to sasniegtu, bija pieticis iedzert kopā ar Gelvinu.
Paklausīties, kā Gelvins stāsta par augstprātīgajiem zilasiņu tipiem, kas nicināja viņa naudu. Santehniķa dēls Gelvins bija sapelnījis bagātību, taču uzskatīja un vienmēr uzskatīs sevi par autsaideru.
“Kaut kas ir noklikšķējis manās smadzenēs, jo es beidzot saprotu Džeju Gūldu,” Denijs secināja. “Izrādās, ka man nepatika temats, jo es neizpratu galveno varoni. Patiesībā Gūlds nav sliktāks par jebkuru citu tālaika biznesa titānu. Viņš ziedoja labdarībai, maksāja saviem strādniekiem un dažādiem trūcīgajiem, tikai neafišēja to. Džeja Gūlda karjera bija klasisks piemērs tam, kā nabags kļuvis par bagātnieku. Viņš piedzima Ņujorkas štata ziemeļos un uz Ņujorkas pilsētu devās ar pieciem dolāriem kabatā. Sapelnījis naudu, viņš tika noniecināts avīzēs, taču pat necentās sevi aizstāvēt un ļāva, lai ienaidnieki uzraksta viņa biogrāfiju. Stratēģiska kļūda.”
Apmierināts ar paveikto, Denijs izsauca taksometru un aizbrauca uz Bostonas centru – uz milzīgo un neglīto ēku “Pirmais centrs”, kur atradās pastmarku komisijas birojs un daudzas citas valdības iestādes. Viņš ieradās piecpadsmit minūtes par agru, bet bija paņēmis līdzi klēpjdatoru – gadījumam, ja vajadzētu strādāt.
Birojs bija otrajā stāvā. Pie durvīm neredzēja plāksnīti ar nosaukumu, bija norādīts vien trīssimt divdesmit otrais numurs. Pelēkais paklājs rādījās netīrs, un pie kabineta durvīm vīdēja milzīgs traips.
Pie sekretāres galda – pēc izskata lēta, valdības vajadzībām ražota sarkankoka lamināta galda L formā – sēdēja glīta jauna afroamerikāniete. Pasmaidījusi viņa pacēla rādītājpirkstu un tādējādi brīdināja, ka tūdaļ pievērsīsies klientam. Apmēram pēc minūtes viņa sacīja:
– Piedodiet… Gudmena kungs, vai ne? – Viņš pamāja ar galvu un pasmaidīja. Sekretāre mudināja: – Vai apsēdīsieties?
Es paziņošu, ka esat ieradies.
Denijs iekārtojās krēslā pie sienas ar Narkotiku apkarošanas pārvaldes logo, kurā bija redzams stilizēts zeltaini melns ērglis. Viņš nopētīja plakātus ar meklētākajām personām un piesolītajām naudas prēmijām ziņotājiem.
Pēc pāris minūtēm sekretāre teica:
– Viņš tūlīt būs klāt.
Atvērās kādas durvis, un tajās parādījās drukns, sagumis vīrietis slikti pieguļošā uzvalkā. Kailā galva šķita pārmēru liela tādam augumam, kakla tikpat kā nebija, un sirmie mati sniedzās līdz apkaklei. Šauro lūpu kaktiņi tiecās lejup, un viņš atgādināja vardi. Apmēram piecdesmit gadus vecajam vīrietim bija kuplas ūsas, pusaudža gados iegūto pūtīšu rētas un bifokālās brilles metāla ietvarā.
– Paldies, Gudmena kungs, ka varējāt atnākt, – viņš iesāka. – Piedodiet, ka liku jums gaidīt. Īpašais aģents Glens Jeigers.
Lēnām piecēlies, Denijs sarokojās ar viņu.
– Jūs teicāt – īpašais aģents?
– Nāciet iekšā! Mums jāaprunājas, un es visu paskaidrošu. Tas nebūs ilgi. – Jeigers atvēra durvis, un tad abi aizsoļoja. Izrādījās, ka Jeigers mazliet klibo. Garais koridors ar baltajām sienām meta līkumu, jo arī pati ēka bija izliekta. Grīdu sedza nepievilcīgi pelēks izturīgs paklājs.
