style="font-size:15px;"> – Jā, zinu.
– Un atstāj lielisku iespaidu uz Dženu, kura tagad obligāto skolas literatūru izlasa bez gaušanās un vaidēšanas. Piemēram, tikko viņa izlasīja “Kas nogalina lakstīgalu”, un mums nevajadzēja uz to mudināt nevienu reizi.
– Es to Ebijai skaļi lasīju priekšā jau tolaik, kad viņa varbūt bija pārāk jauna, lai saprastu sižetu, bet… Jā, viņa ir lasītāja. Prieks dzirdēt, ka viņas runā arī par grāmatām, ne tikai par hiphopu, dabstepu vai tamlīdzīgām lietām.
– Protams… Ja tev apkārt ir krietni cilvēki, arī tu pats kļūsti labāks. Tie pamodina tevī pašu labāko. Ja tev apkārt ir nelieši, tu kļūsti par briesmoni. Ikvienā citā skolā, ko mēs pāris gados esam nomainījuši neskaitāmas reizes, Džena allaž sapinās ar narkomāniem vai citiem nekrietneļiem. Slikta ietekme. Bet Ebija uz viņu atstāj lielisku iespaidu. Tu pat iedomāties nevari, cik tas ir jauki! – Gelvina acis mirdzēja, un šķita, ka tajās tūdaļ parādīsies asaras.
– Izcili, – Denijs novilka, jo nezināja, ko citu pateikt pēc tik negaidītas personiskas atzīšanās.
– Tu esi lieliski viņu audzinājis, brāl.
– Es? Nē, es tikai cenšos pārāk nemaisīties viņai pa kājām. Es nezinu, ko es tādu īpašu daru. Drīzāk jau es visu allaž salaižu grīstē.
Gelvins pasmaidīja.
– Tātad tu viens pats audzini Ebiju? Kā, pie velna, tev tas izdodas?
– Hm… – Denijs pakasīja vaigu, tad pacēla galvu un domīgi sacīja: – Vai esi redzējis kādu no tām katastrofu filmām, kurās pilotu ķer sirdstrieka un stjuartei jāvada lidmašīna?
– Karenu Bleku “Lidostā tūkstoš deviņsimt septiņdesmit pieci”? Vai varbūt “Lidmašīnu!” ar kādu tur Džūliju…
Denijs pasmaidīja.
– Tieši tā. Vienalga. Tātad piepeši cilvēkam ir jāzina, kā vadīt to lidmašīnu, un turklāt viņam nav izvēles.
– Vecīt, tu esi pelnījis uzslavu! – Gelvins papurināja galvu. – Ja nebūtu Selinas, es pats diez vai… – Viņš ar rokas mājienu aicināja Deniju pie diviem polsterētiem ādas krēsliem pie apkrauta senlaicīga rakstāmgalda. Abi apsēdās. No zema galdiņa blakus krēslam Gelvins pavilka tuvāk spīdīgi melnu kasti ar uzrakstu zelta burtiem Cohiba Behike. Pacēlis vāku, viņš izņēma divus cigārus – resnus kā cīsiņus – un vienu piedāvāja Denijam.
Sākās svinīgs rituāls. Gelvins pasniedza viesim cigāru griezni. Denijs nošņāpa cigāram galu un atdeva instrumentu namatēvam atpakaļ. Gelvins aizdedzināja savu cigāru ar šķiltavām, kuru zilganā liesmiņa šķita tik spēcīga, ka varētu pāršķelt tēraudu. Tad viņš ievilka dūmu un pasniedza šķiltavas Denijam.
Apmēram minūti viņi smēķēja klusējot. Tikmēr Denijs atcerējās, kāpēc viņam nepatīk cigāri, taču prātoja, ka varbūt vajadzētu izteikt Gelvinam komplimentu. “Bet nekas pieklājīgs nenāk galvā, tikai viegls nelabums.” Viņš norādīja uz greznu kastīti, kur uz sarkana samta mirdzēja bronzas medaļa ar uzrakstu “Bostonas koledža” latīņu valodā.
– Tu esi koledžas izcilnieks?
Gelvins pamāja.
– Tā ir prezidenta medaļa “Par mežonīgas summas ziedošanu”.
