taču vienlaikus arī pamatīgi mulsinošs. Kā var alkt palīdzēt cilvēkiem, kam tava palīdzība nemaz nav vajadzīga?
– Iespējams. Mums viņš jāpiedabū lietot risperidonu, bet vispirms jāpiespiež runāt. Es apjautājos, vai drīkstu apsēsties, un viņš to aizliedza. Es teicu, ka vēlos tikai palīdzēt. Viņš atbildēja: “Ko, pie velna, tu vari izdarīt?” Un es paskaidroju, ka man ir cigaretes. Viņš likās apmierināts. – Lūsija iemalkoja vīnu.
– Un piepeši puisis vairs nebija apklusināms. – Denijs iesmējās.
– Jā, es iedevu viņam McDonald’s dāvanu karti par pieciem dolāriem, cigareti un baltu zeķu pāri.
– Viņš aizies pie tevis?
Lūsija papurināja galvu.
– Varbūt vēlāk. Vispirms man jāiemanto uzticība. Zini, šajā cilvēkā bija kaut kas patiešām… aizkustinošs.
– Kā to saprast?
– Radās nojausma, ka viņš ir inteliģents. Ka dziļi, dziļi ir apslēpts izcils un interesants prāts. Tas plosa manu sirdi.
Iezvanījās tālrunis.
“Nē,” Denijs nodomāja. “Kaut tas nebūtu Tonijs Santandželo no “Parādu atgūšanas risinājumiem”! Ne tagad!” Viņš negrasījās pacelt klausuli, taču ievēroja, ka ekrānā uzrādās Manhetenas rajona kods un viņa literārās aģentūras “Levitāna un partneri” nosaukums.
Viņa aģente Mindija Levitāna zvanīja tikai tajos retajos gadījumos, kad grasījās noslēgt kādu izdevīgu līgumu.
Un tās viņam noteikti nebija labas ziņas.
– Kā klājas sāls raktuvēs? – Mindija vaicāja. Viņai bija aizsmakusi balss no ilggadīgās smēķēšanas, ko viņa tikai nesen spēja atmest ar kāda krievu hipnotizētāja palīdzību.
– Izcili, – Denijs sameloja. – Dziļāk nemaz nevar būt. – Jau vairākus gadus viņš rakstīja deviņpadsmitā gadsimta zaglīgā kapitālista Džeja Gūlda biogrāfiju.
– Labi, labi. Prieks dzirdēt. – Entuziasms Mindijas balsī nejautās. – Paklau, Denij. Piedod, ka zvanu vakariņu laikā, taču es tikko ierados savā lauku īpašumā un pārbaudīju atstātos ziņojumus. Man ir zvanījusi Luīza Penimena. – Tā bija Denija redaktore, leģendāra persona izdevēju aprindās, slavu ieguvusi ar grāmatām par “valdību no iekšpuses”, politiku un dažiem prezidentu memuāriem. Daudzi no viņas baidījās, un ļoti daudziem viņa nepatika.
– Traucējumi sakaros, – Denijs pavēstīja. – Es tik tikko dzirdu!
– Jauks mēģinājums. Mums abiem ir fiksētais tālrunis. Es runāju nopietni, Denij! Viņa grib atcelt grāmatas izdošanu.
4
Denijam izkalta mute.
– Atcelt izdošanu tāpēc, ka esmu par pāris mēnešiem nokavējis termiņu?
– Pirmkārt, nevis “dažus mēnešus”, bet gadu un trīs mēnešus…
– Labi, labi…
– Tu taču zini, cik sarežģīts ir stāvoklis industrijā. Izdevēji trako elektronisko grāmatu dēļ un pēdējā laikā izmanto jebkuru ieganstu, lai lauztu līgumu.
– Vai tad šis sarežģītais stāvoklis izdevējdarbībā nav vienmēr?
Mindija skumji iesmējās.
– Luīza Penimena velti laiku netērē.
– Tātad tie nav tikai draudi? Viņa tiešām nopietni vēlas lauzt līgumu?
– Nopietnāk vairs nevar būt, – Mindija attrauca.
