Kāpēc tu prasi?
– Tāpēc, ka es interesējos par tavu ikdienu.
– Ha, ha! Vai patiesībā tu gribi aizrādīt, ka tur es pavadu pārāk daudz laika? Bet šodien es biju mājās uz vakariņām, turpretī tevis nebija. Tas tā, starp citu.
– Kāds te ir pārāk jūtelīgs. – Denijs aptvēra, ka šī saruna var izvērsties par strīdu, tādēļ centās savaldīties. – Gelvini ir lieliski, vai ne? Es nebrīnos, ka tev gribas būt kopā ar viņiem.
– Es ciemojos pie Dženas, nevis pie “viņiem”.
– Nomierinies, meitiņ.
– Nomierināties? Vai tu centies tēlot labo tēti?
– Es biju domājis ironiski. Starp citu, kā tev patīk Estevans?
– Gelvinu šoferis? Nezinu. Es pat neatceros, vai mēs jebkad esam sarunājušies. Bet neuztraucies, viņš ir labs šoferis. Denijs jau dzirās apjautāties, vai Estevans nēsā ieroci, taču apdomājās un teica:
– Protams. Bet nevajadzētu pieļaut, ka viņš vienmēr ved tevi mājās. Dažreiz es varu aizbraukt tev pakaļ.
– Agrāk tu apgalvoji, ka negribi braukt uz Vestonu, jo vakaros pie mūsu mājas ir grūti atrast stāvvietu.
– Nē, man patīk tevi vizināt. Mums ar tevi vairāk laika jāpavada kopā.
Ebija paraustīja plecus un atkal pievērsās datoram.
– Vienalga.
– Turklāt es veicu pētījumus Velzlijas koledžā, tātad Gelvinu māja sanāk gandrīz pa ceļam.
Meitene pamāja.
“Man kaut kā atkal ir jāiekļūst Gelvina mājā!” Denijs prātoja. “Pats uzprasīties ciemos es taču nevaru. Turklāt vēl būs jāizdomā ticams iegansts, lai ieietu viņa kabinetā. Pagaidām nav tādas atrunas, kas neizklausītos speciāli sagudrota vai apšaubāma. Cerams, ka izdevība drīz radīsies.”
20
Nākamajā dienā Ebija no skolas atsūtīja viņam īsziņu: “Es pēc nodarbībām pamācīšos kopā ar Dženu, labi?”
Parasti Denijs paustu aizkaitinājumu, taču šoreiz sajuta savādu atvieglojumu. “Uz vakariņām būsi mājās?” viņš rakstīja atpakaļ.
Atbilde pienāca zibenīgi. “Protams!”
Un Denijs piedāvāja: “Es aizbraukšu tev pakaļ.”
Meitas īsziņa pakavējās vien minūti: “Paldies. Bet Estevans var mani aizvest.”
Kādu brīdi padomājis, Denijs uzrakstīja: “Ja atceries, es būšu tajā pusē.”
Pēdējā laikā Denijs bija ievērojis, ka pieaugušie īsziņas sacer gluži kā telegrammas – īsas un kodolīgas. Bērni, kuriem nav ne jausmas, kas ir telegramma, drīzāk īsziņas rakstīja kā elektroniskā pasta vēstules, un tās bija pilnas ar sarunvalodas un slenga vārdiem. Bet patiesības labad vajadzēja piebilst, ka Ebijai un viņas draugiem elektroniskā pasta vēstules rakstīšana arhaisma ziņā likās pielīdzināma rakstīšanai ar pildspalvu uz papīra.
To apliecināja arī divi burti Ebijas atbildē: “OK.”
Tas nozīmēja, ka viņa samierinās, ja reiz tēvs tā uzstāj. “Acīmredzot viņa jau ir aizmirsusi manu skaidrojumu par darbu Velzlijas koledžā vai vispār nebija to dzirdējusi,” Denijs prātoja. “Rodas sajūta, ka es piedalos multiplikācijas filmā “Riekstiņi”, kur skolotājs vai tēvs runā ar Čārliju Braunu vai viņa draugiem. Skaidra valoda vispār nav dzirdama, ir tikai trombona pūtieni. Iespējams, ka Ebijai mana balss lielākoties skan tieši tā.”
