palūkojās uz lielo plīti un ieraudzīja, ka Eiverija sākusi gatavot mērces.
Sievietes sarkanie mati, pienbaltā āda un vasarraibumi liecināja par skotu izcelsmi, tomēr Eiverijas gatavotā tomātu mērce nebija mazāk itāliska par Armani uzvalku.
Ouens mēdza prātot, kā Eiverija ieguvusi pavārmākslas zināšanas un apņēmību, bet tā šķita tikpat pašsaprotama viņas personības daļa kā lielās zilās acis un drošais skatiens.
Viņa noliecās, atvēra zem letes nolikto ledusskapi un sāka likt picas sastāvdaļas traukos.
– Ļoti žēl, ka Frenija saslimusi.
– Man arī žēl. Viņa jūtas ļoti slikti, un Deivs arī. Viņš strādās tikai dažas stundas pēcpusdienā, jo man nav palīgu. Jūtos nelāgi, ka prasu to no viņa.
Ouens nopētīja Eiverijas seju. Tikai tad viņš ievēroja tumšos lokus zem sievietes acīm.
– Tu izskaties nogurusi.
Eiverija palūkojās pāri olīvu traukam ar riebuma pilnu skatienu.
– Paldies. Meitenēm patīk dzirdēt tādus vārdus. – Viņa paraustīja plecus. – Esmu nogurusi. Cerēju šorīt ilgāk pagulēt. Frenijai bija jāatver restorāns, un es plānoju ierasties darbā tikai pulksten pusdivpadsmitos. Tas neprasītu daudz laika, jo es dzīvoju augšstāvā. Vakarā paskatījos Džimija Felona šovu un izlasīju grāmatu, jo visu nedēļu tam nekādi neatlika laika. Aizmigu tikai pirms pulksten diviem. Astoņos zvanīja Frenija. Sešu stundu ilgs miegs būtu pietiekams, ja nebūtu jāstrādā divas maiņas pirms un viena pēc tam.
– Labā ziņa ir tāda, ka bizness iet no rokas.
– Par labajām ziņām domāšu pēc tūristu apmeklējuma. Pietiek! Kā sokas viesnīcā?
– Ļoti labi. Rīt sāksim aprīkot trešā stāva telpas.
– Ar ko aprīkot?
– Ar mēbelēm, Eiverij.
Viņa nolika trauku malā un cieši palūkojās uz Ouenu.
– Nopietni? Patiešām?
– Inspektors šodien pēcpusdienā aplūkos telpas un sniegs vērtējumu. Domāju, ka mums ļaus tās apmēbelēt, jo nav iemesla to aizliegt. Nupat runāju ar Houpu, viņa sāks uzkopšanas darbus. Māte un krustmāte nāks palīgā. Varbūt viņas jau ir klāt, jo ir gandrīz vienpadsmit.
– Gribēju palīdzēt. Nevaru.
– Neuztraucies! Mums ir daudz palīgu.
– Es gribēju būt viena no viņiem. Varbūt piebiedrošos rīt, ja netraucēs slimība un zoba kanāls. Ouen, tie ir nopietni jaunumi! – Viņa līksmi apgriezās uz spilgti zaļo apavu papēža. – Tu tos pateici tikai pēc stundas!
– Tu biji pārāk aizņemta ar dusmošanos.
– Ja tu pateiktu jaunumus, es būtu pārāk priecīga, lai dusmotos. Pats vainīgs!
Skaistā Eiverija Makteiviša pievērsa viņam nogurušo acu skatienu un uzsmaidīja.
– Varbūt mirkli atpūtīsies?
– Man šodien nepārtraukti jābūt kustībā. Kā haizivij. – Eiverija noņēma trauka vāku, uzlika to atpakaļ un piegāja pie mērcēm.
Ouens skatījās, kā sieviete strādā. Viņa vienmēr darīja vairākus darbus vienlaikus kā žonglētājs. Sīkmanīgajam Ouenam tas šķita neparasti.
– Došos atpakaļ uz viesnīcu. Paldies par kafiju!
– Nav par ko. Ja strādnieki plāno pusdienot restorānā, saki, lai viņi nāk pēc pusdiviem. Tad lielais apmeklētāju pieplūdums būs beidzies.
– Labi. – Ouens savāca mantas un pie durvīm apstājās. – Eiverij? Kādā krāsā ir tavi mati?
– Tā ir “vara monēta”.
Viņš pasmaidīja un papurināja galvu.
– Tā jau domāju! Uz redzēšanos!
Otrā nodaļa
Ouens aplika darbarīku jostu un salīdzināja veicamo darbu sarakstu ar Raidera ieplānoto.
– Trešajā stāvā ir daudz sieviešu, – Raiders īgni paziņoja.
– Vai viņas ir kailas? – Tur ir arī mamma.
– Labi, aizmirsti!
– Mamma, Karolī, pārvaldniece. Iespējams, ka tur joprojām ir Klēra. Viņu ir tik daudz! Vismaz viena sieviete nemitīgi uzdod man jautājumus. – Raiders paņēma Gatorade dzērienu no darba zonas. Tur bija salikti arī plāni un saraksti, jo Houpa bija izraidījusi Raideru no savas darbistabas. – Tu atvēri Pandoras lādi, tāpēc tev jāatbild uz visiem nolāpītajiem jautājumiem. Kur tu vispār biji?
– Es atstāju ziņu. Aizgāju pie Eiverijas, lai varētu veikt telefona zvanus. Inspektors aplūkos trešo stāvu un dos atļauju sākt mēbelēšanu. Pie viena viņš aplūkos arī pārējās telpas. Trešajam stāvam paredzētās mēbeles ir gatavas, un tās sāks uzstādīt rīt no rīta. Žalūzijas ir gatavas. Augšstāvā tās sāks likt jau šajā pēcpusdienā. Vai gribi zināt pārējo?
– Man sāp galva.
– Tāpēc lēmumus pieņemu es. Varu sākt apdari otrajā stāvā.
– Trešais stāvs. – Raiders pielika pirkstu pie Ouena krūtīm. – Sievietes. Stāvs ir tavā rīcībā, brāl.
– Labi, labi!
Ouens gribēja ķerties pie darba, iejusties naglu pistoļu, āmuru, urbju darba ritmā. Kopā ar vīriešiem. Tomēr viņš izgāja ārā, pasūkstījās par aukstumu, atgriezās namā un uzskrēja pa kāpnēm.
Viņš nokļuva sieviešu pasaulē.
Ouens sajuta smaržas, losjona un tīrīšanas līdzekļa citrona aromātu. Skanēja sieviešu balsis. Ouena māte, uz ceļgaliem nometusies, berza VIP numura dušas kabīnes grīdu.
Viņa bija saspraudusi tumšos matus mezglā un uzrotījusi plata, pelēka sporta krekla piedurknes. Džinsos tērptā pēcpuse šūpojās austiņās skanošās mūzikas ritmā. Ouens piegāja pie kabīnes un noliecās. Māte neizbijās – šķita, ka viņa redz ar pakausi. Justīne pacēla galvu, uzsmaidīja dēlam, apsēdās un noņēma austiņas.
– Nu gan!
– Vai esi gatava, mammu?
– Esmu. Mēs uzposīsim viesnīcu, tomēr jau biju piemirsusi, cik noturīgi ir remontdarbu radītie netīrumi. Mēs sadalījām pienākumus. Karolī strādā Veslija un Sirdspuķītes istabā, Houpa tīra savu dzīvokli. Klēra pēcpusdienā mums pievienosies.
– Es
