vajadzīgs spiegs Gelvina mājā.
Dažas sekundes Denijs klusēdams skatījās uz aģentiem.
– Jēziņ… Jūs gribat, lai es esmu ziņotājs?
– Parakstiet veidlapu, un tas mēs izrunāsim konkrētākas lietas, – Slokums mudināja.
Denijs papurināja galvu.
– Es gribu aprunāties ar advokātu. Man ir tādas tiesības. – Bet lūdzu! – Jeigers paraustīja plecus un pavēcināja plaukstas gaisā. – Vai atļausiet jūs brīdināt? – Denijs pacietīgi nogaidīja, un aģents turpināja: – Jums vajadzētu uzmanīgi izvēlēties cilvēkus, ar kuriem kaut ko pārrunājat.
– Nē, pie velna! Es runāšu ar tiem, ar kuriem vēlēšos.
– Protams. – Jeigers atkal paraustīja plecus. – Taču ne bez iemesla mēs ataicinājām jūs šurp tik dīvainā veidā. Karteļiem visur ir acis un ausis. Ja paklīdīs baumas, ka jūs esat ticies ar mūsu pārvaldes darbiniekiem, jūs kā informācijas avots vairs nebūsiet mums vērtīgs.
– Ja viņi uzzinās, ka esat saticies ar mums… – Slokums izteiksmīgi novilka ar plaukstu gar kaklu un greizi pasmīnēja. – Tādēļ varbūt tomēr uzmanieties, kādam kaut ko stāstot.
Krietnu brīdi Denijs raudzījās padilušajā pelēkajā grīdas segumā. Neganti reiba galva. Vajadzēja visu kārtīgi apsvērt, saņemt pirmšķirīgu advokāta padomu un rūpīgi izvēlēties nākamo soli. Lai kā viņš izlemtu, sekas būs nopietnas un ilgstošas.
– Ja es parakstīšu to papīru, – Denijs vaicāja, – kā mēs sazināsimies? Man vajadzēs nākt šurp?
– Noteikti nē, – attrauca Jeigers. – Šis ir mūsu grupas konspiratīvais birojs. Mūsu pelēkā zona. Slepenā darbavieta.
– Padomājiet! – Slokums mudināja. – Karteļa rokaspuiši stingri uzmana mūsu darbiniekus pārvaldes galvenajā birojā, Džona Ficdžeralda Kenedija vārdā nosauktajā federālajā ēkā. Ieraudzījuši, ka ar Gelvinu saistīts cilvēks ierodas pie Narkotiku apkarošanas pārvaldes pārstāvjiem, viņi rīkosies. Jeigers uz savas vizītkartes uzrakstīja numuru un pasniedza to Denijam.
– Tiklīdz esat izlēmis atnākt, piezvaniet!
– Un būs labāk, ja nekavēsieties, – Slokums piemetināja.
– Citādi?
– Pretējā gadījumā vienošanās vairs nebūs spēkā, un tad mēs ieradīsimies pie jums ar rokudzelžiem.
15
Denijs izgāja no “Pirmā centra” un nonāca spožā saules gaismā. Reibonis vēl nebija mitējies.
Viņš atrada Starbucks kafejnīcu, nopirka sev kafiju, apsēdās un iegrima domās. Bija skaidrs, ka sākušās pamatīgas nepatikšanas. Viņš interneta meklētājā ierakstīja frāzi “Sinaloas kartelis”.
Meklētājs piedāvāja izvēlēties plašākus variantus: “Sinaloas kartelis ķēdes motorzāģis”, “Sinaloas kartelis locekļi” un “Sinaloas kartelis ziņas”.
Izvēlējies pirmo variantu, Denijs uzklikšķināja uz frāzes un tad apstiprināja, ka ir vismaz astoņpadsmit gadus vecs. Sākās videomateriāls.
Meksikā spāniski sarunājās divi resnvēderaini vīrieši bez krekliem. Iespējams, tie bija narkotiku tirgoņi vai karteļa algotie slepkavas. Sliktie puiši izskatījās nobijušies kā bērni un sasieti gulēja zemē pie kādas ķieģeļu sienas.
