jau. Visas tās runas par romantiku un mīlestību… kaut ko izsauca.
– Jā. Droši vien. Labi.
Eiverija dziļi ievilka elpu un piegāja pie Ouena.
– Es negribu, lai tu jūties neērti.
– Labi.
– Mums jātiek projām no šejienes. No istabas.
– Labi.
– Es iešu palīdzēt Deivam.
– Labi.
Eiverija viņu iedunkāja.
– Vai neko citu nevari pateikt? “Labi, labi, labi”?
– Šobrīd tā ir drošāk.
– Drošāk, kā tad! – Eiverija izelpoja. – Mēs nejutīsimies neērti, un tu neteiksi “labi”.
Viņa izgāja no istabas un devās lejup pa kāpnēm.
Ouens aizvēra durvis. Atkāpjoties viņš izdzirdēja klusus sievietes smieklus.
– Ļoti smieklīgi, – viņš nomurmināja, ielika rokas kabatās un devās projām.
Ceturtā nodaļa
Aukstums sagrāba ziemu ciešā, stindzinošā tvērienā. Zem skaidrajām debesīm bija grūti ievilkt elpu. Pagalma bruģi klāja ledus. Ouens kopā ar Beketu un Raideru steidzās uz ieeju namā.
– Negribu dzirdēt par izmaiņām, uzlabojumiem un varbūtībām, – Raiders murmināja.
– Mēs tikai paskatīsimies. – Bekets ieveda brāļus Džeinas un Ročestera numurā.
– Te joprojām ir daudz kastu. – Raiders iebāza rokas kabatās. – Ar mammas nopirktajām lampām būtu gana, lai izgaismotu pusi pilsētas.
– Kad atgriezīsimies, varam pierakstīt visu vajadzīgo Nika un Noras numuram. – Ouens norādīja uz istabu.
– Kas šeit par problēmu, Bek?
– Nezinu, bet šobrīd te ir vienīgā vieta visā namā, kur varam pabūt trijatā, turklāt tu aizgāji no restorāna tik ātri, ka nepaguvu tevi panākt. Kas notika ar Elizabeti?
– Jēziņ! – Raiders noņēma cepuri un izlaida pirkstus cauri biezajiem, tumši brūnajiem matiem. – Tu mūs šeit atvilki, lai runātu par spokiem?
– Tajā istabā bija Mērfijs, – Bekets atgādināja. – Viņš bija viens, durvis uz gaiteni bija aizvērtas, bet verandas durvis vaļā. Viņam ir seši gadi. Klēra vairs nebaidās no Lizijas. Ja Lizija mūs nebrīdinātu ar uzrakstu aizsvīdušajā vannasistabas spogulī – nezinu, kā viņa to panāca –, mēs būtu atnākuši par vēlu un Frīmonts nodarītu Klērai pāri. Tomēr Mērfijs ir mazs zēns.
– Labi. – Raiders uzlika cepuri galvā. – Labi, tev taisnība. Tomēr šī spoku padarīšana mani kaitina.
– Reizēm tevi kaitina pat parka soliņi.
– Tas atkarīgs no tā, vai gribu apsēsties.
Bekets papurināja galvu.
– Lielāko daļu notikumu atstāstīja Mērfijs. Tas puika taču runā bez apstājas. Viņš gribēja apciemot Liziju un iegāja istabā. Viņš pastāstīja spokam par skolu un kucēniem. Viņa apvaicājās par viņa ģimeni.
– Tātad veiklais Mērfijs pļāpāja ar spoku, – Raiders atbildēja. – Viņam vajadzētu vadīt raidījumu. Mērfijs, spoku draugs!
– Smieklīgi, – Bekets atcirta. – Lizija izgāja verandā, bet neļāva to darīt Mērfijam, jo viņa mātei tas nepatiktu. Viņa uztrauktos. Lizija paskaidroja, ka viņai patīk stāvēt verandā un gaidīt Billiju. Tā kā viesnīca tiek atjaunota, tajā ir apgaismojums un cilvēki, viņa cer, ka Billijam būs vieglāk viņu atrast.
– Kas ir Billijs? – Raiders jautāja.
– Labs jautājums. Mērfijs to nezina.
– Kāpēc tu skaties uz mani? – Ouens iebilda. – Man ar to nav nekāda sakara. Kad iegāju istabā, tur jau bija Eiverija, un viņa sargāja Mērfiju. Mēs aizsūtījām zēnu pie Klēras, lai viņa neuztrauktos.
– Jā, un tad viņš stāstīja par Liziju, tevi un Eiveriju. Es nevarēju atvērt durvis. Tās bija cieši aizvērtas.
– Tātad Lizija blēņojās. – Ouens mēģināja vienaldzīgi paraustīt plecus, bet saspringti noraustījās. – Tā nav pirmā reize.
– Un arī pēdējā ne, – Raiders nomurmināja.
– Ne pirmā, ne pēdējā, – Bekets piekrita. – Kad tu atvēri durvis no iekšpuses, izskatījās, ka tev kāds iebelzis ar trulu priekšmetu. Gribu zināt, kas notika laikā no Mērfija aiziešanas līdz durvju atvēršanai.
– Nekas īpašs.
– Muļķības, – Raiders iesprauslājās. – Tu neproti melot. Ja nenotika nekas īpašs, kāpēc tu restorānā Vesta biji tik drūms? Tu izskatījies kā vista pie tukšas ligzdas, sāki purpināt par dokumentiem un aizskrēji. – Raiders plati pasmaidīja un palocīja galvu. – Domāju, ka istabā notika kaut kas īpašs.
– Klāj vaļā, Ouen! – Bekets mudināja.
– Labi, labi! Eiverija man atklāja, ko Mērfijs viņai teica. Viņa bija sajūsmā par spoku, par Billija gaidīšanu. Viss kā zemas kvalitātes filmā. Romantika, mīlestība aiz nāves robežas un tā tālāk. Jūs jau zināt, kā Eiverija mēdz aizsapņoties.
– Patiesībā nezinu, – Raiders paraustīja plecus. – Mēs ar Eiveriju neesam runājuši par romantiku un mīlestību viņpus nāves robežas. Un tu? – viņš uzrunāja Beketu.
– Neko tamlīdzīgu neatceros. Bet Ouens bija viņas pirmais draugs.
– Izbeidziet! – Ouens jutās neērti. – Viņai bija pieci vai seši gadi. Kā Mērfijam. Jēziņ!
– Eiverija solīja tevi precēt, – Bekets atgādināja, un abi ar Raideru smīkņāja. – Viņa teica, ka jums būs trīs suņi, divi kaķi un pieci mazuļi. Varbūt trīs mazuļi un pieci suņi.
– Tu viņai uzdāvināji gredzenu, brālīt!
Ouens bija sprukās. Viņš atieza zobus un uzrunāja Raideru:
– Gredzens bija no rotaļlietu automāta. Tā bija tikai spēle. Arī es biju bērns!
– Tu viņu nobučoji uz lūpām, – Bekets atminējās.
– Tas vienkārši notika! Tas neapdomīgais, pēc sausserža smaržojošais spoks atvēra