Mindija Levitāna viņam par Džeja Gūlda biogrāfiju bija sagādājusi daudz lielāku avansu, nekā varēja cerēt. Droši vien arī tāpēc, ka viņa pirmā grāmata “Kenediji no Bostonas” iekļuva Pulicera balvas konkursa finālistu sarakstā, lai gan pārdošanas rezultāti nemaz nebija tik izcili. Balva tā arī palika neiegūta.
Nācās atzīt, ka viņa ideja bija sasodīti laba. Un Mindija ar izdevējiem runāja spilgtām frāzēm. Savā elektroniskā pasta vēstulē viņa norādīja: “Neviens vairs nezina, kas ir Džejs Gūlds. Neviens arī nebija dzirdējis par to olimpieti, kas notriekts Otrajā pasaules karā, tomēr “Nesalauztais” kļuva par bestselleru. Un neviens nebija dzirdējis par sērijslepkavu, kurš apdraudēja Čikāgu, taču tas neatturēja lasītājus pirkt “Velnu Baltajā pilsētā”. Galvenais ir raits stāstījums.”
Un Denijs prata stāstīt. Džejs Gūlds bija dzelzceļu karalis, spekulants, streiklauzis un viens no bagātākajiem vīriem Amerikā, prata ļaunprātīgos nolūkos izmantot slepenu informāciju un meistarīgi kukuļot, blēdīties un melot un lielījās, ka ir “ienīstākais cilvēks Amerikā”.
Savu cenu piedāvāja izdevniecības Random House, HarperCollins un Simon & Schuster, tomēr Luīza no “Trijstūra” pārsolīja visus. Summa likās pievilcīga – līdz brīdim, kad piecpadsmit procentus vajadzēja atskaitīt Mindijai un atlikumu sadalīt uz trim gadiem, kas bija paredzēti grāmatas uzrakstīšanai. Turklāt lielu nolīgtā honorāra daļu plānots izmaksāt tikai pēc tam, kad parādīsies tirāža mīkstajos vākos, tātad vismaz gadu pēc pirmajiem eksemplāriem cietajos vākos. Bet Denijs nesūdzējās, jo darīja to, kas pašam patīk, un varēja iztikt – ja dzīvoja taupīgi un neplānoja ceļojumus uz Karību jūras salām.
Un tad piezvanīja bijusī sieva Sāra, tikko saņēmusi biopsijas rezultātus. Pirms tam mamogrāfija neko neuzrādīja. Viņa pati viendien krūtī bija sataustījusi tikai nelielu karstu punktiņu, kas šķita apsārtis. Āda likās cieta un stingra kā apelsīna miza. Limfmezgli bija palielināti. Ārsts mierināja, ka tas varētu būt kukaiņa kodums, un izrakstīja antibiotikas.
Ārsts kļūdījās. Ar infiltratīvu krūts vēzi slimai sievietei izdzīvošanas izredzes ir minimālas. Sāra bija vientuļā māte un jutās pārbijusies.
Pirms mirkļa Denijs bija pētījis informāciju par Lielo dienvidrietumu dzelzceļnieku streiku tūkstoš astoņsimt astoņdesmit sestajā gadā, bet pēc sarunas ar Sāru sāka internetā meklēt ziņas par estrogēna receptoriem. Sāras otrais vīrs bija pieņēmis darbu kādā Manhetenas firmā, un abu šķiršanās bija briesmīga. Tas puisis izrādījās muļķis, un to beidzot saprata arī Sāra. Viņai bija vajadzīga Denija palīdzība.
Turpmāk viņš itin bieži pusdienoja Danas-Farbera vēža centra kafejnīcā.
Un pirmoreiz daudzu gadu laikā viņš patiešām bija vajadzīgs meitai, lai sniegtu drošības izjūtu, vestu uz deju pulciņu, teātra mēģinājumiem un pie draudzenēm palikt pa nakti. Gaidīdams piebāztajā deju studijas telpā, viņš lasīja par ķīmijterapiju, apstarošanu, hipertermiju, aprikožu kauliņiem un B17 vitamīnu.
Džejs Gūlds novirzījās prioritāšu saraksta beigās.
Jo viņš, lai cik interesanta personība būtu,
