no akušieres cimdotajām rokām, prasmīgi ietina sedziņā un nolika uz apsildāmā galda. Tad šis sešas mārciņas smagais zīdainis savilka pirkstus dūrēs un pirmo reizi mūžā skaļi ieraudājās, it kā paziņojot: “Es esmu šeit!”
Tanī sekundē Denijs atskārta, ka vienmēr darīs visu, kas ir viņa spēkos, lai aizsargātu šo mazulīti.
– Mīļā, – viņš sacīja, – pat nedomā par to! Dzirdi? Tas nenotiks! Es apsolu.
Diemžēl viņš apzinājās, ka tādam iedrošinājumam nav pamata un solījumi ir tukši. “Interesanti, vai to saprot arī Ebija?” viņš prātoja.
7
Arī agrāk – iepriekšējā semestrī – Denijs bija kavējies ar mācību maksu. Toreiz kasieris bija atļāvis norēķināties pēc vairākām nedēļām. Varbūt viņš no administrācijas bija saņēmis norādījumu būt iecietīgam, jo Ebija vasarā bija zaudējusi māti.
Acīmredzot līdzjūtībai Laimena akadēmijā ir robežas.
Denija rīcībā nebija instrumentu, lai ietekmētu skolu. Vīrs, kura fondā strādāja Sāra un kurš bija Laimena akadēmijas pilnvarnieku padomē, pirms diviem gadiem nomira no sirdstriekas.
Tādēļ Denijs izlēma uzrunāt skolas vadību.
– Man gadījusies pavisam muļķīga problēma, kuras risināšanā varbūt varētu palīdzēt jūs, – viņš sacīja Lallijai Torntonei, kad beidzot bija viņu sazvanījis. – Šķiet, es esmu nokavējies ar samaksu par šo semestri, un lielākoties tā ir likviditātes problēma, naudas apgrozīšana un tā tālāk. Nedēļas laikā es visu nokārtošu.
Apklusis Denijs gaidīja, ka direktore pateiks kaut ko uzmundrinošu. Pēc ilgāka brīža viņa noprasīja:
– Un?
– Es iedomājos, ka jūs varētu aizlikt par mani kādu vārdiņu pie kasiera.
– Piedodiet, bet es nesaprotu.
– Redziet, es saņēmu vēstuli par to, ka Ebijai būs jāizstājas, no Laimena akadēmijas, ja kasieris līdz piektdienai nesaņems čeku. Brīdinājums likās vairāk nekā stingrs.
– Diemžēl es neesmu īsti pārliecināta, vai saprotu, kāpēc jūs zvanāt man, Gudmena kungs. Šī lieta jums jākārto ar kasieri, nevis ar vidusskolas direktori.
– Ar viņu es jau runāju…
– Tā man ziņoja. – Tonis piepeši kļuva ledains. – Ceru, ka neprasāt kādu īpašu attieksmi pret jums.
– Ne jau īpašu attieksmi… drīzāk piekāpšanos. Iejūtību varbūt.
– Man ļoti žēl, Gudmena kungs. Es labprāt jums palīdzētu… Pasakiet, lai Ebija, tiklīdz būs iestājusies jaunā skolā, atsūta man vēstuli un izstāsta, kā viņai klājas. Man viņa patiešām ir iepatikusies.
Ja arī Denijs saņemtos un lūgtu aizdevumu no Lūsijas, viņai tādas naudas nemaz nebūtu. Viņa tik tikko savilka galus, tātad šī iecere bija jāatmet.
Viņa vecāki dzīvoja pieticīgi – joprojām tajā nelielajā namā Velflītā Masačūsetsas štatā, Keipkodas pussalā, kur uzaudzis arī Denijs. Tētis bija celtnieks un namdaris, kārtīgs, taču viegli aizkaitināms vīrs. Viņš necieta nepiedienīgu uzvedību un nepiedeva pārkāpumus, taču saviem strādniekiem maksāja vairāk nekā jebkurš cits brigadieris. Tiklīdz kādam radās problēmas, viņš steidzās palīgā, aizdeva naudu un nekad īpaši nesekoja tam, kad parāds tiek samaksāts.
Vecuma dēļ aizejot no darba, viņš bija palicis bez sevišķiem ietaupījumiem un kopā ar māti iztika no pensijas.
