stingrs rīkojums aizgādāt jūs uz Jūstonas staciju.
– Man vajadzētu palikt, – tēvs ieteicās.
– Pirms septiņām nedēļām jūs vareni palīdzējāt, – Šons atzina. – Taču lords Pālmerstons ir skaidri licis manīt, cik neapmierināts viņš justos, ja jūs nokavētu vilcienu. Viņam pār policijas spēkiem ir lielāka vara nekā komisāram Meinam, tālab man nav izvēles. Jūs atbildējāt uz visiem maniem jautājumiem. Ja man radīsies citi, es varu tos telegrafēt jums uz Edinburgu. Par laimi, mēs ar seržantu Bekeru redzējām to pašu, ko jūs.
– Vai jūs nudien redzējāt to pašu, ko es? – tēvs pārjautāja.
– Es apsolos paturēt atmiņā jūsu teoriju par daudzajām realitātēm, – Šons solīja.
Sarokodamies uz atvadām, viņš paturēja manu plaukstu savējā ilgāk, nekā to prasītu vienkārša draudzība. Es jutu vaigus pietvīkstam pat šajā vēsajā laikā.
– Emilij, man pietrūks sarunu ar jums, – viņš sacīja. Parasti man pēc vārdiem kabatā nav jāmeklē, taču jāatzīst, ka šajā reizē es, skumju pārņemta, vien ar grūtībām spēju tos dabūt pār lūpām.
– Man arī pietrūks mūsu sarunu, – es izspiedu.
Atcerējies par pieklājības normām, Šons pagriezās pret tēvu.
– Arī mūsu neparasto sarunu man, protams, pietrūks, ser.
– Cik sen es neesmu uzrunāts par seru! – tēvs atzina. – Vēl pirms vairākām nedēļām jūs man veltījāt pavisam citādus apzīmējumus.
Šons nokaunināts nodūra galvu un noteica:
– Mēs kopā esam mērojuši garu ceļu. Žēl, ka tam ir jābeidzas tagad. – Viņš palūkojās uz manu pusi. – Paldies, ka palīdzējāt aprūpēt manas vātis, Emilija. Lai Dievs jūs pavada visos ceļojumos!
Vīrietis nelaida manu plaukstu vaļā, un mani vaigi kaisa vēl vairāk.
– Lai Visaugstais jūs sargā! – pieliekusies tuvāk, lai atvadām piešķirtu intīmāku gaisotni, es nočukstēju.
– Kad iebrauksim Edinburgā, es jums rakstīšu.
Pēkšņi mēs ieraudzījām šurp steidzamies kādu konsteblu, un man uz sirds tobrīd palika daudz nepateikta.
– Inspektor, seržants Bekers jūs aicina uz lēdijas Kosgrovas māju. Viņš vēlēja pateikt, lai dodaties turp bez vilcināšanās. Viņa neesot vienīgā.
– Nav vienīgā?
– Tādi bija viņa vārdi. Seržants sacīja, ka jūs sapratīšot. Un tas esot steidzami.
Šona acu skatiens patiesi liecināja, ka viņš ir sapratis. Inspektors pagriezās pret mani un tēvu un sacīja:
– Diemžēl man jādodas.
– Jā, lūdzu! Dariet savu darbu, – es teicu.
Īstenībā man gauži gribējās, lai viņš paliek, taču viņš jau aizskrēja garām drūzmai un es nepaguvu satvert Šonu aiz rokas.
Pēkšņi es ieraudzīju cauri avīžnieku un garāmgājēju pūlim mūsu virzienā steidzamies lorda Pālmerstona sulaini.
– Žiglāk! Mums jau sen vajadzēja būt ceļā uz staciju. – Sulainis šķita izmisis. – Lords Pālmerstons īpaši uzsvēra, ka nevēlas, lai jūs nokavētu šo vilcienu.
Kamēr sulainis vedināja mūs uz karieti, viens reportieris bilda otram:
– Rau, tur iet Opija lietotājs. Vai esi dzirdējis, kā viņš izteicies par lielo miglāju Oriona zvaigznājā?
– Vai tas ir jaunais publiskais nams Strendā?
– To novēro naksnīgajās debesīs. Opija lietotājs paziņoja, ka miglājs atgādinot cilvēka galvaskausu ar caurumu, pa kuru no smadzenēm izplūst debesu matērija. Lūk, ko cilvēkam nodara opijs!
Ieraugot mūsu trūcīgās somas piesprādzētas uz karietes jumta, man negaidīti un nomācoši uzvējoja apjausma par mūsu skumīgo aizbraukšanu.
Līdzko sulainis aizvēra aiz mums durvis un ieņēma vietu karietes aizmugurē, zirgi nekavējoties rāvās uz priekšu – kučieris izmisīgi tiecās izpildīt lorda Pālmerstona pavēli.
Tēvs sēdēja man iepretim un drebēja.
– Tagad tu drīksti, – es atvēlēju.
Viņš nekavējoties izņēma flakonu ar opija tinktūru un iedzēra malku rubīnsarkanā šķidruma. Aizvēris plakstus, viņš sastinga, tad attaisīja plakstus un iemalkoja dziru vēlreiz. Zilās acis ieguva miglainu spīdumu. Blāvie sviedri uz sejas šķita iesūcamies atpakaļ ādas porās. Viņš pamazām mitējās šūpot kājas.
Ja vēlētos doties taisnā ceļā uz Edinburgu, tad mēs tobrīd uz staciju brauktu velti – tas tādēļ, ka uz šo attālo reģionu vilcieni izbrauc agri no rīta, lai pasažieri
