style="font-size:15px;"> Viņi kopā savāca kastes un iznesa pa verandas durvīm.
Houpa iegāja Īvas un Roarka numurā un gandrīz saskrējās ar Raideru.
– Mamma grib, lai tiktu pielikta griestu lampa. Kur tā ir?
– Es to nesu, – Ouens atbildēja.
– Tad tu arī pieliksi.
– To jau grasījos darīt. Houpas dzīvoklī ir daži priekšmeti, kas paredzēti viņas jaunajām telpām augšstāvā. Varbūt aizej pakaļ?
– Es varu visu savākt vēlāk, – Houpa iebilda.
– Par ko ir runa? Un kur šīs mantas ir?
– Plaukti, pie sienas liekamie plaukti. Vannasistabā un dzīvojamā istabā. Tie atrodas apzīmētās kastēs noliktavā. Otrajā guļamistabā, – Houpa paskaidroja. – Es to izmantoju kā noliktavu.
– Es par visu parūpēšos.
– Tev vajadzēs atslēgu, – Houpa ierunājās, kad Raiders devās projām. Viņa izņēma atslēgu no kabatas un iedeva vīrietim. Viņš to ielika savā kabatā.
– Vai kastēs ir tie durvju āķi?
– Dažās jā, – Ouens atbildēja.
– Tad uznes āķus augšā! Negribu par tiem vairs dzirdēt. Kur ir āķis “īpašo vajadzību” numuram?
Houpai sāka sāpēt rokas, un viņa nolika kastes zemē.
– Džeinas un Ročestera numurā pie loga, no kura paveras skats uz Svētā Pola ielu. Kastē, uz kuras skaidri un gaiši rakstīts “Margaritas un Persija drēbju pakaramais”. Ja iesi pakaļ, pie viena paņem vēl divas kastes ar uzrakstiem “Margaritas un Persija vannasistabas sienu plaukti”. Tos drīkst pielikt tikai manā vai Justīnes klātbūtnē. Mēs gribam, lai Margaritas un Persija numurā pie izlietnes tiktu pielikts neliels stūra plaukts.
Viņa paņēma bloknotu un pašķirstīja.
– Te ir aprakstīti izmēri un ideja.
Raiders samiedza acis un palūkojās uz Houpu.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka numurs ir paredzēts viesiem ar īpašām vajadzībām, bet tajā nav virsmas vienkāršām lietām, piemēram, zobu sukai. Mēs izdomājām risinājumu.
– Iedod man to papīru!
Houpa noplēsa lapu.
– Ouen, par to var parūpēties Bekets vai kāds strādnieks, ja esi pārāk aizņemts.
Raiders ielika papīra lapu kabatā un aizgāja.
– Vai jūs tiešām esat brāļi? – Houpa nomurmināja.
– Noteikti. Viņš ir ļoti satraukts, jo līdz noteiktajam termiņam jāpaveic daudz darba viesnīcā, Beka mājā un maiznīcā.
– Darba ir daudz, – Houpa piekrita. – Kāpēc tad tevi nav nomācis stress? Tas viss attiecas arī uz tevi.
– Mums ir atšķirīgi pienākumi. Man nav jāizrīko citi. Es vadu pārrunas. – Viņš nolika kasti uz vannasistabas grīdas.
Houpa iegrima domās un izņēma no kastes stikla plauktiņu.
– Neliels priekšmets, ko neviens īsti neievēros.
– Kaut gan tas patiešām tur iederēsies.
– Tikai vieta, kur nolikt zobu suku. – Viņa pasmaidīja un piesita pie sienas. – Šeit. Ja es vairs neesmu vajadzīga, iešu atpakaļ un gaidīšu no tevis ziņu.
Houpa pa ceļam iegriezās Veslija un Sirdspuķītes istabā un ieraudzīja Karolī centīgi mazgājam guļamistabas grīdu.
– Karolī, vannasistaba izskatās lieliski. Tā spīd un laistās!
Justīnes māsa bija piesarkusi no piepūles. Viņa atstūma gaišos matus no pieres.
– Goda vārds, gadiem ilgi neesmu tā noņēmusies. Tomēr tas ir tā vērts. Es šeit strādāšu! Es bieži ienākšu šajā numurā. Vai man vēl kaut kas jāizdara, priekšniec?
Houpa iesmējās.
– Tu apsteidz grafiku. Es atnācu, lai pastāstītu Ouenam par plauktiem un tamlīdzīgiem sīkumiem. Iešu paskatīties, kā klājas Justīnei, un atgriezīšos savā dzīvoklī. Manā viesnīcas pārvaldnieces dzīvoklī. Gandrīz aizmirsu – ja tev turpmākajās dienās atrodas brīvs brīdis, gribu vēlreiz kopā pārskatīt rezervācijas programmu. Jau drīz klientiem būs iespēja to izmantot.
– Ak! – Karolī triumfējoši vicināja rokas. – Ak, ak!
Kad Houpa atgriezās dzīvoklī, viņa saprata, ka jūtas tāpat. Iepriekšējā reize, kad darbs šķita tik aizraujošs, bija laikā, kad viņa sāka strādāt Vikema viesnīcā Džordžtaunā. Tomēr tas bija slikts salīdzinājums, jo iepriekšējā darba iznākums bija nelāgs.
Tomēr, pateicoties sarautajām attiecībām ar Džonatanu Vikemu un lēmumam par iepriekšējā darba uzteikšanu, Houpai radās iespēja strādāt Būnsboro viesnīcā.
Tā bija skaista ēka apburošā pilsētā, kur dzīvoja Houpas divas tuvākās draudzenes. Darbavieta bija patiešām lieliska.
Viņa ielūkojās VIP numurā un ieraudzīja, ka Justīne sēž uz verandas platās palodzes un vēro Galveno ielu.
– Es atpūšos, – Justīne paskaidroja. – Vannasistaba ir milzīga, un tā ir tikai un vienīgi mana vaina.
– Es pabeigšu darbu.
– Viss jau pabeigts, bet pirms lielās atvēršanas numurs vēlreiz jāpārlūko. Es sēdēju un atcerējos, kā šīs telpas izskatījās, kad pirmo reizi ievilku šeit puišus un lūdzu apskatīt ēku. Ak Dievs! Domāju, ka Tomijs būtu gandarīts un lepns. Viņš droši vien ir mazliet saērcināts par to, ka nevarēja pats iesist dažas naglas.
– Viņš iemācīja to saviem dēliem, tātad piedalījās ēkas atjaunošanā kopā ar viņiem.
Justīnes skatiens atmaiga.
– Labi teikts. Labi teikts. – Viņa izstiepa plaukstu un pavilka Houpu aiz rokas, lai sieviete pievienotos viņai verandā. – Gribu, lai snieg! Gribu redzēt, kā viesnīca izskatās ziemā, pavasarī, vasarā un rudenī. Gribu redzēt, kā tā mirdz visos gadalaikos.
– Es uzturēšu viesnīcu kārtībā.
– Zinu. Tu šeit būsi laimīga, Houpa. Gribu, lai šeit būtu laimīga gan tu, gan visi viesnīcas apmeklētāji.
– Es jau esmu laimīga.
***
Houpa
