nē, – Denijs stingri atteica un pacēla savu viedtālruni. – Ja tomēr nespēšu orientēties, tad piezvanīšu.
Vajadzīgā telpa atradās vien divdesmit vai trīsdesmit pēdas tālāk no virtuves. Tie, kas sēdēja pie garā galda, šīs durvis neredzēja. Aizsteidzies tām garām, Denijs nogriezās pa labi un pēc apmēram piecdesmit pēdām nonāca Toma Gelvina kabinetā.
Durvis bija vaļā, apgaismojums izslēgts. Bālā saule meta dzintarkrāsas atblāzmu, un gaisā virmoja puteklīši.
Medaļa atradās kastītē uz Gelvina rakstāmgalda malas – tajā pusē, kas tuvāk apmeklētājiem. “Interesanti, cik tādu ikdienā te mēdz būt? Un kas viņi ir? Vai šeit viņš kārto savus karteļa darījumus? Ja tādi vispār viņam ir.”
Viņš iegāja kabinetā un bažīdamies gaidīja, ka varbūt iedarbosies kustību sensori un iedegsies prožektori. Nekas nenotika. Telpa joprojām slīga pustumsā. Viņš neriskēja un gaismas slēdzi nemeklēja, bet viedtālrunī aktivizēja kameru un veikli vairākās fotogrāfijās uzņēma rakstāmgaldu un tuvāko apkārtni. Pēc katra klikšķa uzmirdzēja blāva zibspuldze.
Izrādījās, ka Gelvina medaļa ir mazāka, nekā Denijam palicis atmiņā. Atlika vien cerēt, ka atdarinājums viņam kabatā būs tādā pašā izmērā.
Sirds šķita sitamies draudīgi skaļi.
Drebošiem pirkstiem viņš pasniedzās un satvēra medaļu.
Tā likās auksta un pabieza, turklāt cieši turējās kastītē.
Satraukumā Denijs piepeši atskārta, ka dzird vien asiņu pulsēšanu ausīs un straujos sirdspukstus, kas rībināja arvien pieaugošā tempā. Pirksti sagrāba medaļu, mēģināja pagriezt un izkustināt, taču velti. Tā stingri turējās vietā. Pārāk stingri. “Vai tā speciāli iestiprināta, lai neviens nevarētu izņemt?” Denijs prātoja.
Pakausī viņš sajuta aukstu, nepatīkamu dūrienu.
Beidzot medaļa padevās. Tā bija bieza, smaga un vēsa. Denijs to ieslidināja žaketes labajā krūšu kabatā, bet no kreisās izņēma atdarinājumu, ko sasildījis viņa ķermenis un kas izrādījās daudz vieglāka par oriģinālu.
Pirksti trīcēja arvien manāmāk.
“Lūdzu, Dievs!” viņš nodomāja. “Kaut izmērs atbilstu!”
Pūlēdamies ietūcīt medaļu sarkanajā samtā, Denijs atskārta, ka tā ir mazlietiņ par lielu.
Un neietilpst paredzētajā vietā.
Nu jau sirds pukstēja neprātīgā ritmā. Uzmācās nelabums.
“Ko tagad? Padoties? Ielikt oriģinālu atpakaļ un pateikt narkotiku apkarotājiem, ka viņi salaiduši grīstē izmērus?
Kad man atkal radīsies šāda izdevība?”
Viņš ar abiem īkšķiem spēcīgi uzspieda uz medaļas, taču vieta patiešām bija par šauru. Tad viņš pastūma vēl stingrāk. “Vai es sabojāšu smalko elektroniku?” Un tanī mirklī medaļa iegrima vietā, tikai mazliet nostiepjot samtu.
Izskatījās nevainojami. Sarkanais samts apkārt nedaudz sakrokojās – gluži kā grumbiņas ap vecīša muti.