Denijs uzrakstīja: “Paņemšu tevi sešos.”
“Paldies!” Tik īsa pienāca Ebijas atbilde.
Pussešos, kad viņš grasījās braukt uz Vestonu, viedtālrunis iedžinkstējās, pavēstot, ka pienākusi jauna īsziņa. To sūtīja Ebija. “Es palikšu uz vakariņām, labi?”
Kādu brīdi Denijs iegrima domās. “Aizliegt var vienmēr un aizbraukt viņai pakaļ sešos, kā bija norunāts. Ja es piekritīšu, man nebūs ticama iemesla uzrasties Gelvinu mājā, jo tik vēlu vakarā viņu atvest varētu Estevans.”
Viedtālrunis atkal iedžinkstējās.
Viņš nolēma neatbildēt vispār. “Sešpadsmitgadniece uzskata, ka vecāki viņai piekrīt, ja vien nav skaidri pateikuši pretējo.”
Mirkli pirms sešiem Denijs stāvēja uz Gelvinu pils sliekšņa un piezvanīja pie durvīm. Kamēr viņš gaidīja, tālrunis atkal uzsāka disonējošo signālu. Viņš pat nepaskatījās ekrānā. “Tā noteikti ir Ebija. Īsziņas man raksta vien Lūsija un Ebija.”
Pēc apmēram minūtes durvis atvēra Selina Gelvina. Viņa bija ģērbusies pieguļošos džinsos un violetā džemperī ar V veida kakla izgriezumu. Ap kājām viņai pinās vaukšķošie meksikāņu kailie suņi.
– Denjel! Piedodiet… Vai Ebija nepateica, ka vakariņos pie mums?
– Tiešām? – No virtuves atplūda pasakains aromāts. Denijs ļoti labi zināja, ko Selina teiks tālāk. Dažos namos tādus vārdus nemūžam nedzirdēt, taču Selina bija meksikāniete, un šī tauta bija slavena ar savu viesmīlību.
– Vai paliksiet uz vakariņām? – viņa jautāja. – Lūdzu!
Pie garā galda viņi sēdēja tikai četratā – Selina, Džena, Ebija un Denijs. Brendans bija atgriezies Bostonas koledžā, un Raiens uzturējās savā dzīvoklī Olstonā kopā ar draudzeni, kura joprojām nebija un varbūt nekad netiks iepazīstināta ar puiša vecākiem.
– Es neiebilstu, – apgalvoja Selina. – Ja Raiens zina, ka šī meitene nav īstā, kāpēc man šķiest laiku un tēlot laipnību viņas klātbūtnē?
Tuklā un sirmā pavāre Konsuelo pasniedza pupiņu zupu māla podiņos.
– Piedod, tēt, bet es tiešām tev aizsūtīju īsziņu! – Ebija taisnojās.
– Kad biju arhīvā, es izslēdzu telefonam skaņu. Acīmredzot būšu palaidis tavu īsziņu garām. Nekas. Tagad man vismaz radās iespēja vēlreiz paēst lieliskas vakariņas pie Gelviniem.
– Ebij, – Selina sacīja, – tu taču zināji, ka Estevans var aizvest tevi mājās. Tēvam nevajadzēja braukt šo tālo ceļu tev pakaļ.
– Nekādu problēmu, – Denijs attrauca. – Es šodien biju tepat netālu. – Iekams Selina paguva pajautāt par iemeslu, viņš piemetināja: – Vai Toms joprojām ir darbā?
– Šovakar viņam ir lietišķas pusdienas ar kādu klientu. Ak, es nu gan esmu nepieklājīga namamāte! Jūs taču esat vīna cienītājs, vai ne? Konsuelo? Podría obtener una buena botella de vino tinto para el caballero?
– Viss
