nav. Iespaids vienmēr ir, – Raiens apgalvoja.
– Bet jūs to nekad neizrādāt.
– Tālab, ka pūlos par to nedomāt un visu uzmanību pievēršu detaļām. To man iemācīja komisārs Meins. Mērķtiecīgi meklē pierādījumus un dari visu, lai slepkavam vairs nekad nerodas izdevība noziegumu atkārtot.
Bekers pamāja un piespieda sevi atsākt ceļu lejup.
Nonācis kāpņu galā, viņš ieraudzīja virējas un trauku mazgātājas līķus, tad saņēmās un centās nekādi neizrādīt savas emocijas. Abas bija nogalinātas ar sitienu pa galvu, tāpat kā divi kalpotāji pirmajā stāvā. Priekšautus iekrāsoja sakaltušu asiņu traipi.
Lai paklausītu Raiena padomam un apvaldītu emocijas, Bekers centās prātā atzīmēt daždažādus sīkumus. Krāsnī melnēja atdzisuši pelni. Bļodiņās bija sabiezējusi zupa. Gaļas pīrāgi likās saplakuši cepamajās formiņās. Blakus atradās sakrituša bezē deserta porcijas.
Viņi devās augšā pa nemīlīgajām kalpotāju kāpnēm, izgāja cauri pirmajam stāvam un drīz nonāca otrajā. Lielākoties to aizņēma milzīga ēdamistaba, kurā varēja ietilpināt četrdesmit cilvēkus.
– Patrulējot Īstendā, man ne sapņos nerādījās, ka cilvēki var baudīt tādu greznību, – Bekers novilka.
Trešajā stāvā policisti secināja, ka trīs durvis ir atvērtas un vienas aizvērtas.
No aizvērtās telpas plūda nepatīkama dvaka.
Raiens atgrūda durvis līdz kājai vaļā ar tādu spēku, ka tās skaļi noklaudzēja pret sienu.
– Vai kaut kas atgadījies, inspektor? – no pirmā stāva pavaicāja konstebls.
– Kad būs, tad paziņosim! – Raiens atmeta.
Satvēruši nažus, inspektors un Bekers iegāja telpā. Tā grima tumsā. Abi aizsoļoja līdz logam un atvilka aizkarus. Ieraudzīdams, ko min viņa apavu zoles un kas izšļācies gultā – pat visā istabā – , jaunais policists neveikli atkāpās. Sienas, tualetes galdiņu, aizkarus, paklāju – visas virsmas klāja sakaltušas asinis.
– Velna milti, kas šeit noticis?
Atriebējs nekad neaizmirsa pēdējo laimes pilno brīdi savā dzīvē. Viņš ar māsām Emmu un Rūtu katlā virs pavarda vārīja kartupeļus. Neko citu viņu ģimene vakariņām atļauties nevarēja. Arī malku būtu grūti sagādāt, ja vien tēvs savās namdara gaitās nesavāktu daždažādus koka atgriezumus. Viņi cieta trūkumu, taču mīlēja cits citu. Un smiekli šajā namā bija biežs viesis.
Tiesa, todien ne. Īsi pirms saulrieta tēvs pārradās mājās, noraisīja darbarīku jostu un apjucis paraudzījās apkārt.
– Kolin, kur ir māte? – tēvs vaicāja. Viņa brezenta priekšautu izraibināja zāģu skaidas.
Emma atbildēja brāļa vietā.
– Mamma vēl nav atnākusi no darbiem.
Māsai bija trīspadsmit gadu un zilas acis. Kopš tās dienas Kolins bieži atminējās, kā tās izgaismojušas istabu.
– Bet viņa aizgāja no paša rīta.
Ar tulznaino roku paberzējis saules apsvilināto skaustu, tēvs pārgāja pāri virtuvei un nostājās pie būdiņas durvīm.
