style="font-size:15px;"> – Ātrāk brauksi, tālāk tiksi.
– Ja nepaklupsi. – Viņš aizvēra durvis.
– Man ir laba līdzsvara izjūta. Te ir daudz vietas, – Eiverija piebilda, kad Ouens atkārtoja tās pašas darbības ar verandas durvīm.
– Pirmajā vietā ir maiznīca un Beka māja. Ēka nekur nepazudīs.
Eiverija gribēja iebilst. Kāpēc atstāt Galvenās ielas namu neizmantotu? Viņa izdzirdēja Justīnes balsi Nika un Noras numurā un saprata, ka labāk vispirms pilnībā sagatavot viesnīcu.
Bibliotēkā Eiverija kopā ar Houpu un Klēru šķiroja kastu saturu un salika plauktos grāmatas un dažādus nieciņus. Romāni, trilleri, grāmatas par pilsētas vēsturi, klasika. Vecu pudeļu kolekcija, vecs auto modelis, kas piederējis Ouena tēvam, dzelzs svečturi, kurus izgatavojis Eiverijas tēvs.
– Domāju, ka mums ir ļoti daudz interjera priekšmetu, – Houpa teica, – varbūt pat pārāk daudz. Bet vajag vēl.
– Varu atnest šo to no grāmatnīcas un suvenīru veikala.
– Paplāti ar viskija karafi un glāzēm liksim tur, apakšējā plauktā. – Houpa atkāpās un aplūkoja paveikto. – Jā, mums vajag vēl šo to. Grāmatu pietiek. Labs darbiņš, Klēra!
– Tas bija interesanti.
– Es zinu, kas mums vajadzīgs! – Eiverija atbalstījās pret sienu. – Visiem strādniekiem jāsapulcējas lielajā terasē un jānofotografējas. Attēlu ierāmēsim un ieliksim šeit. “Būnsboro viesnīcas darbinieki”.
– Perfekti! Lieliska ideja! Kad bibliotēka būs apmēbelēta, pieliksim gleznas. – Houpa palūkojās apkārt. – Pie loga būs galds ar klēpjdatoru, ko viesi varēs izmantot. Tur būs lielā viesu grāmata ādas vākos. Brīnišķīgs ādas dīvāns, krēsli, lampas.
– Es atvedīšu Justīni un Karolī, – Klēra ierosināja. – Gribu zināt viņu viedokli.
Kad viņa devās projām, kāpnēs atskanēja kaujas saucieni.
– Izklausās, ka viesnīcu iekarojuši mani zēni. Teicu Alvai Ridenūrai, ka viņus savākšu un aizvedīšu uz restorānu paēst picu. Izskatās, ka viņa atvedusi zēnus pie manis.
Kāpnēs dārdēja troksnis, kas līdzinājās bifeļu bara trakošanai. Sievietes izgāja no bibliotēkas un redzēja, ka pa gaiteni skrien Klēras trīs dēli.
– Mammu! Ridenūras kundze teica, ka arī viņa ar vīru grib ēst picu. Mēs atnācām apskatīt viesnīcu. – Vecākais dēls Harijs apskāva māti un grasījās mesties skriešus.
– Uzgaidi, uzgaidi! – Klēra satvēra viņa roku un apskāva Liemu, kurš bija apķēris mātes kājas. Viņa paspieda Harija roku un uzsēdināja uz gurna jaunāko dēlu – Mērfiju.
– Čau! – Mērfijs uzspieda uz mātes vaiga mitru buču. – Mēs izpildījām mājasdarbus, paēdām našķus un spēlējām domino, un pabarojām Benu un Jodu, un Ridenūras kundze teica, ka dabūsim divus dolārus videospēļu automātam, ja labi uzvedīsimies.
– Priecājos to dzirdēt.
– Mēs gribam apskatīt viesnīcu! – Liems palūkojās augšup. – Ridenūras kundze un kungs arī grib. Vai varam iet, mammu? Vai varam apskatīt?
– Neskrieniet un neko neaiztieciet. – Klēra sabužināja zēna izspūrušos matus.
– Man jau šķita, ka dzirdēju karavīrus.
– Vecmāmiņ! – Zēni vienlaikus metās uz priekšu un ielenca Justīni. Viņa noliecās, apskāva bērnus un uzsmaidīja Klērai.
– Es esmu vecmāmiņa! – Viņa noskūpstīja visus trīs zēnus uz vaiga. – Tas ir brīnišķīgi!
– Vai varam apskatīt tavu viesnīcu, vecmāmiņ? – Mērfijs lika lietā apburošo smaidu un lielo, brūno acu skatienu. – Lūdzu! Mēs neko neaiztiksim.
– Protams!
– Sāksim no augšējā stāva. – Bekets piegāja klāt un satvēra Klēras roku. – Rajs apakšstāvā izrāda ēdamzāli Ridenūriem. Viņi drīz nāks augšā.
– Vai tu nāksi līdzi, vecmāmiņ? – Harijs paraustīja Justīnes roku. – Mēs gribam, lai tu nāc.
– Kā gan citādi?
– Bekets saka, mēs varēsim te palikt, kad viss būs pabeigts. – Liems satvēra Justīnes otru roku. Mērfijs lūdza, lai Bekets viņu paceļ. – Mēs varēsim gulēt lielā gultā. Vai tu arī paliksi?
– Tā esam nolēmuši. Pirmajā atklāšanas dienā mēs visi te nakšņosim.
Kad viņi devās uz trešo stāvu, Eiverija pieliecās pie Ouena:
– Vai nav ļoti, ļoti skaisti? Klēra un puikas, Klēra un Bekets, Klēra un Bekets, un puikas. Un tava mamma ar viņiem visiem kopā. – Viņa iešņukstējās un piespieda plaukstu pie krūtīm. – Aizkustinoši.
– Viņi novērš mammas uzmanību no manis un Raidera. Es jokoju, – Ouens teica, kad viņa samiedza miklās acis. – Viņa dievina bērnus.
– Laimīgie bērni! Viņiem tagad ir trīs vecmāmiņas.
– Manam tētim viņi būtu patikuši.
– Zinu. – Eiverija paberzēja Ouena muguru. – Viņš labi sapratās ar bērniem. Atceros, kā jūsu mājās notika dārza svētki; tavs tēvs skraidīja apkārt kopā ar mums. Es viņu dievināju. Kad viņš ciemojās pie mana tēta, tad uzrunāja mani: “Čau, Sarkangalvīt, kā sviežas?”
Eiverija nopūtās.
– Šķiet, ka man šovakar ir sentimentāls noskaņojums. Nāc, paskaties, ko izdarījām bibliotēkā!
– Tētis izturējās pret tevi kā pret paša bērnu.
– Ak, Ouen!
– Tiešām! Mūsu tēvi bija kā brāļi, tāpēc tu biji viena no mums. Viņš mums lika tevi pieskatīt.
– Nevar būt.
– Tā bija. – Ouens paraustīja Eiverijas izspūrušo rudo zirgasti un iegāja bibliotēkā. – Oho! Labs darbiņš – un ātri padarīts.
– Mēs strādājām ļoti organizēti, – Eiverija atbildēja un iesmējās. – Tu to jau zini. Te ir jāienes mēbeles, un es ierosināju uzņemt strādnieku fotogrāfiju pagalma verandā. Mēs to ierāmēsim un noliksim šeit. Tagad mēs esam daļa no šī nama vēstures.
– Tev taisnība. Uzņemsim fotogrāfiju.
– Es varu to izdarīt. Varbūt pierunāšu Raideru