Medaļa likās ievietota nepareizajā pozīcijā. Romiešu cipariem iekaltajā gadskaitlī “MDCCCLXIII” burtam “D” vajadzēja atrasties pašā vidū, bet tagad tas bija novirzīts un centrā izrādījās trešais “C”.
Tomēr Denijs neuzdrošinājās medaļu vēlreiz ņemt ārā un censties kļūmi labot. Laika vairs nebija – ar katru sekundi pieauga bažas, ka viņu kāds pieķers, turklāt otrajā mēģinājumā varēja sabojāt samtu.
Pēkšņi viņš atskārta, ka nav ievērojis, kā medaļas kastīte pirmīt stāvējusi uz galda. “Uz kuru pusi to tagad pagriezt?
Neatceros. Vai Gelvins pamanīs tādu sīkumu? Diez vai.”
Denijs smagi nopūtās un atkāpās no rakstāmgalda. Un tanī brīdī izdzirdēja pazīstamu čērkstošu balsi.
– Vai vari noticēt, ka šovakar bija slēgts “Divdesmit trešais grils”? – jautāja Toms Gelvins.
21
Denijs nodrebēja un izgrūda nevilšu kliedzienu, kas vairāk atgādināja smilkstu.
Gelvins iesmējās.
– Es negribēju tevi pārbiedēt.
– Sveiks! Tev taču… manuprāt, tev bija vakariņas ar klientu.
– Puisim sirdī bija iekritis “Divdesmit trešais grils”. Kāds viņa draugs apgalvojis, ka tur pasniedzot labāko steiku Bostonā. Es gan centos iestāstīt, ka ar “Eibu un Lūiju” mēs noteikti nekļūdīsimies, ka man daudz labāk garšo turienes steiki un ka patīkami apkalpo arī “Galvaspilsētas restes”, bet viņš iecirtās, jo sieva neatļaujot sarkano gaļu ēst biežāk kā reizi mēnesī un šo iespēju viņš gribot izmantot tikai “Divdesmit trešajā grilā”. Tādēļ mēs tikai izdzērām pa glāzītei un nolēmām tikties citreiz.
– Tā kā esi pieķēris mani ielavāmies tavā kabinetā, arī es varētu lūgt to pašu.
– Lūgt? – Pustumsā Gelvina acis bija neizdibināmas.
– Es vēlējos tevi pārsteigt. Tie satriecošie cigāri… kā tos sauca? Es gribēju tev uzdāvināt tādu pašu kasti, lai vismaz kaut kā tev pateiktos.
Gelvins ieslēdza griestu lampu, paspēra dažus soļus dziļāk kabinetā un tad greizi pasmīnēja.
– Tie nav kustināti. – Viņš ar rokas mājienu aicināja apsēsties polsterētajos ādas krēslos līdzās rakstāmgaldam.
Denijs pamanīja, ka uz galdiņa pie viena no tiem stāv melnā lakotā kaste ar zeltīto uzrakstu Cohiba Behike. Tas uzmirdzēja spožajā apgaismojumā. – Es pateicos par taviem centieniem, tomēr… Tu taču negribēsi pusi no aizdevuma iztērēt par cigāriem, vai ne? Tā kaste maksā gandrīz divdesmit tūkstošus dolāru, Denij. Tā bija dāvana. Arī es neatļautos pirkt tik dārgus cigārus.
– Jā, saprotu. Laikam gan. – Denijs iesmējās.
– Vienalga – paldies. Ceru, ka paliksi uz vakariņām.
Denijs nespēja izlemt, vai jūtas iepriecināts vai nobijies par to, cik gludi viss izdevās. Varbūt abējādi.
Taču šīs savādās emocijas ātri vien pārmāca nemiers. “Gelvins zina, ka es meloju. Par to es esmu pārliecināts.”
22
– Tu atstāji ieslēgtu gaismu, – Ebija aizrādīja.
Iebāzis atslēgu slēdzenē, Denijs spraugā zem durvīm pamanīja spožu strēli.
Tanī brīdī viņš atcerējās, ka Lūsija
