smagos zābakos tērptu kāju soļi.
– Strādnieki ieradušies! Ņemiet darbarīkus!
***
Ouens palīdzēja likt griestu līstes. Viņam nebija iebildumu ik pa laikam pārtraukt darbu, lai atbildētu uz telefona zvanu vai īsziņu un izlasītu e-pasta vēstuli. Telefons bija tikpat svarīgs darbarīks kā naglu pistole. Namā valdīja rosība, skanēja balsis un radio. Visur smaržoja pēc krāsas, zāģu skaidām un stipras kafijas. Šie aromāti Ouena uztverē raksturoja Montgomeriju ģimenes būvuzņēmuma būtību un atgādināja tēvu.
Tētis bija iemācījis Ouenam visu, ko viņš zināja par galdniecību un būvniecību. Viņš nokāpa uz grīdas, lai aplūkotu darba rezultātu, un zināja, ka tēvs ar saviem dēliem lepotos.
Viņi ķērās pie laika zoba postīta nama ar noslīdējušiem lieveņiem, saplīsušiem logiem, vecām sienām un iebrukušām grīdām un pārvērta to par pilsētas centra dārgakmeni. Pateicoties Beketa iecerei, mātes iztēlei un prasmei saskatīt kopainu, Raidera darbam un iemaņām, kā arī Ouena sīkumainībai, sadarbībā ar labu strādnieku komandu pie virtuves galda izlolota ideja bija kļuvusi par īstenību.
Ouens nolika naglu pistoli, izvingrināja plecus un aplūkoja istabu.
Mātei patiešām piemita prasme ieraudzīt kopainu. Ouenam sākotnēji nepatika viņas plāns nokrāsot sienas gaiši zilā, bet griestus šokolādes brūnā krāsā, bet tagad nācās atzīt, ka šī kombinācija ir laba. Nika un Noras numuriņu raksturoja vārds “elegance”, un visvairāk tas izpaudās vannasistabā. Arī šeit bija ievērota tāda pati krāsu kombinācija: zila stikla flīžu siena kontrastēja ar brūno krāsu, un to visu apspīdēja kristāla lustras radītā gaisma. “Lustra vannasistabā,” Ouens nodomāja un papurināja galvu. Tomēr galarezultāts bija labs.
Justīne Montgomerija negribēja redzēt savā viesnīcā neko parastu vai citām viesnīcām raksturīgu. Ouens nosprieda, ka šī istaba ar deko noskaņu viņam patīk vislabāk no visām.
Bija pienācis laiks veikt dažus telefona zvanus. Par to atgādināja aparātā ieprogrammētais brīdinājuma signāls.
Ouens izgāja no istabas un pa pagalma puses durvīm nonāca uz lieveņa. Luters patlaban laboja kāpņu margas. Sakodis zobus, Ouens salā un vējā šķērsoja lieveni, nokļuva apakšstāvā un iegāja pieņemšanas telpā.
– Ārprāts, cik auksti!
No radio skanēja skaļa mūzika, naglu pistoles klabēja. Ouens saprata, ka ar šādu troksni fonā sarunas nebūs iespējamas. Viņš paņēma jaku un portfeli.
Ouens ienāca atpūtas telpā, kur Bekets klāja grīdas līstes.
– Es došos uz Vesta.
– Pulkstenis vēl nav desmit. Restorāns nav atvērts.
– Tieši tā.
Ouens izgāja ārā, drebinājās pie luksofora un klusībā dusmojās par satiksmi, kuras dēļ nevarēja šķērsot Galveno ielu. Viņš nogaidīja, līdz parādījās zaļā gaisma, un metās šķērsām pāri krustojumam. Nelikdamies ne zinis par zīmi ar uzrakstu “Slēgts” pie restorāna stikla durvīm, viņš pieklauvēja.
Restorāna telpās bija ieslēgta gaisma, bet cilvēkus nemanīja. Ouens atkal paņēma telefonu un pēc atmiņas sastādīja Eiverijas numuru.
– Nolāpīts, Ouen! Es notraipīju telefonu ar mīklu.
