uzņēmums.
Nākamā īsziņa pavēlēja: “126. istaba. Pirmā pa labi no jums.”
Izkāpis Denijs aizcirta automobiļa durvis un palūkojās apkārt. Līdz moteļa ārdurvīm veda zema dzīvžoga ieskauti betona pakāpieni. Parasti ēkā varētu iekļūt, iebāžot spraugā atslēgas karti, bet šoreiz durvis izrādījās vaļā – kāds bija sabojājis slēdzeni. Gaitenī valdīja pustumsa un autiņbiksīšu smārds. Kaut kur raudāja zīdaiņi. Denijs iedomājās, ka šī varbūt ir viena no viesnīcām, ko štats pārņēmis savā īpašumā, lai nodrošinātu iedzīvotājus ar lētiem dzīvokļiem. Uz pirmajām durvīm labajā pusē bija numurs. Simt divdesmit sestā istaba. Viņš pieklauvēja un tūdaļ tika ielaists.
Slokums – aģents ar piķa melnajiem matiem un lapsveidīgo seju – uzreiz aiztaisīja durvis, ne vārda neteicis. Jeigers sēdēja stūrī. Aizkari bija ciet, un vienīgo gaismu deva galda lampa.
– Sveiks, Denjel!
– Precīzi septiņos? – Denijs ironiski pajautāja. – Tas laikam bija domāts pēc valdības laika.
Jeigers lēni papurināja galvu un sacīja:
– Piesardzības pasākumi jūsu drošībai. – Viņš pacēla nelielu tumšzila samta maisiņu.
Denijs to paņēma. Iekšā bija kaut kas smags.
– Uzmanīgi, – Jeigers brīdināja. – To tikko kalibrēja. Mēs negribam, lai tas darbotos nepareizi.
Izrādījās, ka maisiņā ir paliels metālisks disks, kas izskatās pēc monētas. Bronzas medaļa ar uzrakstu latīņu valodā “Bostonas koledža”.
– Esat tādu redzējis? – Jeigers vaicāja.
– Laikam gan, – Denijs atbildēja, palocījis galvu.
– Precīzs atdarinājums tai Bostonas koledžas prezidenta medaļai, kāda Gelvinam jau ir, tikai šī ir no sveķiem.
Pasvārstot plaukstā, Denijs secināja, ka medaļa ir smaga, vēsa un cieta, gluži kā īsta.
– Tas ir raidītājs?
Jeigers pamāja ar galvu.
– Kontroles ierīce, kas darbojas globālajā mobilo sakaru sistēmā. To iedarbina skaņa. Tiklīdz telpā tiek fiksēta skaņa, mēs saņemam zvanu un varam noklausīties. Bet jums priekšā ir grūts uzdevums. Īstā medaļa ir jāapmaina pret šo.
– Kā lai es to izdaru?
– Izdomājiet, – Slokums atcirta.
Denijs pagriezās un sacīja viņam:
– Es Gelvina kabinetā biju tikai vienu reizi. Sauciet mani par traku, tomēr es uzskatu, ka šis iespējamais karteļa loceklis nevēlēsies, lai es viens pats klaiņoju apkārt pa māju.
Slokums sāji pasmaidīja un novērsās, it kā garlaikotos.
– Jums būs vajadzīgas tikai dažas sekundes, – Jeigers iedrošināja. – Jānogaida izdevība un jārīkojas.
– Izklausās vienkārši, – Denijs novilka. “Savāds aģentu duets,” viņš nodomāja. “Jeigers šķiet centīgs līdz apmātībai, bet apakšā gluži kā vecas krāsas paliekas uz palimpsesta jaušams kaut kas skarbs, rupjš un nepatīkams.”
– Atskaitīsieties, kad uzdevums būs izpildīts, – Jeigers piebilda.
– Kā?
– Ar drošu teksta ziņu. Izmantojiet savu Džeja Gūlda kontu.
– Un tas būs viss?
– Ja mēs dabūsim to, kas mums vajadzīgs, tad noteikti. – Slokums sakrustoja rokas uz krūtīm.
– Ja nu viņš mani pieķers?
– Nepieļaujiet to, – atbildēja Slokums.
– Paldies, – Denijs norūca. – Taču es esmu amatieris un agrāk neko tādu neesmu darījis.
– Tas nav grūti, – Jeigers teica. – Mēs dosim precīzas instrukcijas.
– Brīnišķīgi, – Denijs drūmi sacīja. – Bet jūs neatbildējāt uz manu jautājumu. Ja nu mani pieķers?
– Es nejokoju, – Slokums attrauca. – Tiešām pacentieties, lai jūs nepieķer. “Sinaloas karteļa” puiši ir ļoti piesardzīgi un nežēlīgi. Ne bez iemesla Gelvina šoferis ir arī miesassargs.
– Viņš ir miesassargs? – Denijs brīnījās. – No kā Gelvins baidās?
– No sāncensības, – atbildēja Jeigers. – No citiem karteļiem. Tie puiši velti laiku netērē.
– Esiet uzmanīgs, – Slokums pamācīja, – un tad nevajadzēs uztraukties.
19
Kad Denijs atgriezās mājās, viņu sagaidīja Reksis, būkšķinādams asti pret grīdu. Suns bija saritinājies pie kājām Lūsijai, kura sēdēja dīvānā un strādāja. Saimnieka ierašanās nepamudināja dzīvnieku piecelties.
– Es tūdaļ beigšu, – Lūsija teica. – Ceru, ka tu viņu nepārbiedēji.
– Ko?
– To savu draugu Ārtu, kas sagribējis kļūt par rakstnieku. Tikai pēc mirkļa Denijs atskārta, par ko draudzene runā. Nervi joprojām bija uzvilkti kā stīgas.
– Ak, protams. Nē, viņš tikai gribēja zināt pašus pamatus, piemēram, kā tikt pie aģenta. Nekā būtiska.
– Kādu grāmatu viņš grasās rakstīt?
Melot šai sievietei nebija patīkami, taču attīstīt paša sagudrotās pasaciņas sižetu izrādījās vēl grūtāk.
– Tā precīzi laikam pat nepateikšu. Pārāk skaidra tā ideja viņam nemaz nebija. Pag, es apsveicināšos ar Ebiju! – Viņš pamanīja meitas mugursomu uz grīdas.
Meitene sēdēja savā gultā, uz ceļgaliem uzlikusi klēpjdatoru, un klabināja taustiņus.
– Sveika, Būgij! Kā gāja skolā?
– Sveiks, tēt! – Ebija atsaucās, pat nepacēlusi galvu. – Normāli.
– Kā veicās ar ievadu matemātiskajā analīzē?
– Izcili. Es dabūju Nobela prēmiju.
– Ja? Lai balvu saņemtu, būs jābrauc uz Oslo vai Stokholmu? Es nekad nevaru atcerēties, kurā pilsētā to pasniedz, – Denijs teica. Ebija izklaidīgi papurināja galvu, pabeigusi spēli.
– Vai es traucēju tev pildīt mājasdarbu?
– Jā, bet nekas.
– Tu
