nodaļa
Līdzko darba plūsma restorānā noplaka, Eiverija uzvilka mēteli, uzlika cepuri un metās pāri ielai.
Viņa ieraudzīja mēbeļu pārvadājamo auto stāvlaukumā un pielika soli gan uztraukuma, gan sala dēļ. Viesnīcā valdīja rosība: vīri krāsoja, atpūtas telpā un ēdamzālē klaudzināja naglu pistoles, rūca urbis.
Eiverija devās cauri arkai un, nokļuvusi pie kāpņu margām, bija sajūsmā. No ēdamzāles iznāca Raiders.
– Lūdzu, neej augšā. Luters uzlabo margas.
– Tās ir tik skaistas! – viņa murmināja un noglāstīja virsmu bronzas krāsā.
– Jā, ir gan. Viņš strādā kāpņu augšgalā un ir pārāk pieklājīgs, lai lūgtu tev iet apkārt. Es gan neesmu pieklājīgs.
– Skaidrs. – Eiverija devās uz ēdamzāles durvīm un pacēla skatienu. – Fantastiski! Kādas lampas!
– Tās ir šausmīgi smagas. – Raiders palūkojās uz lielajām lampām ar rotājumiem ozollapu formā. – Izskatās labi.
– Izskatās brīnišķīgi, tāpat kā sienu svečturi. Es neielūkojos viesnīcā tikai dažas dienas, un jau ir tik daudz izmaiņu! Man ir maz laika, bet gribu visu apskatīt. Vai Houpa ir kaut kur tuvumā?
– Droši vien trešajā stāvā, kur notiek mēbelēšana.
– Mēbeles! – Eiverija aizsteidzās uz foajē un izskrēja ārā.
Dvašai pārvēršoties mākonīšos, Eiverija uzsteidzās augšup pa kāpnēm. Viņa atvēra Veslija un Sirdspuķītes numura durvis un apbrīnoja kamīnu un žalūziju tumšās līstes. Gribējās visu izpētīt un aplūkot, bet vēl vairāk gribējās satikt cilvēkus.
Eiverija izskrēja pa verandas durvīm un tuvojās VIP numuram, kur skanēja balsis. Viņa pavēra muti.
Justīne un Houpa darbojās ap diviem krēsliem, kas bija pārvilkti ar zīdainu audumu. Zilie un zelta toņi saskanēja ar dīvānu tumšā zelta krāsā. Karolī kārtoja dīvāna dekoratīvos spilvenus.
– Mums vajadzētu… Eiverij! – Justīne iztaisnoja muguru. – Pieej pie loga. Gribu zināt, kāda šobrīd ir satiksme.
– Esmu piekalta grīdai. Ak Dievs, Justīne, istaba ir brīnišķīga!
– Vai izkārtojums ir labs? Negribu, lai viesi ieskrien krēslos vai jūtas neērti. Iztēlojies, ka nupat ieradies viesnīcā un gribi pieiet pie loga, lai palūkotos uz Svētā Pola ielu.
– Labi. – Eiverija pacēla rokas un uz brīdi aizvēra acis. – Nu, Alfons, vienai naktij derēs!
– Alfonss? – Houpa jautāja.
– Viņš ir mans mīļotais. Mēs nupat ieradāmies no Parīzes. – Viņa soļoja pa istabu un ar augstprātīgu skatienu pavērās laukā pa logu. Eiverija plati pasmaidīja, pagriezās un atnāca atpakaļ.
– Brīnišķīgi! Un es nekur neieskrēju. Vai tu ļausi viesiem sēdēt uz šīm mēbelēm?
– Tam tās ir paredzētas.
Eiverija noglāstīja dīvāna noapaļoto rokas balstu.
– Viņi te ne tikai sēdēs, ja saproti, ko gribu teikt.
– Par to labāk nedomāt. Uz lādes jānovieto neliela, slaida, spīguļojoša lampa.
– Es tādu redzēju Bast veikalā, – Houpa ieminējās. – Tā derēs.
– Pieraksti to! Kāda no mums aizies līdz veikalam, paņems interjera priekšmetus un atnesīs uz šejieni izmēģināšanai.
– Jau tagad viss izskatās lieliski, – Eiverija teica.
– Tas ir tikai sākums. – Houpa piemiedza ar aci.
– Ieved Alfonsu guļamistabā!
– Tā ir viņa iecienītākā vieta. Mans vīrietis ir nepiesātināms.
Eiverija sekoja Houpai un gribēja iegriezties vannasistabā, tomēr Houpa satvēra viņas roku.
– Vispirms ienāc šeit.
Kad Eiverija ieelsās, Houpa lepnumā staroja kā jaundzimuša mazuļa māte.
– Gulta! Es redzēju uzmetumu, bet tas bija nieks salīdzinājumā ar realitāti.
– Man patīk grebumi. – Houpa noglāstīja augsto gultas stabu. – Kopā ar gultasveļu viss izskatās patiešām grezni. Karolī veselu stundu kārtoja segas, pārvalkus un matraci.
– Man patīk, kā pārvalku gaiši dzeltenā krāsa kontrastē ar balto gultasveļu un pārklāju.
– Tas ir izgatavots no kašmira. Glīts akcents.
– Piekrītu. Galdi, lampas, tualetes galdiņš!
– Neuzkrītošā zelta nokrāsa šeit labi iederas. Gribu savest istabu kārtībā līdz vakaram, atnest viesu žurnālu, grāmatas, DVD atskaņotāju, visus sīkumus. Mums vajadzīgas fotogrāfijas, ko ievietot mājaslapā.
– Man patīk greznie krēsliņi un spilveni gultas kājgalī. Šeit viss ir izsmalcināts. Pat Alfonsam patiktu!
– Uz Alfonsu ir grūti atstāt iespaidu. Bast veikala darbinieki nupat aizgāja. Nākamā būs Veslija un Sirdspuķītes istaba. Uzstiept visu pa kāpnēm ir grūti.
– Labi, ka tas nav mans pienākums. Nevaru palikt ilgi, bet Deivs pēcpusdienā atgriezīsies darbā, tāpēc man būs brīvs vakars. Varēšu palīdzēt.
– Sarunāts! Es gribu atnest dažas savas lietas, kas man šobrīd nav vajadzīgas. Jāsāk izstādīt mākslas darbus, un esmu nolūkojusi dažus priekšmetus suvenīru veikalā.
– Tas patiešām notiek!
– Man vajadzīgs viesu žurnālu saraksts.
– Es to atnesīšu. – Viņa izgāja no telpas un iegāja vannasistabā. – Viss ir salikts! Ziepju trauciņi, šampūns un citas lietas. Par šķīvīši.
– Es aizbildinājos ar nepieciešamību uzņemt fotogrāfijas. Gribējām redzēt, kā telpas izskatīsies. Es ielikšu dvieļus un rītasvārkus. Raiders nofotografēs. Izrādās, ka viņam tas padodas.
– Taisnība, – Eiverija piekrita. – Man joprojām pieder viņa uzņemtā fotogrāfija, kur mēs ar Ouenu esam redzami pusaudžu gados. Tā ir glīta, ar jautru noskaņu. Vai zinājāt, ka viņš vakar ieradās restorānā un palīdzēja apkalpot viesus?
– Raiders?
– Nē, Ouens. Pēc tam viņš mani tikpat kā aizstiepa līdz dzīvoklim. Divas maiņas, tūristi,