Nebija ne ģimenes, ne draugu, no kā Denijs varētu aizņemties naudu.
Denijs mēģināja atcerēties, kāpēc negribīgi pieņēmis Tomasa Gelvina aizdoto naudu ekskursijai uz Itāliju. “Lepnums? Tas noteikti vairs nebūtu pārāk būtisks arguments.” Viņš iztēlojās svarus, kur vienā kausā ir lepnums, līdzīgs jēlam, pulsējošam violetam iekšējam orgānam bez formas, un otrā – Ebijas prieks. Meita šai fantāzijas ainā bija maza, tikai autiņbiksītēs, un gardi smējās. Šī apaļvaidze ātri guva virsroku pār pulsējošo masu. “Vai gan varētu būt citādi? Ja man būtu dārglietas, es nekavējoties tās ieķīlātu. Ja man būtu kaut kas vērtīgs, es to pārdotu bez domāšanas. Ja es pazītu Viniju Aispiku, tad tūdaļ aizņemtos sešpadsmit tūkstošus… Steidzami ir jāatrod nauda. Vienalga, kur un kā.”
8
Vestona atradās desmit jūdžu attālumā no Bostonas, un tur dzīvoja lielākā daļa bagāto bostoniešu. Daži nami vairāk līdzinājās pilīm, greznākās slēpa plaši mežu masīvi, un virzienu uz tām palīdzēja meklēt vien norāde vai pastkastīte.
Iebrauktuvei Gelvinu īpašumā Denijs pastūrēja garām trīs reizes un to pat nepamanīja. Tur nebija ne laternu, ne akmens kolonnu, ne pīlāru vai kādas plāksnītes. Izrādījās, ka vienīgā robežzīme ir neliela alumīnija pastkaste ar uzkrāsotu numuru.
Viņš iegriezās necilajā līkloču ceļā un cauri mežam nonāca līdz klajumam un kaltas dzelzs vārtiem ar filigrāniem vītņu rotājumiem un pamatīgiem augstiem stabiem. Vārti bija ciet, bet pie staba atradās komunikācijas ierīce un videonovērošanas kamera.
Attaisījis logu, Denijs izliecās ārā un nospieda saziņas pogu. Pēc dažām sekundēm kāda sieviete paziņoja:
– Lūdzu, brauciet iekšā!
Vārti atvērās uz iekšu, un iedegās pieklusinātas gaismas, apspīdot bruģētu piebraucamo ceļu. Pēc plaša līkuma skatienam piepeši parādījās milzīgs nams – kā pasakaina pils, kas iznirst no miglas.
Karaļa Džordža laikmeta trīsstāvu nams ar šīfera jumtu bija būvēts no laukakmeņiem, un fasādi izgaismoja zemē iestiprināti prožektori. Ēka šķita uz pusi tik gara kā kvartāls Morlboro ielā, kur dzīvoja Denijs. Viņš bija domājis, ka ieraudzīs bezgaumīgu pili, taču Gelvina māja likās patiešām plaša un skaista.
Vienā pusē varēja saskatīt basketbola laukumu. Denijs atcerējās dienu, kad tēvs pieskrūvēja stīpu stabam, kas ierakts blakus dzīvojamās mājas asfaltētajam piebraucamajam ceļam. Kaimiņu bērni apskauda Deniju un nemitīgi gribēja improvizēto basketbola grozu izmantot.
Denijs apturēja automobili, izkāpa un aizcirta durvis. Sarūsējušās eņģes nočīkstēja.
Ārdurvīs – tās šķita no senlaicīga ozolkoka un piederīgas kādai Spānijas pilij – parādījās Gelvins ar sievu. Namatēvs bija uzvalkā un kaklasaitē, un sieva ar taisnajiem, melnajiem, mirdzošajiem matiem, lielajām brūnajām acīm un apburošo smaidu teju apžilbināja viesi. Nez kāpēc šī nelielā auguma slaidā sieviete atgādināja Penelopi Krusu, tikai dažus gadus vecāku. Mugurā viņai bija pieguļošs tumšzils tērps, kas izcēla vidukli un krāšņās krūtis. Nešķita, ka viņa ir jau tik veca, ka varētu būt māte koledžas beidzējai.
Abiem aiz muguras lēkāja un vaukšķēja divi nelieli tumšpelēki suņi bez apmatojuma un