Tad uzradās kāds vīrietis aizsargkrāsas tērpā un iedarbināja ķēdes motorzāģi, it kā grasītos nogāzt koku. Dažu sekunžu laikā meksikāņi palika bez galvas.
Titros parādījās uzraksts: “Viņiem bija pārāk garas mēles.”
“Konfidenciālas informācijas sniedzēju noteikti var pielīdzināt šiem vīriem,” Denijs prātoja.
Videomateriālā skanēja narcokorrido – polkas ritmu spēlēja ģitāras, trompete un akordeons. Šīs meksikāņu narkotiku darboņu radītā žanra dziesmas parasti bija veltītas slepkavām un spīdzinātājiem no karteļiem, tātad nacionālajiem varoņiem. Mundrā, visnotaļ jautrā un laimīgā melodija skarbi disonēja ar upuru kliedzieniem.
Pāris minūšu laikā Denijs bija apskatījis fotogrāfijas, kurās četrpadsmit karteļa kaujinieki tiek sazāģēti gabalos, kas uzjundīja domas par meistarīgi sadalītu Pateicības dienas tītaru.
“Man ir pamatīgas nepatikšanas, tādēļ jāaprunājas ar kādu prātīgu cilvēku. Ar advokātu krimināllietās. Diemžēl es nevienu nepazīstu. Hm, Sāras bijušais vīrs ir advokāts. Manas bijušās sievas bijušais vīrs.” No tādā situācijā paredzamajiem sarežģījumiem viņam iesāpējās galva. “Nē, paldies. Lūsija koledžas laikā dzīvoja kopā ar korporatīvo juristi, kas tagad ir slavena persona Vašingtonā. Advokāti pazīst cits citu, tātad viņa varēs man kaut ko ieteikt.”
Denijs sameklēja mobilo tālruni un zvanīja draudzenei, taču pasteidzās nospiest atcelšanas pogu, iekams notika savienojums.
“Tas ir nopietns lēmums. Atkāpšanās vairs nebūs. Pirms izrunāšanās ar Lūsiju man viss ir rūpīgi jāapdomā.”
Piepeši Denijs atcerējās, ka pazīst kādu, kas varētu palīdzēt. Pirmajā kursā viņam pretī dzīvoja Džejs Poskancers, kurš lielāko daļu mūža pavadīja Batlera vārdā nosauktajā bibliotēkā Kolumbijas universitātē un bija centīgs, nervozs, skarbs, tomēr izcils students. Iestājās Hārvarda universitātes Juridiskajā skolā, strādāja pie Augstākās tiesas tiesneša, vēlāk kļuva par pieprasītu privātā advokātu birojā un specializējās krimināltiesībās. Vismaz Denijs par to bija pārliecināts.
Tieši tāda – spējīga – cilvēka padoms viņam bija nepieciešams.
Viņš vēlreiz paņēma tālruni un piezvanīja.
16
Džejs Poskancers tika uzskatīts par vienu no labākajiem Bostonas advokātiem, kas specializējas krimināltiesībās, un regulāri parādījās žurnāla Boston veidotajā pilsētas labāko advokātu sarakstā.
Viņš bija partneris Betena Šektera advokātu birojā, kas atradās Henkoka torņa četrdesmit astotajā stāvā. No kabineta spoguļstikla logiem gluži kā uz reljefas kartes pavērās skats uz Bekbeju, Čārlza upi un finanšu rajonu. Kabinetā netrūka sporta piemiņlietu – salauztas beisbola nūjas ar parakstiem, Red Sox komandas spēlētāju fotogrāfijas un rāmī ievietots vecās “Bostonas dārza” arēnas parketa grīdas fragments.
Sprogainie sarkanbrūnie mati šim vīram ar brillēm bruņrupuča bruņu ietvarā, nazālo balsi un dzēlīgo mēli jau bija sākuši sirmot un galvvidū izzuduši pavisam. Tagad viņš bija veiksmīgs advokāts un tikpat centīgs kā pirmajā kursā.
Vispirms abi apmainījās obligātajām frāzēm par ģimeni. Poskanceram bija divi dēli, mazliet jaunāki par Ebiju. Viens mācījās Fesendena skolā, otrs – Belmonthillas
