atved Houpu. Tev viņa klausīs. Es iešu brīdināt darbiniekus par gaidāmo klientu pieplūdumu. Iespējams, ka rezervēšu jums tālāko ēdamzāli.
– Mums. Arī tev jāpaēd.
Eiverija uzjautrināti pielieca galvu.
– Vai tu par mani rūpējies?
– Esmu paklausīgs dēls.
– Tikai tad, ja tev tas ir izdevīgi. Tiksimies restorānā!
Viņi šķīrās. Kad Eiverija gāja garām Elizabetes un Dārsija numuram, atskanēja balsis. Viņa nosprieda, ka tie ir apmeklētāji, un atvēra durvis.
Tukšajā istabā pie atvērtajām verandas durvīm stāvēja Mērfijs un sarunājās ar tukšu gaisu.
– Mērfij?
– Čau!
– Čau! Ārā ir auksts. Nedrīkst atvērt durvis.
– Tas nebiju es. Es neko neaiztiku. Viņai patīk iet ārā un skatīties.
Eiverija piesardzīgi piegāja pie durvīm, drebinādamās aukstumā, un pārlūkoja verandu.
– Kam patīk iet ārā?
– Sievietei. Viņa saka, lai saucu viņu par Liziju, tāpat kā Bekets.
– Ak tā. – Eiverija sajuta aukstas baiļu tirpas. – Vai viņa tagad ir šeit?
– Tur ārā, pie margām, – zēns norādīja. – Viņa teica, lai neeju ārā, citādi mamma uztrauksies.
– Viņai taisnība.
– Viņa gaida. – Ja? Ko tad?
– Billiju. Vai iesim ēst picu?
– Jā, drīz. – Eiverija salēcās, jo atvērās durvis uz gaiteni. Viņa vārgi iesmējās, jo istabā ielūkojās Ouens. – Mēs tikai… es nezinu. Mērfij, es dzirdu tavas mammas un Beketa balsis augšstāvā. Ej pie viņiem, labi? Apsoli, ka turēsies viņiem līdzi.
– Labi. Es tikai gribēju satikt Liziju. Viņai patīk parunāt. Atā!
– Pie velna! – Eiverija nolamājās, kad zēns aizgāja. – Es dzirdēju sarunu, tāpēc atvēru durvis. Tomēr šeit bija tikai Mērfijs un atvērtas verandas durvis. Viņš teica, ka sieviete – Lizija – stāv pie margām. Mērfijs viņu redz, un viņi sarunājas. Ouen, es dzirdēju vairākas balsis.
– Nomierinies, ievelc elpu!
Viņš ienāca istabā un aizvēra verandas durvis.
– Sieviete ir tur, ārā. Varbūt pagaidīsim, līdz viņa ienāks iekšā?
– Domāju, ka viņa tiks galā.
– Varbūt viņa jau ir iekšā. – Eiverija iepleta acis un atslīga pret durvīm. – Tas bija tik… tik forši! Mērfijs Brūsters, kurš runā ar spokiem. Viņš teica, ka Lizija gaida kādu Billiju. Man obligāti jānakšņo šajā numurā. Varbūt mums būs saskarsme… Bet tā saka par citplanētiešiem, vai ne? Vareni!
Ouens uzlika rokas uz Eiverijas pleciem un juta, kā viņa dreb.
– Ievelc elpu.
– Viss kārtībā. Tas ir aizraujoši un mazliet biedējoši, tomēr lieliski. Kāpēc tu esi tik mierīgs?
– Tu savāci visu prieku. Vai gaidi Billiju?
– To teica Mērfijs, un viņam ir tiešais savienojums ar spoku. Varbūt Billijs ir viņas vīrs vai mīļotais.
– Vīri parasti ir arī mīļotie.
– Tu saproti, ko gribēju teikt. Un Lizija visu laiku gaida savu Billiju. Cik romantiski!
– Izklausās traģiski.
– Nu jā, bet arī romantiski. Mūžīga, nebeidzama mīlestība. Īstajā dzīvē tā notiek reti, vai ne?
– Nezinu, – Ouens iesāka, bet Eiverija nevarēja rimties.
– Lizija paliek šeit, jo mīlestība ir spēcīga. Tā ir maģiska. Tā ir pats svarīgākais. Tā…
Durvis aiz Eiverijas muguras atvērās, pastūma viņu uz priekšu un iegrūda Ouena skavās. Viņš cieši apskāva sievietes augumu, lai noturētu viņu stāvus. Viņa atlieca galvu un ielūkojās vīrieša acīs.
– Tā ir viss, – viņa teica.
Ouens nerunāja. Viņi stāvēja, viens otram piekļāvušies. Aiz Eiverijas muguras bija atvērtas durvis. Gaitenī skanēja soļu dipoņa un smiekli.
“Kas notiek?” nodomāja Ouens.
Piepeši viņu lūpas saskārās, Eiverijas pirksti iegrima Ouena matos.
Karsta un spoža – tāda Ouena prātā bija Eiverija, un tāds bija viņu skūpsts. Karsts un spožs, pilns gaismas un enerģijas. Tā bija Eiverija.
Ouens drudžaini, bez elpas un alkaini ļāvās skūpstam, un viņa āda kļuva karsta. Viņš aizmirsa visu pārējo, uzmanības centrā bija Eiverijas lūpu garša un kustības, viņas prasīgā mute, citronu un sausserža smarža.
Viņa šūpojās uz pirkstgaliem, piekļāvusies vīrieša augumam, un juta saviļņojuma un izbrīna trīsas. Eiverija ļāvās ātrajai, trauksmainajai izjūtu straumei, kas nesa pretī nezināmajam un ieslodzīja abus šajā mirklī.
Skūpstu pārtrauca Ouens. Viņš skatījās uz Eiveriju tā, it kā būt iznācis no transa stāvokļa.
– Kas tas bija? Kas tas bija?
– Nezinu. – Eiverijai bija vienalga, jo viņa juta, ka vīrieša apskāviens kļūst ciešāks. Viņa ļāvās trauslajam mirklim.
Kāds pieklauvēja pie durvīm.
– Ouen? Eiverij? – sauca Bekets. – Kas notiek? Atslēdziet nolādētās durvis!
– Uzgaidi! – Ouens piesardzīgi atlaida Eiveriju. – Uzgaidi, – viņš atkārtoja, šoreiz uzrunādams sievieti. Viņš atguva elpu un piegāja pie durvīm. Tās atvērās bez grūtībām.
– Pie velna, kas notika? – Bekets jautāja un ieraudzīja atvērtās verandas durvis. – Skaidrs.
– Nekas. Viss kārtībā. Es visu nokārtošu.
– Mērfijs teica, ka jūs ar Eiveriju esat istabā. – Bekets palūkojās pār plecu, lai būtu drošs, ka tuvumā nav bērnu. – Vai jums nekas nekaiš?
– Jā, viss ir labi. Mēs iesim ēst picu.
– Skaidrs. Pārliecinies par to, ka durvis ir aizvērtas.
– Labi. – Eiverija