Jeigers apstājās līdzās pirmajām atvērtajām durvīm. Nelielajā kabinetā bez logiem pie apaļa konferenču galda sēdēja kāds vīrietis un sarunājās pa telefonu. Priekšā bija izlikti dokumenti un mapes. Ieraudzījis nācējus, viņš nolika klausuli un piecēlās.
– Gudmena kungs, šis ir īpašais aģents Filips Slokums.
Šis vīrietis izrādījās slaids un atlētisks, atsperīgs un plecīgs, kraukļa melnie mati bija pāršķirti ar celiņu, un zodu klāja biezi bārdas rugāji. Aso vaibstu, ziņkārā, šaudīgā skatiena un kalsnā auguma dēļ viņš atgādināja dzinējsuni vai lapsu. Viņš nevis pastiepa roku sveicienam, bet parādīja Denijam savu zelta krāsas metāla žetonu melnas ādas vāciņos. Virs ērgļa varēja izlasīt “Tieslietu ministrija”, bet apakšā – “ASV Narkotiku apkarošanas pārvalde”, “īpašais aģents” un numuru.
– Jūs esat no Narkotiku apkarošanas pārvaldes? – Denijs pārvaicāja. – Es patiešām neko nesaprotu. Kāds jums sakars ar pastmarkām?
– Pieņemu, ka jūs nevienam neesat stāstījis par šo tikšanos, – ieminējās Jeigers. Tonis bija rūpīgi izvēlēts un pamācošs – tādu neviens negaida no vardes mutes. Viņš apsēdās pie apaļā galda un mudināja Deniju rīkoties tāpat.
Denijs palika stāvam un tik tikko jaušami palocīja galvu.
– Kas te notiek?
– Mēs cenšamies jūs pasargāt.
– Pasargāt mani? Pilsoņu komiteja pastmarku izdošanai… – …bija tikai iegansts, lai ataicinātu jūs šurp, Gudmena kungs, – paskaidroja Jeigers un palūkojās uz kolēģi, kurš pāri galdam paslidināja papīra lapu Denijam. – Vai zināt, kas tas ir? – Jeigers jautāja. Šķita, ka viņš ir galvenais.
Uz lapas bija sarakstīti skaitļu stabiņi. Pirmajā acu uzmetienā tie Denijam neko neizteica, bet jau nākamajā mirklī viņš ieraudzīja savu vārdu, bankas nosaukumu un bankas kontu.
Starp daudzajiem cipariem un burtiem viņš samanīja Tomasa Gelvina vārdu un summu – piecdesmit tūkstoši dolāru.
– Vai tas ir jūsu bankas konts? – Jeigers jautāja.
– Jā.
– Informācija atbilst patiesībai? Tomass Gelvins samaksāja jums piecdesmit tūkstošus?
– Viņš neko man nemaksāja. Tas ir aizdevums. Kas tā par ielaušanos privātajā…
– Vai jums ir papīri par šo aizdevumu?
– Papīri? Ja puisis aizdod draugam mazliet skaidras naudas, parasti nekādi papīri pie notāra netiek rakstīti.
– Tomass Gelvins iedeva jums piecdesmit tūkstošus bez jebkāda līguma?
– Viņš ir draugs un uzticas man.
– Kaut nu tā būtu, – noteica Slokums. Griezīgais tenors atgādināja metāla šņirkstus. Viņš šūpoja labo kāju.
– Vai izstāstīsiet, ko tas viss nozīmē?
– Mēs izmeklējam kādu lietu, kurā iesaistīts arī Tomass Gelvins.
– Narkotiku lietu? Jūs nopietni domājat… Dieva dēļ, viņš ir īru katolis no dienvidu rajona!
– Vai kādreiz esat dzirdējis par “Sinaloas karteli”?
– Par meksikāņu narkotiku tirgoņiem? Un tad?
– Mums ir pamats uzskatīt, ka Tomass Gelvins strādā šajā kartelī.
Denijs neticīgi nolūkojās
