aizkaitināta, tad pasmaidīja, it kā slepeni par kaut ko uzjautrinātos, un papurināja galvu. Varbūt nedaudz aizkaitināta viņa tomēr bija.
– Drusku vēl ir palicis, bet rīt viss jau būs sabojājies. Saldūdens zuti, Ebij? Tas nav jēls.
– Paldies, es negribu. Tēt, vai tu nepateici viņai, ka šodien brauksi uz Velzlijas koledžu?
– Kāpēc uz Velzliju? – Lūsija vaicāja.
– Tur ir arhīvs… – Denija balss apsīka. “Jau atkal jāmelo,” viņš drūmi secināja.
– Džeja Gūlda arhīvs, – Ebija paskaidroja.
“Paldies, meitiņ,” Denijs klusībā noteica. “Tu patiesībā pat nenojaut, ko es daru, lai nopelnītu, bet pēkšņi nāc klajā ar tik iederīgu repliku!”
– Tu joko? – Lūsija vaicāja. – Es nemūžam neiedomātos, ka Velzlijā ir Džeja Gūlda arhīvs. Elizabetes Beretas Brauningas un Džeja Gūlda vēstules zem viena jumta! Brīnumu brīnumi!
– Tās ir vēstules, ko rakstīja Gūlds un viena no viņa sievām, – Denijs paskaidroja un veikli piebilda: – Kā tev šodien klājās?
– Jauki, – Lūsija atturīgi noteica, taču sarauktā piere nepārprotami apliecināja, ka viņa pārāk labi pazīst Deniju. Viņam uzmācās nelabums.
Kad mājās bija gan meita, gan draudzene, iespēju palikt vienam nebija daudz. Denijs nogaidīja, kamēr Ebija nozudīs savā istabā un Lūsija ieies dušā, un apsēdās pie rakstāmgalda dzīvojamā istabā, ielādēja programmu “Adiums”, ko viņam iedeva Narkotiku apkarošanas pārvaldes aģenti, un reģistrējās kontā [email protected].
Viņš sacerēja ziņu lietotājam [email protected] – tikai trīs vārdus: “Ierīce ir vietā.” Kādu sekundi viņš raudzījās ekrānā.
Atvērās logs. Off-the-Record pirkstu nospieduma verifikācija. Šifrētais “pirkstu nospiedums” Narkotiku apkarošanas pārvaldes aģentiem. Elektroniskā pasta vietnes lapā uzradās lodziņš ar specifiskiem terminiem un frāzēm. Par laimi, Denijam nevajadzēja iedziļināties programmēšanas niansēs un saprast, kā darbojas saziņas programma. Atlika secināt, ka teksti tiek automātiski šifrēti. Viņš noklikšķināja uz ikonas “Pieņemt”.
“Šifrētā saruna sākusies.” Citiem vārdiem sakot, teksts veiksmīgi nokļuvis galā.
Tad viņš atcerējās par Gelvina kabinetā uzņemtajām fotogrāfijām un nosūtīja tās sev uz elektronisko pastu, saglabāja uz datora darbvirsmas un pēc tam nosūtīja uz adresi [email protected].
Darbiņš bija paveikts.
“Pārvaldes aģenti dabūs pierādījumus, lai varētu arestēt Tomu Gelvinu, Selinas vīru, Dženas, Raiena un Brendana tēvu.”
Denijs nevēlējās par to domāt. “Izvēle ir ārkārtīgi vienkārša – Gelvina ģimene vai manējā. Lēmumu pieņemt nemaz nav tik grūti, vai ne?”
Par to, kas notiks ar Gelvinu, Denijs pārāk neuztraucās, jo tik tikko pazina šo cilvēku. Arī viņa sievu un bērnus nepazina pārāk labi. “Ja Gelvins ir iesaistīts kriminālnoziegumā, tad ir pelnījis cietumu.”
Denijs aizvēra saziņas programmu.
Bet viņam nepatika melot divām viņa dzīves svarīgākajām sievietēm.
Ebijai viņš netika melojis kopš Sāras nāves. Diemžēl toreiz viņam nebija izvēles. Sāra uzstāja.
Bijusī sieva gribēja, lai Ebija arī tajā pēdējā vasarā dodas uz Pokapavmetas nometni Keipkodā – ievērojot tradīciju kopš meitas vienpadsmit gadu vecuma. Un Denijs neiebilda, tikai ieminējās:
– Tu laikam negribi, lai viņa būtu klāt, kad…
Tobrīd Sāra asaru pilnām acīm atcirta:
– Es nevēlos, lai viņa atceras savu mammu tādu. Kāpēc lai par māti pēdējais iespaids būtu kā par slimu, mirstošu sievieti? Es gribu, lai viņa izbauda bērnību. Vismaz pāris nedēļu ir tikai parasts bērns. Kad manis vairs nebūs, meitai viss mainīsies uz mūžīgiem laikiem. – Denijs negribēja melot Ebijai, taču Sāra neatlaidās: – Sauc to par pasargāšanu. Uzskati, ka tādējādi tiek pasargāta viņas bērnība. Es negribu, ka tik tumša ēna priekšlaikus krīt pār mūsu meitu.
Un Denijs, protams, meloja. Mammai gadījusies plaušu infekcija, tādēļ viņai jāguļ slimnīcā, bet pēc tam viss būs kārtībā.
Kamēr Ebija atpūtās nometnē, Sāra tika pakļauta vairākiem nežēlīgiem ķīmijterapijas – antraciklīna un taksāna – seansiem. Tikai pēc tam bija iespējama ķirurģiska iejaukšanās. Diemžēl tas bija vēzis ceturtajā stadijā un pārņēmis limfmezglus. Prognozes nebija iepriecinošas.
Operācijai patiesībā vairs nebija laika, viss notika pārāk ātri.
Augusta sākumā vajadzēja samierināties ar ļaunāko – kļuva skaidrs, ka Sārai atlikušas vien dažas dienas, nevis nedēļas vai mēneši. Denijs aizbrauca meitai pakaļ uz nometni un pateica, ka mamma jūtas ļoti slikti.
Ebija gulēja slimnīcas gultā blakus mātei, apķērusi viņas vēderu. Iekārtas dūca un pīkstēja, un viņas abas raudāja. Divas diennaktis.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
