apkārt un sarauca pieri, jo aiz letes nebija Eiverijas.
– Kur ir Eiverija? – viņš uzrunāja apkalpotāju.
– Tepat. Vidusskolas koris pēc mēģinājuma nolēma iegriezties šeit, lai paēstu picu. Mums ir ļoti daudz darba. Viņa noteikti ir virtuvē.
– Skaidrs. – Ouens nedomājot piegāja pie kases aparāta, paņēma pasūtījumu bloknotu un devās uz tālo ēdamzāli.
Kad viņš atgriezās, Eiverija stāvēja pie letes. Sievietes vaigi bija pietvīkuši no karstuma, un viņa lika mērci uz picas pamatnes.
– Pasūtījumi no tālās ēdamzāles, – Ouens paziņoja un nolika lapas. – Es dabūšu dzērienus.
Viņa lika uz pamatnes sieru un citas sastāvdaļas un vēroja vīrieti. Uz Ouenu varēja paļauties gan vieglos, gan grūtos brīžos.
Turpmākās trīs stundas Eiverija strādāja saspringtā režīmā. Viņa gatavoja makaronus, picu, baklažānu sacepumu, grieķu sviestmaizes. Pulksten desmitos viņa kā transā skaitīja naudu kases aparātā, tīrīja letes un izslēdza krāsnis.
– Paņem alu, – Eiverija teica Ouenam. – Tu to esi nopelnījis.
– Vai negribi piesēst?
– Kad viss būs paveikts, piesēdīšu.
Aizgāja pēdējie darbinieki, Eiverija aizslēdza durvis un pagriezās. Uz letes bija nolikta glāze sarkanvīna un peperoni picas šķēle. Ouens sēdēja uz krēsla, un viņam bija tāda pati picas šķēle un vīna glāze.
Uz Ouenu varēja paļauties vienmēr.
– Apsēdies, – viņš pavēlēja.
– Apsēdīšos. Paldies. Ouen, no visas sirds paldies!
– Tas ir diezgan jautrs darbs, ja vien nenākas to darīt diendienā.
Arī tad lielākoties ir jautri. – Viņa apsēdās un iedzēra pirmo vīna malku. – Labs gan! – Viņa iekodās picas šķēlē. – Laba pica.
– Tava pica ir vislabākā.
– Par spīti visam, pica joprojām ir mans iecienītākais ēdiens. – Pārgurusī Eiverija nopūtās un nokoda vēl vienu kumosu. – Klēra teica, ka esat gatavi sākt mēbelēšanu. Kā veicas ar tīrīšanu?
– Labi, ļoti labi. Darāmā joprojām ir daudz, bet beigas jau redzamas.
– Es labprāt aizietu līdz viesnīcai, bet tā ir pārāk tālu manām nogurušajām kājām.
– Nams nekur nepazudīs.
– Šodien visi apmeklētāji no Būnsboro un pilsētas apkaimes runāja par viesnīcu. Tev ir iemesls lepoties. Atceros, kā jutos, kad iekārtoju restorāna telpas, liku pie sienām mākslas darbus un izsaiņoju virtuves piederumus. Biju lepna, satraukta un mazliet nobijusies. Šī ir mana vieta. Es vadu restorānu. Es joprojām reizēm brīnos par sevi. Šovakar nē, – viņa vārgi iesmējās, – bet reizēm jā.
– Tev ir iemesls lepoties. Restorāns ir labs.
– Zinu, daudzi domāja, ka tava mamma riskē, izīrējot man telpas. Kā gan Eiverija var vadīt restorānu?
Ouens papurināja galvu un nodomāja, ka Eiverija izskatās ļoti bāla. Viņa neizstaroja enerģiju kā parasti, tāpēc šķita vēl vairāk nogurusi.
Viņš nolēma pārliecināties, ka Eiverija paēd. Pēc tam viņš sievieti pavadīs līdz augšstāva dzīvoklim, lai viņa varētu izgulēties.
– Es gan nedomāju, ka viņa riskē. Tu proti panākt savu. Kā jau vienmēr.
– Man neizdevās kļūt par rokmūzikas zvaigzni, kaut gan es to gribēju.
Ouens atcerējās, ka Eiverija reiz spēlēja ģitāru. Viņai piemita vairāk entuziasma nekā prasmju.
– Tev bija četrpadsmit gadu.
– Piecpadsmit. Kad nokrāsoju matus melnus un dabūju tetovējumus, domāju, ka tētis paģībs.
– Labi, ka tie bija pagaidu tetovējumi.
Eiverija pasmaidīja un iedzēra vīnu.
– Ne visi.
– Tiešām? Kur… uzgaidi, – viņš lūdza, jo iezvanījās telefons. – Kā sviežas, Raj?
Ouens nokāpa no krēsla, klausījās, atbildēja un caur iestiklotajām durvīm raudzījās uz laternām, kas apspīdēja viesnīcu. Viņš beidza sarunu, pielika telefonu pie jostas, pagriezās. Eiverija bija iesnaudusies, atbalstījusi galvu rokās.
Eiverija bija pieveikusi pusi picas šķēles un pusi vīna glāzes. Ouens notīrīja leti, izslēdza apgaismojumu virtuvē un citur.
Viņš domāja, ko iesākt.
Eiveriju varēja uznest augšstāvā, viņa nebija smaga, tomēr Ouens nesaprata, kā vienlaikus nest Eiveriju un aizslēgt restorāna durvis. Viņš nolēma uznest viņu augšstāvā, atgriezties lejā un aizslēgt durvis.
Kad Ouens ķērās pie darba, Eiverija satrūkās un gandrīz ietrieca plecu vīrieša sejā.
– Kas? Kas noticis?
– Laiks iet gulēt. Es tevi uznesīšu augšstāvā.
– Vai es aizslēdzu durvis?
– Ielas puses durvis ir aizslēgtas. Es parūpēšos par pagalma puses durvīm.
– Būs labi, es to varu.
Eiverija izņēma no kabatas atslēgas, un Ouens tās paņēma. Tagad nešķita pareizi sievieti nest, tāpēc viņš aplika roku ap viņas vidukli un ļāva iet blakus.
– Es tikai atpūtināju acis.
– Turpini tādā pašā garā astoņas vai deviņas stundas. – Ouens atbalstīja Eiveriju un aizslēdza durvis. – Dosimies augšā, – viņš teica, un abi devās uz dzīvokli.
– Esmu apdullusi. Paldies par visu un tā tālāk.
– Vienmēr laipni to visu un tā tālāk.
Ouens atslēdza dzīvokļa durvis. Viņš ar pūlēm savaldījās, kad ieraudzīja, ka Eiverija joprojām nav pilnībā izkravājusi mantas pēc pārvākšanās, kas notika pirms mēneša. Viņš nolika atslēgas uz galda pie durvīm.
– Tev būs jāaizslēdz durvis.
– Labi. – Eiverija viņam miegaini uzsmaidīja. – Tu esi ļoti jauks, Ouen. Es izvēlētos tevi.
– Kam?
– Par manu daļu. Arlabunakti. – Labi. Aizslēdz durvis, Eiverij.
Viņš