Kolins, Emma un Rūta viņam sekoja. Rūta bija ģimenes pastarīte. Izkritušā priekšzoba radītā sprauga nez kāpēc vērta viņas smaidu vēl spožāku. Bērni vēroja, kā tēvs iziet pa durvīm, nostājas uz putekļainās ieliņas un paraugās uz to pusi, kurp māte no rīta bija aizdevusies. Ciemats pastāvēja vien īsu laiku. Lielāko daļu būdiņu vēl tikai cēla, un to karkasi slējās līdzās ķieģeļu un kokmateriālu kaudzēm. Ciemata īpašnieks, nekustamā īpašuma attīstītājs, cerēdams uz Londonas izplešanos, bija iegādājies šo zemesgabalu četru jūdžu atstatumā no Sentdžonsvudas, galvaspilsētas ziemeļrietumu tālākā rajona.
– Varbūt ieskrējusi pie kaimiņiem, – tēvs minēja.
Viņš devās uz tuvējo namiņu.
Kolins un Emma, turēdami Rūtu aiz rokas, vēroja, kā tēvs pieklauvē pie durvīm un ar kādu sarunājas. Tumši sarkanā saule jau pieskārās apvārsnim. Tēvs pagājās vēl uz priekšu pie nākamās mājiņas un arī tur ar kādu aprunājās. Ģimene te bija apmetusies tikai pirms desmit dienām un neviena kaimiņa nepazina, tomēr šeit dzīvoja strādnieki, tādi paši kā tēvs. Kaut arī Kolina ģimene bija īri, ar nekādām naidīguma izpausmēm viņi nebija saskārušies.
Saraucis seju drūmā izteiksmē, tēvs atgriezās, apskāva bērnus un ieteicās:
– Celsim vakariņas galdā. Gan viņa kuru katru brīdi pārradīsies.
Taču Kolins nevilšus ievēroja, ka tēva rokas mazliet dreb. Vīrietis negribīgi pabakstīja savus pāris kartupeļus un tad sadalīja tos bērniem.
– Kolin, pieskati māsas. – Lai sargātos no vakara dzestruma, viņš uzmeta plecos mēteli. – Es drīz atgriezīšos.
Bērni sagaidīja tēvu ilgi pēc tumsas iestāšanās, taču mātes kopā ar viņu nebija. Tēvs, acīmredzami nobijies, apsedza bērnus paša darinātajā trīsstāvu gultā, kas atradās blakus šaurajai laulības gultai.
– Kas, tavuprāt, ar viņu noticis? – Emma jautāja.
– Es nezinu, – tēvs norūca. – Kad iestājās pilnīga tumsa, es pārtraucu meklēt. No rīta iešu atkal.
– Noskaitīsim lūgšanu par māmiņu, – piedāvāja mazā Rūta. Māte bija paņēmusi grozu ar saviem adījumiem un devusies uz Sentdžonsvudu. Ar adatām un dziju viņa rīkojās kā īsta burve, radot pārsteidzoši smalkus, krāšņus rakstus. Ja nebūtu viņas amata prasmes, Kolinam un māsām ziemā nebūtu ne siltu dūraiņu, ne cepuru, ne šaļļu. Viņa bija aizgājusi uz Sentdžonsvudu pārdot trīs puloverus, jo padzirdējusi, ka tur kāds tirgotājs tos uzpirktu. Par saņemtajām monētām viņa cerēja iegādāties gaļu, ar ko pietiktu vairākām maltītēm.
Bet Sentdžonsvuda atradās vien stundas gājiena attālumā.
Rīta agrumā, pieraudzījis, ka dēlam un meitām uz galda ir maize un siers, tēvs atvēra būdas durvis, lai dotos meklējumos.
Piepeši viņš pārsteigumā sastinga uz sliekšņa.
Kolins piegāja pie tēva un ieraudzīja durvīm tuvojamies konsteblu.
– Vai jūs esat Ross O’Braiens? – konstebls vaicāja.
– Jā.
Saklausījis īru akcentu, konstebls pievērsa vīrietim ciešāku skatienu.
– Vai Keitlīna O’Braiena ir jūsu sieva?
– Jā, ir. – Kolina tēvs paspēra
