ietekmīgu spēlētāju narkotiku tirdzniecībā.
– Ak Dievs! Tas ir neprāts. Gelvins ir īrs no dienvidu rajona un nebūt neizskatās pēc tāda, kurš nodarbojas ar narkotiku biznesu. Noteikti neizskatās.
– Kā jūs to zināt?
Krietnu brīdi Denijs klusēja.
– Viņš gluži vienkārši neizskatās pēc tāda.
Jeigers cieši nopētīja Deniju.
– Jūs arī ne. – Kā, lūdzu?
– Apsēdieties, Gudmena kungs.
Sirds Denijam drudžaini pukstēja – bailēs vai dusmās.
Viņš palika stāvam un sakrustoja rokas uz krūtīm.
– Ko tas nozīmē?
– Jūs tieši un finansiāli esat saistīts ar starptautisko narkotiku tirdzniecību.
– Smieklīgi, – Denijs attrauca.
– Nauda to apliecina, – Slokums atgādināja. – Jūs tagad oficiāli esat līdzzinātājs.
– Pagaidiet… – Denijs pacēla balsi. – Toms Gelvins bija pietiekami jauks un aizdeva man naudu, lai es varētu samaksāt par meitas studijām privātskolā, sasodīts! – Viņš pēc kārtas ieskatījās acīs abiem aģentiem un tad jau klusāk turpināja: – Divas stundas pēc tam, kad biju saņēmis šo summu savā kontā, es sešpadsmit tūkstošus pārskaitīju uz Laimena akadēmiju. Varbūt jūs varētu paskaidrot, kā tas iekļaujas jūsu teorijā.
– Tas, ko jūs izdarījāt ar naudu, nav svarīgi, – sacīja Slokums. – Man būtu vienalga arī tad, ja jūs visu ziedotu bāreņiem Ruandā. Jūs kontā saņēmāt netīru naudu, un tas nozīmē, ka esat iepinies noziegumā.
– Ak tā? – Denijs noprasīja. – Kā es to varēju zināt?
– Paskatieties vārdnīcā, ko nozīmē “apzināta bezdarbība” un “apzināta izvairīšanās”, – Jeigers pamācīja. – Tiesa uzskatīs, ka jūs neuzdevāt jautājumus, jo negribējāt zināt, kā Gelvins nopelnījis šo naudu. Jūs apzināti pievērāt acis uz noziegumu.
– Un tas nozīmē, – Slokums turpināja, – ka jūs var notiesāt arī tad, ja apgalvosiet, ka neko nezinājāt.
Denijs smagi norija siekalas. Telpa likās sasveramies un šūpojamies.
– Notiesāt? Par ko? Par to, ka nevainīgi pieņēmu…
– Lūdzu, paklausieties uzmanīgi, – ierosināja Jeigers. – Mums pietiek pacelt tālruņa klausuli, lai norunātu satikšanos ar prokuroru. Tiklīdz tas notiks, ūdeni sasmelt vairs neizdosies.
– Pie velna! Ko tas nozīmē? – Denijam bija izkaltusi mute un radās grūtības izrunāt vārdus.
Slokums greizi pasmīnēja.
– Naudas atmazgāšana organizētā grupā, naudas izkrāpšana pa pastu, elektroniskā vidē un no bankas kontiem. Un tas tikai sākumam. Par to draud trīsdesmit līdz četrdesmit gadu cietumā.
– Tiesāšana pēc federālajiem likumiem, – piebilda Jeigers. – Un tas nozīmē, ka atbrīvošana pirms termiņa nav iespējama.
– Diemžēl es nedomāju, ka jūs cietumā izturēsiet tik ilgi, – Slokums secināja. – Mūsu meksikāņu draugi satrauksies par to, ka jūs varbūt daudz zināt un sāksiet sadarboties ar varas iestādēm. Viņiem ir savējie visos mūsu cietumos. Mēs nevarēsim jūs pasargāt.
– Jūs taču neuzskatāt, ka varat mani notiesāt, ja jūsu rīcībā ir tikai safabricēti, aiz matiem pievilkti pierādījumi, vai ne? – Denijs pavaicāja.
– Mums ir lieliskas izredzes, – Jeigers attrauca.
Slokums paraustīja plecus.
– Arī tad, ja šīs apsūdzības netiks atbalstītas tiesā? Jūs patiešām gribat pavadīt piecus gadus, cīnoties pret sistēmu? Mūsu rokās ir vara. Mums ir izcili juristi un viss pasaules laiks. Bet jums? Noalgosiet kādu puslīdz normālu advokātu, lai izpestī jūs no šīm nepatikšanām? Kamēr viss noskaidrosies, maksa par viņa pakalpojumiem būs sasniegusi pāris miljonu. Nedomāju, ka jums bankā ir tāda summa.
– Un es necerētu uz drauga Gelvina palīdzību, – piemetināja Jeigers.
– It īpaši pēc tam, kad mēs konfiscēsim viņa aktīvus, – turpināja Slokums. – Un arī jūsu aktīvus, jūsu dzīvokli, sagrabējušo mašīnu un trīsdesmit divus tūkstošus pensijas fondā. Viss izkūpēs gaisā.
– Beigās jums varbūt izdosies pārliecināt tiesu un zvērinātos, ka esat attaisnojams, – Jeigers skaidroja. – Tomēr es pārāk necerētu uz šādu iznākumu, jo Tieslietu ministrija reti zaudē. Un jūs ar ģimeni pavisam noteikti izvazās pa mēsliem. Lai veicas ar godīgā vārda atgūšanu! Bet jūsu meitai… Ebigeilai vajadzēs dzīvot šai ēnā. Bērnam tas būs briesmīgi.
Denijam reiba galva. Viņš atslīga krēslā un izdvesa:
– Ko, pie velna, jūs gribat no manis?
14
– Jūsu palīdzību, neko vairāk. Sadarbošanos, – Jeigers atbildēja.
– Kādu sadarbošanos? – Denijs noprasīja.
– Mums nepieciešams cilvēks Gelvina tuvumā. Jūs esat viens no nedaudzajiem, ar ko viņš satiekas.
– Es viņu tik tikko pazīstu! – Denijs attrauca. – Līdz vakarvakaram mēs bijām pārmijuši vien desmit vārdu.
– Ak tā? – nobrīnījās Slokums. – Pirmīt jūs apgalvojāt, ka esat draugi.
– Jūsu meitas daudz laika pavada kopā, – Jeigers aizrādīja.
– Lieciet manu meitu mierā!
– Kaut tas būtu iespējams… Ja atteiksieties palīdzēt, mums nebūs cita varianta.
Deniju pārņēma nelabums.
– Ko tas nozīmē? Par kādu sadarbību jūs runājat?
Izskatījās, ka Jeigers jau dziras atbildēt, taču ir pārdomājis. Viņš paslidināja Denijam tuvāk kādu papīra lapu, bet Slokums sacīja:
– Tiklīdz parakstīsiet šo sadarbības līgumu, mēs ķersimies pie detaļām.
Virsraksts vēstīja: “Līgums par konfidenciālas informācijas nodošanu. Narkotiku apkarošanas pārvaldes veidlapa numur četrsimt septiņdesmit trīs.” Denijs veikli pārlasīja tekstu un nošausminājās. Radās sajūta, ka viņš nonācis pilnīgi citā pasaulē.
Viņš mēģināja saņemties, sakopot spēkus un atrast argumentus, lai nepiekristu piedāvājumam.
– Kāds
