dinamītu. Tomēr Raiders labi strādā. Mēs protam izdaiļot viesnīcu, bet galvenie ir pamati. Turklāt viņš ir ļoti precīzs. Es to cienu. Man jāatgriežas pie darba.
– Man arī. Būšu brīva pulksten četros vai, vēlākais, piecos. Es palīdzēšu.
– Runā, ka šodien varēsim sākt mēbelēt bibliotēku vai vismaz ielikt plauktus. Iespējams, ka ķersimies klāt Elizabetes un Dārsija istabai.
– Būšu klāt. Houpa! – Eiverija palēcās, apskāva Houpu un vēlreiz palēcās. – Es par tevi ļoti priecājos. Tiksimies vēlāk!
Eiverija izgāja no istabas un skrēja lejup pa kāpnēm. Tobrīd Ouens ienāca pa vārtiem starp topošo maiznīcu un viesnīcas pagalmu.
– Sveiks! – viņa sauca.
– Sveika! – Ouens piegāja Eiverijai klāt, turēdams rokā pierakstu kladi. – Tu izskaties labāk.
– Salīdzinot ar ko? – Ar dzīvu mironi.
Viņa Ouenu viegli iedunkāja.
– Es tev labprāt atriebtos, bet esmu tev parādā. Aizmirsu pajautāt, kā veicās ar dzeramnaudu.
– Labi. Savācu gandrīz divdesmit piecus dolārus. – Ouens instinktīvi pastiepa roku, lai aizpogātu Eiverijas mēteli. – Ceru, ka Frenija un Deivs ir atpakaļ ierindā.
– Deivs drīz ieradīsies. Frenija jūtas labāk, bet gribu, lai viņa vēl dienu veseļojas. Es aplūkoju VIP numuru un apžilbu. Ouen, tā ir fantastika!
– Es tur vēl neesmu bijis. – Viņš palūkojās augšup.
– Kas tur ir sagatavots?
– Viss – atpūtas telpa, guļamistaba. Drīz sāks mēbelēt Veslija un Sirdspuķītes istabu. Es vēlāk atnākšu un piedalīšos. Vai tu te būsi?
– Izskatās, ka mēs būsim spiesti šeit pavadīt visu laiku, līdz darbs būs pabeigts.
– Tad uz tikšanos! – Eiverija un Ouens atkāpās, jo pagalmā iegriezās kravas automašīna, kas veda mēbeles. – Es gribu palikt. Cik žēl, ka man jāpelna nauda iztikai!
– Tu tik un tā nevari te salt. – Ouens satvēra sievietes plaukstas un paberzēja. – Kur tavi cimdi?
– Kabatā.
– Tiem vajadzētu būt tavās rokās.
– Iespējams, bet tad tu nevarētu paberzēt manas plaukstas. – Eiverija pacēlās pirkstgalos un uzspieda skaļu skūpstu uz vīrieša vaiga. – Man jāskrien, uz tikšanos! – viņa nobēra un steidzīgā solī devās projām.
Ouens nodomāja, ka viņa ir ātra. Tā bijis kopš seniem laikiem. Viņš jaunībā brīnījās, kāpēc Eiverija ir karsējmeiteņu komandā, nevis nodarbojas ar vieglatlētiku. Kad Ouens viņai to jautāja, meitene kā pašsaprotamu pavēstīja: karsējmeiteņu komandā ir glītāki formastērpi.
Eiverija karsējmeiteņu tērpā izskatījās patiešām glīti.
“Vai viņai joprojām ir tas tērps? Vai es drīkstu domāt par Eiveriju karsējmeitenes tērpā?”
Ouens apmulsa, jo stāvēja aukstumā un domāja par savādām lietām.
Viņš atgriezās viesnīcā un turpināja darbu.
***
Stundas paskrēja vēja spārniem. Kad strādnieki devās projām, Ouens bija gatavs iemalkot alu. Toties viņa māte joprojām staipīja kastes ar grāmatām.
Justīne stāvēja kāpņu augšgalā, satvērusi lupatu un iespiedusi rokas sānos.
– Ienes šīs bibliotēkā. Meitenes jau spodrina plauktus. Mēs ar Karolī atgriezāmies Nika un Noras numurā.
– Jā, kundze! – Ouens ar piepūli rāpās augšā. Raiders un Bekets viņam sekoja, nesdami vēl vienu kasti.
– Cik nolāpīti daudz grāmatu! – Raiders nomurmināja, nokļuvis ārpus mātes redzesloka.
– Daudz plauktu, kas jāaizpilda, – Ouens paskaidroja.
Bibliotēkā vēdīja politūras un smaržu aromāts. Telpas tālākajā galā Eiverija stāvēja uz krēsla un spodrināja grāmatu skapja augšējos plauktus, zem kuriem atradās kamīns. Tas viss bija izgatavots brāļu Montgomeriju darbnīcā.
Ouens atcerējās, cik tas bija grūts darbs: griešana, slīpēšana, līmēšana, krāsošana. Daudz rūpju, kam sekoja liels gandarījums. Vēl lielāku gandarījumu Ouens izjuta, redzēdams, kā nospodrinātā koka virsma spīd un laistās.
– Izskatās labi, dāmas, – Bekets ierunājās un nolika kasti zemē. Viņš apskāva Klēru un noskūpstīja viņas kaklu. – Sveika!
– Kurš tas ir? – Viņa pagrieza galvu un iesmējās.
– Manējais!
– Mīlināties varēsiet tikai tad, kad darbs būs pabeigts. – Raiders norādīja uz durvīm. – Atnesām jaunus materiālus.
– Džeinas un Ročestera numurā ir vēl divas kastes. – Houpa noliecās un sāka spodrināt durvis zem plauktiem. – Uz tām rakstīts “Plaukti bibliotēkai”.
– Mana daļa ir pabeigta. – Eiverija nolēca no krēsla. – Es atnesīšu vienu kasti. Vai palīdzēsi? – viņa uzrunāja Ouenu.
– Protams.
Kad viņi nokļuva istabā, Eiverija ievēroja, ka grāmatu kaudzes ir pārkārtotas.
– Grāmatu ir mazāk. Vai tu pārkārtoji atlikušās grāmatas?
– Tad būs vieglāk visu atrast.
– Tev vajadzētu pārkārtot manu dzīvokli. Varbūt tad es atradīšu violeto šalli, ko pirms mēneša nopirku suvenīru veikalā.
– Tev vajadzētu izkravāt mantas.
– Lielāko daļu jau izkravāju.
Ouens atturējās no komentāriem.
– Bibliotēka ir tur.
Viņš apgāja grāmatu kaudzes un soļoja gar stūri pie vannas.
– Ko tu darīsi brīvajā laikā, kad viesnīca būs gatava? – Eiverija vaicāja.
– Man vēl jāstrādā maiznīcā, Beka mājā, jāuztur īres nami un jāuzsāk Linnas Bārnijas virtuves atjaunošana.
– Linna Bārnija atjaunos virtuvi? Es to nezināju.
– Tu nezini visu.
– Es zinu daudz. Pie pusdienām cilvēki kļūst