Denijs sirsnīgi iesmējās. Gelvins necentās lielīties ar šo sasniegumu, taču joprojām glabāja piemiņas medaļu.
– Zini ko? – viņš domīgi pavaicāja. – Man gluži vienkārši laimējas. Jā, izklausās pēc muļķīgas pieticības, taču tas ir tiesa. – Viņš paskatījās griestos. – Vai esi kādreiz briesmīgi steidzies un atskārtis, ka pa ceļam tev luksoforos spīd tikai zaļā gaisma? Tu tikai brauc un uzreiz šķērso krustojumus. Tāda veiksme! – Denijs palocīja galvu, un Gelvins piebilda: – Tā notiek ar mani. Goda vārds! Lieku roku uz sirds. – Viņš tieši tā izdarīja. – Vārdnīcā pie šķirkļa “īstajā vietā un īstajā laikā” tu atradīsi manu portretu.
– Šaubos, bet… skaidrs.
– Es negribu, lai tu visu pārproti. Bet paklausies. Reiz es biju bagāts, un reiz es biju nabags.
– Ļauj minēt, kuri laiki izrādījās labāki.
– Šajā jautājumā neviens ar tevi nestrīdēsies, – Gelvins sacīja, plati smaidīdams. No žaketes iekškabatas viņš izvilka salocītu papīra lapu un pasniedza Denijam. – Lūdzu, pieņem to un neliec lūgties. Tu man ļoti palīdzēsi.
Tas bija čeks par piecdesmit tūkstošiem dolāru, izrakstīts no Gelvina personīgā konta Dž. P. Morgana privātbankā.
Denijs pacēla skatienu.
– Ko tas nozīmē?
– Gada maksu sasodīti dārgā meiteņu skolā un nelielu rezervi.
– Ko… ko tu… – Piepeši Denijs bija zaudējis valodu.
– Laimena akadēmija ir Dženas ceturtā skola trīs gadu laikā. Mēs viņu esam izņēmuši no Vinzoras un Miltonas, kā arī no Bakingemas Brauna un Nikolsa skolas, tāpat… Jēziņ, visas es nemaz neatceros. Viņa allaž iepinās nelāgā kompānijā. Vai arī viņu uzskatīja par augstprātīgu… Tiklīdz paklīda baumas, ka Dženas tētim ir drusku naudas, bērni izgāza pār viņu visneiedomājamākās nekrietnības. To es nesaprotu. Tagad viņa beidzot ir ieguvusi labu draudzeni, un es negribu, ka abām jāšķiras.
– Bet… kāpēc… kā tu zināji…
– Man ir savi avoti.
Denijam reiba galva. “Pirms dažām minūtēm es vēl prātoju, vai lūgt Gelvinam sešpadsmit tūkstošus… Droši vien Ebija kaut ko pastāstījusi Dženai. Jā, acīmredzot.” – Es nevaru to pieņemt. Redzi… Un tas ir vairāk, nekā man vajadzīgs.
– Tad neiztērē visu.
– Es nezinu, kad varēšu atdot parādu. Protams, izdevējs man kaut ko samaksās… kaut kad… bet es…
– Samaksāsi, kad varēsi.
– Nezinu… Es nejūtos ērti. – Domās Denijs piebilda: “Bet ne tik neērti, lai atteiktos. Taču pieklājība prasa tā runāt. Cik skumja pirmīt virtuvē izskatījās Ebija! Kā raudāja, kad atvēra Laimena akadēmijas vēstuli!”
– Dieva dēļ, izbeigsim šīs smalkās runas! Mēs taču neesam no tās sabiedrības. Es ar tādiem sadarbojos katru dienu. Es varu nopirkt un pārdot lielāko daļu no tiem uzpūtīgajiem stulbeņiem finanšu rajonā, tomēr viņi nemūžam neielaidīs mani savā lauku klubā.
Uzsmaidījis Denijs pamāja ar galvu un nosprieda, ka Gelvins runā par elitāro klubu netālu no Bostonas. No šīm frāzēm varēja spriest, ka viņš pieteicies kļūt par biedru un atraidīts vai izbalsots.
– Kad Markam Tvenam pastāstīja, ka Endrū
