nolika malā āmuru.
– Ko viņi darīja?
– Viņi… – Ouens veica apļveida kustību ar rokām. – Villija plaukstas bija uz mammas dibena, un viņai mugurā bija pavērti rītasvārki, un apakšā nekā daudz nebija. Es negribu iedziļināties.
– Villijs aiztika mammu? – Raiders klusā balsī jautāja. – Labi. Viņš ir liela auguma, bet vecs. Es nolikšu viņu uz lāpstiņām.
– Uzgaidi! – Bekets pastiepa roku atgrūda Raideru. – Vai gribi teikt, ka mamma un Villijs…
– Tieši tā. Un tas ilgst jau vairākus gadus.
– Pie velna! – Raiders nomurmināja.
– Negribu domāt par mammu un Villiju gultā. – Bekets iedzēra lielu kolas malku no līdzpaņemtās pudeles. – Tikai mieru. Tātad mamma un Villijs ir… attiecībās.
– Viņa apgalvo, ka viņi šad un tad… ir attiecībās. Mamma visu izskaidroja, kamēr Villijs aizgāja uzvilkt bikses. Viņi ir seni draugi. Abi mīlēja tēti. Jūs zināt, ka Villijs mīlēja tēti.
– Jā, jā.
– Raj, – Bekets murmināja.
– Nu labi, labi, viņi bija tuvi draugi. Tas ir skaidrs. Bet kāpēc viņi slēpj savas attiecības?
– Drīzāk viņi nevēlas tās afišēt, vismaz tāds iespaids radās. Mamma stāstīja, kā jutās pēc tēta nāves, un raudāja.
– Nolāpīts! – Raiders piegāja pie loga un palūkojās ārā.
– Viņi ar Villiju viens otram rūp, par to nav šaubu. Viņi viens otru atbalstīja pēc tēta nāves, arī par to nav šaubu. Acīmredzot pēc kāda laika…
– Viņi sāka viens otru atbalstīt, būdami kaili.
– Nolādēts, Raj! – Bekets piespieda pirkstus pie acīm.
– Es negribu tādas domas.
– Manā prātā jau ir šīs domas, tāpēc es tās uzspiedīšu arī tev. Man joprojām rokas niez iebelzt Villijam, vismaz vienreiz. Principa pēc.
– Mammai tas nepatiktu. – Ouens paraustīja plecus. – Un Villijs joprojām ir Villijs. Viņš ļautu sev iebelzt, ja tas būtu nepieciešams.
– Nolāpīts, tev taisnība. Tad no sitiena nav nekādas jēgas. Man jāpadomā. – Sakodis zobus, Raiders paņēma āmuru, nostādīja uz dēļa naglu un iebelza pa to.
– Mums visiem jāpadomā. – Bekets uzlika darba brilles un iedarbināja zāģi.
Ouens palocīja galvu un aplika darbarīku jostu. Viņš nosprieda, ka jāpastrādā un jāpavada savādā diena zāģskaidu smaržas un āmuru klaudzoņas pavadībā.
Kad Klēra ar bērniem atbrauca un atveda ēdienu, otrā stāva telpu karkasi bija gatavi, un viņi ķērās pie pirmā stāva.
– Jūs strādājat tik ātri! – Klēra staigāja pa savu topošo darbistabu blakus virtuvei.
– Mums ir izstrādāta sistēma. – Bekets aplika roku ap Klēras pleciem. Tikmēr zēni draiskojās pa grīdas pamatiem.
– Tā darbojas. Nu, mēs palīdzēsim, ja varēsim. Algas vietā atnesu liellopa gaļas sautējumu. Vīrišķīga maltīte vīrišķīgiem vīriešiem.
– Man patīk, – Ouens paziņoja.
– Diemžēl es nevarēšu palikt uz pusdienām. Man ir randiņš. – Raiders pameta sviestmaizes gabalu gaisā. Dumiķis to noķēra lēcienā kā profesionāls beisbola spēlētājs bumbu.
– Vai iemācīsi Benam un Jodai tā darīt? – Liems pieprasīja. – Lielākoties viss, ko metu, atlec no viņu purniņiem.
– Dumiķis prot ķert ēdienu lēcienā jau kopš dzimšanas, bet mēs varam apmācīt kucēnus.
– Tikai ne mājā, – Klēra nevērīgi izmeta, aplūkodama plānus.
Raiders uzsmaidīja zēnam un nolauza vēl vienu sviestmaizes gabalu.
– Ej, patrenējies ar D. M.
– D. M. nozīmē “Dumiķis”, – Mērfijs paziņoja, – bet mēs nedrīkstam to teikt. Tas ir slikts vārds.
– Atkarīgs no situācijas, vai ne?
– Kā tā?
– Nu, – Raiders izņēma zīmuli no darbarīku jostas un sāka zīmēt uz grīdas. – Kas tas ir?
– Tas ir ēzelis. Tu labi zīmē!
– Nē, tas ir mūlis.
– Mammu! Raiders uz grīdas nozīmēja mūli!
– Uzzīmēja, – Klēra viņu izlaboja un neapmierināti palūkojās uz Raideru.
– Man patīk zīmēt. Vai drīkstu zīmēt uz grīdas?
Raiders pasniedza zīmuli.
– Ņem ciet, punduri!
Mērfijs priecīgi apsēdās uz grīdas. Viņš uzzīmēja kvadrātu un virs tā – trijstūri.
– Šī būs mūsu māja, kad mēs apprecēsimies.
Liems piesteidzās pie Ouena.
– Man vajag vēl ēdamo, ko mest Dumiķim.
Ouens pasniedza sviestmaizes gabalu.
– Tu būsi mūsu krusttēvs.
– Tā rādās.
– Tev būs jāpērk Ziemassvētku dāvanas.
– Taisnība.
– Man ir dāvanu saraksts.
– Tas man patīk. Kur ir tas saraksts?
– Pie ledusskapja mājās. Līdz Ziemassvētkiem atlikušas tikai desmit dienas.
– Tad man jāķeras pie darba.
Zēns palūkojās uz telpas pretējo pusi, kur Bekets mācīja Harijam iesist naglu.
– Es arī gribu strādāt ar āmuru.
– Tad nāc un palīdzi man izgatavot pieliekamā korpusu.
– Kas ir pieliekamais?
– Tur mamma glabās ēdienu.
– Tam domāts ledusskapis.
– Ir
