acīm pavērās neticams skats.
Pannā čurkstēja šķiņķis. Pie plīts stāvēja viņa māte.
Milzīgais Villijs vienās apakšbiksēs stāvēja blakus Ouena mātei, piespiedis plaukstas pie viņas dibena, un abi kaislīgi skūpstījās.
Piektā nodaļa
Ouens laikam izdvesa skaņu, kas izlauzās cauri mūzikai un kaislīgajam apskāvienam. Varbūt viņš kliedza. Viņš cerēja, ka kliedziens skanējis tikai viņa prātā.
Tomēr māte atkāpās. Viņai mugurā bija pavērti rītasvārki, īsas pidžamas bikses sarkanā krāsā un plāns – pārāk plāns – balts krekliņš. Viņi saskatījās.
Justīne iesmējās.
Un turpināja smieties.
Villijs piesarka tik koši sarkans kā viņa izspūrušie mati un īsā bārda.
– Kas? – Ouens izmocīja. – Ko jūs… Ko?
– Es gatavoju brokastis, – Justīne mierīgi atbildēja, un viņa joprojām bija uzjautrināta. – Būs jāsasit vēl dažas olas.
– Tu… bet… Ko? Mammu?
– Pabeidz teikumu, Ouen. Vai gribi kafiju? – viņa pasniedzās pēc krūzes.
– Man vajadzētu… – joprojām piesarkušais Villijs neveikli mīņājās. – Nu, uzvilkt bikses.
– Jā! – Ouens nespēja apvaldīties un pameta gaisā rokas. – Tieši tā. Bikses. Lūdzu!
Villijs murminādams aizgāja projām kā lācis, kurš steidzas uz alu.
– Mammu!
– Tāda es esmu. – Justīne staroja. – Apsēdies, dārgumiņ. Padzer kafiju.
– Ko…
Justīne ar knaiblēm izcēla šķiņķi no pannas, lai notecinātu taukus.
– Šoreiz pabeidz teikumu. Es sākšu. Ko…
– Ko… – Ouens mēģināja norīt ciešo kamolu kaklā. – Ko tu dari? Šeit. Ar viņu. Kaila.
Justīne izbrīnā sarauca pieri un palūkojās lejup.
– Es neesmu kaila.
– Gandrīz kaila.
Māte smīnēdama aizsēja rītasvārkus.
– Vai tā ir labāk?
– Jā. Nē. Nezinu. Mana galva! Vai tā uzsprāga? – Ouens taustīja galvu.
Justīne nevilcinoties izņēma olas un pienu no lielā ledusskapja.
– Es gribēju gatavot olu kulteni, bet šajos apstākļos piemērotāki būs franču grauzdiņi. Tev garšo franču grauzdiņi. Vai tu jau paēdi brokastis?
– Nē. Mammu, es nesaprotu.
– Ko tieši tu nesaproti, mazais?
– Visu.
– Labi, es paskaidrošu. Kad cilvēki izaug lieli, viņi grib būt tuvi. Ideālā gadījumā viņi jūt abpusēju patiku un cieņu. Būtiska šīs tuvība daļa ir sekss, kas ir…
– Mammu! – Ouens nosarka, bet nezināja, vai tas notiek aiz dusmām vai kauna. – Izbeidz.
– Tātad to tu saproti. Mēs ar Villiju izjūtam abpusēju patiku un cieņu, un reizēm mums ir sekss.
– Nē, nē, nerunā par Villiju un seksu!
– Citādi nevaru izskaidrot. Pieņem to, Ouen, – viņa paziņoja un piedāvāja dēlam šķiņķa šķēli.
– Bet… – Viņš paņēma šķiņķi. Mēle mežģījās.
– Es mīlēju tavu tēvu. Ļoti, ļoti. Kad iepazināmies, man bija astoņpadsmit. Tas notika manā pirmajā darba dienā Wilson Contractors. Viņš stāvēja uz trepēm, tērpies saplēstos džinsos, lielos zābakos, aplicis darbarīku jostu, bez krekla. Ak vai! – Justīne piespieda plaukstu pie sirds. – Atlikušo dienu nespēju sakarīgi domāt. Toms Montgomerijs. Mans Tomijs.
Paņēmusi bļodu, viņa sāka kult olas un pienu.
– Kad viņš aicināja mani uz randiņu, es pat nespēju izlikties par biklu. Pēc tam es netikos ar citiem vīriešiem. Nevienu citu negribēju. Es mīlēju tavu tēvu vairāk par visu pasaulē.
– Es to zinu, mammu.
– Mums bija laba dzīve kopā. Viņš bija labs vīrietis. Gudrs, spēcīgs, smieklīgs. Labs vīrietis, labs tēvs. Mēs kopā izveidojām uzņēmumu, jo gribējām būt paši sev priekšnieki. Šī māja, šī ģimene – to visu radīja Tomijs. Visos manos dēlos mīt viņu tēvs – gan raksturā, gan izskatā. Tev ir Tomija mute, Beketam ir viņa acis, Raideram ir viņa rokas. Un vēl vairāk. Man tas ir svarīgi.
– Piedod. – Redzot māti un dzirdot viņas teikto, Ouenam pamira sirds. – Piedod. Neraudi.
– Tās nav skumju asaras. Es raudu, jo jūtos pateicīga. – Viņa iebēra bļodā cukuru, vaniļas cukuru un daudz kanēļa. – Mums bija brīnišķīga, interesanta, darbīga kopdzīve, un tad Tomijs nomira. Tu nezini – es neļāvu noprast –, cik ļoti dusmojos uz vīru par to, ka viņš nomira. Es dusmojos nedēļām, mēnešiem ilgi. Nezinu, cik daudz laika pagāja. Tomijs nedrīkstēja nomirt. Mums bija jāpaliek kopā mūžīgi, bet viņš nomira. Tēvs ir miris, Ouen, un man viņa pietrūks visu atlikušo dzīvi.
– Man arī.
Justīne pasniedzās pāri letei un uzlika roku uz Ouena plaukstas. Viņa pagriezās un paņēma maizes klaipu.
– Villijs mīlēja Tomiju. Viņi bija tikpat tuvi kā tu ar brāļiem.
– Es to zinu. Es to zinu, mammu.
– Pēc Tomija nāves mēs viens otram bijām vajadzīgi. Bija vajadzīgs cits cilvēks, kurš Tomiju mīlēja un varēja runāt par viņu. Kāds, uz kuru paļauties, uz kura pleca paraudāt, ar kuru kopā smieties. Ilgu laiku mūsu attiecības bija tādas. Bet pirms pāris gadiem mēs… Teiksim tā, es sāku gatavot Villijam brokastis.
– Pirms pāris… gadiem?
– Varbūt vajadzēja tev to pateikt. – Justīne paraustīja plecus un mērcēja maizi piena un olu maisījumā. – Varbūt es negribēju runāt ar pieaugušajiem dēliem par savu privāto dzīvi. Turklāt Villijs ir kautrīgs.
– Vai tu… esi iemīlējusies?
– Protams, ka mīlu Villiju. Viņš ir man svarīgs jau sen, tāpat kā bija mīļš arī Tomijam. Tu zini, ka viņš ir labs cilvēks. Viņš ir labs tēvs,