– Tātad tu esi restorānā! Atver durvis, citādi es nosalšu!
– Nolāpīts, – Eiverija atkārtoja un pārtrauca sarunu.
Pēc pāris sekundēm Ouens viņu ieraudzīja. Sieviete bija tērpusies džinsos un melnā džemperī, kura piedurknes bija uzrotītas līdz elkoņiem, un aplikusi baltu priekšautu. Viņas mati… Kas tā par krāsu? Ouens aptvēra, ka šī krāsa ir ļoti līdzīga viesnīcas spožajam vara jumtam.
Eiverija sāka krāsot matus pirms vairākiem mēnešiem, izmēģinot visu, izņemot savu dabisko toni – rudo matu krāsu, kas bija skotu cilts vadones cienīgs. Tolaik viņa matus arī apgrieza pavisam īsus, bet tagad tie bija atauguši tiktāl, ka strādājot Eiverija tos atglauda uz aizmuguri.
Koši zilo acu skatiens dusmīgi ieurbās Ouenā, un viņa atvēra durvis.
– Ko tu gribi? – Eiverija prasīja. – Es gatavojos darba dienai.
– Es tikai gribu pabūt šeit un izbaudīt klusumu. Es nemaz netraucēšu. – Ouens ielīda telpā, lai Eiverija nevarētu viņu atstāt aiz durvīm. – Man jāpiezvana, bet viesnīcas troksnī nevaru parunāt.
Eiverija palūkojās uz viņa portfeli un samiedza zilās acis.
Ouens apburoši pasmaidīja.
– Labi, man ir arī nedaudz jāpastrādā ar dokumentiem. Es apsēdīšos pie letes. Būšu ļoti, ļoti kluss.
– Labi. Bet netraucē mani!
– Pirms tu atgriezies virtuvē – vai tev ir kafija?
– Nē, nav. Es gatavoju mīklu, kas pielipa pie jaunā telefona. Vakar strādāju restorānā līdz vakaram, un astoņos no rīta Frenija paziņoja, ka ir saslimusi. Izklausījās, ka viņas balsene izlaista caur gaļas maļamo mašīnu. Divi apkalpotāji vakar saslima ar to pašu, tātad man būs jāstrādā visu dienu. Deivs šovakar nestrādās, jo četros ies uz zobu kanāla tīrīšanu, un pulksten pusvienos restorānā ieradīsies tūristi.
Eiverija asi izgrūda vārdus, tāpēc Ouens pacietīgi klausījās.
– Skaidrs.
– Vienkārši… – viņa norādīja uz garo leti. – Tiec galā pats.
Ar spilgti zaļajām sporta kurpēm kājās viņa aizsteidzās uz virtuvi.
Ouens bija gatavs palīdzēt, bet nojauta, ka šādā garastāvoklī Eiverija to nepieļaus. Viņš pazina sievieti tik sen, ka mācēja viņas uzvedībā atpazīt steigas, nepacietības un stresa pazīmes.
Viņš zināja, ka Eiverija tiks ar visu galā – kā jau vienmēr. Mazo, rosīgo sarkanmati Ouens atcerējās no savas bērnības. Bijusī Būnsboro vidusskolas karsējmeitene – viņa kopā ar Beketa mīļoto Klēru bija karsējmeiteņu komandas vadītāja – kļuva par strādīgu restorāna vadītāju. Viņa gatavoja lielisku picu.
Aiz Eiverijas palika viegls citronu aromāts un enerģijas dzirkstis. Ieklausīdamies sievietes darba trokšņos, Ouens apsēdās pie letes. Skaņas viņu nomierināja un šķita ritmiskas.
Ouens atvēra portfeli, izņēma iPad, pierakstu bloknotu un noņēma no jostas telefonu.
Viņš veica telefona zvanus, nosūtīja e-pasta vēstules, īsziņas, rakstīja darbu sarakstu un veica aprēķinus.
Ouens bija iegrimis darbā. Piepeši zem deguna parādījās kafijas krūze.
Viņš pacēla skatienu un ieraudzīja glīto Eiverijas seju.
