izgāja no virtuves, iespiedusi rokas sānos, un sauca:
– Villij, šobrīd tu jau esi uzvilcis bikses, tāpēc nāc lejā un paēd brokastis!
Viņa noņēma no pannas grauzdiņus, salika tos šķīvjos kopā ar šķiņķi un uzslidināja šķīvjus uz letes. Kad Villijs ienāca virtuvē, pannā cepās nākamā grauzdiņu kārta.
– Apsēdies un paēd, – Justīne pavēlēja, – citādi atdzisīs.
– Izskatās labi, Justīn, – Villijs atbildēja un apsēdās blakus Ouenam.
Justīne uzmeta Ouenam dusmīgu skatienu.
– Nu… Kā tad klājas, Villij?
– Hmm… kā parasti.
– Jā. – Nezinādams, kā turpināt sarunu, Ouens uzlēja sīrupu uz grauzdiņa.
– Viesnīca izskatās labi, – Villijs ieminējās. – Tā ir Centrālā laukuma galvenā rota. Tavs tētis ar viesnīcu ļoti lepotos.
– Jā. – Ouens nopūtās. – Sievietes izstādījušas viesnīcā tavus darbus. Izskatās labi.
– Tas ir galvenais.
Justīne turpināja cept grauzdiņus un pasmaidīja, klausīdamās, kā abi vīri mēģina uzturēt sarunu.
Ouenam izdevās. Viņš joprojām nezināja, ko par to visu domāt, tomēr viņš izturēja brokastis kopā ar mātes… kopā ar Villiju. Ceļā uz darbnīcu viņam pievienojās suņi, un cerību pilnais Kuss nesa bumbu.
Ouens ieslēdza gaismu, iedarbināja radio un radiatorus. Pēc trīsdesmit minūšu ilgiem mēģinājumiem viņš padevās. Smadzenes atteicās darboties, un viņš tādā stāvoklī negribēja ķerties pie sarežģītajiem darbiem.
Viņš izslēdza radiatorus, radio un apgaismojumu. Suņi paklausīgi izgāja no darbnīcas. Kusam par prieku Ouens aizspēra bumbu un tikai tad iekāpa savā automašīnā.
Sapratis, ka vēlas nodarboties ar vienkāršu, smagu galdniecības darbu, Ouens devās uz Beketa mājām. Viņam pietika prāta spēju, lai pastrādātu jaunajās istabās, kas bija izveidotas Klēras dēlu vajadzībām.
Atpakaļceļā Ouens ieraudzīja brāļu automašīnas un nespēja saprast, vai jūt atvieglojumu vai aizkaitinājumu.
Ko viņam teikt? Vai vispār kaut kas jāsaka?
Protams, jāsaka. Ouenam nebija izvēles, turklāt viņš negribēja būt viens ar savām neērtuma un mulsuma izjūtām.
Viņš dzirdēja āmura un zāģa radīto troksni, kā arī mūziku no Beketa iPod. Ouens no kravas automašīnas izcēla darbarīku jostu.
Ouens nosprieda, ka remontdarbi iet raiti, par spīti tam, ka paralēli notiek viesnīcas atjaunošana. Piebūve sākotnējai nepabeigtajai ēkai bija zem jumta. Īstajā brīdī, ņemot vērā laikapstākļus. Logi izskatījās labi, un pa tiem drīzumā pavērsies skaists skats. Bruģa ieklāšana bija atlikta līdz pavasarim, bet, ja izdotos visu pabeigt līdz aprīlim, Bekets kopā ar jauno ģimeni varētu ievākties mājā uzreiz pēc kāzām.
Viņš ienāca namā pa eju, kas reiz būs virtuves durvis, ātri izstaigāja telpas un pa pagaidu kāpnēm uzkāpa otrajā stāvā.
Ouens nodomāja, ka te ir patiešām milzīgs plašums, taču laikam jau atbilstīgs mājai, kurā dzīvos pieci cilvēki. Grandiozajā guļamistabā tiks iebūvēts kamīns – Klēras bērni Beketam apgalvoja, ka māte tādu vienmēr vēlējusies. Starp divām guļamistabām – vannasistaba. Ouens atcerējās, ka otrajā stāvā bija paredzēta vēl viena vannasistaba un divas guļamistabas.
Viņš devās trokšņa virzienā. Pretī panāca Dumiķis. Suns apsēdās, pievērsis skatienu Ouena sejai, un vicināja asti.
– Man nekā nav, – Ouens parādīja Dumiķim tukšās rokas un pabužināja viņa galvu. Viņš neteica vārdus “ēdiens” vai “ēst”, lai nedotu sunim veltas cerības.
Viņš iegāja guļamistabā, kur Bekets darbināja zāģi un Raiders uzstādīja skapi.
– No jums nav nekādu ziņu, – Ouens mēģināja pārkliegt troksni.
Bekets pasmaidīja, izslējās taisni un noņēma darba brilles.
– Rajs nupat atbrauca. Es jau nojautu, ka arī tu drīz ieradīsies. Paldies!
– Virtuļu nav? – Raiders jautāja, un Dumiķis pavicināja asti.
– Man nav.
– Klēra šorīt atvērs veikalu un pusdienlaikā savāks bērnus no savu vecāku mājas. Viņa var atvest sviestmaizes vai ko tamlīdzīgu. Bērni jebkurā gadījumā nāks mums palīgā.
– Man tevis žēl.
Bekets paraustīja plecus.
– Kad mēs bijām tādā vecumā, tēvs mūs bieži apmācīja.
– Tolaik es nesapratu, ka viņš jāžēlo. Runājot par laiku – to varētu ietaupīt, samazinot guļamistabu skaitu. Kam jums piecas istabas? Vai Klēra negrib gulēt vienā gultā ar tevi?
– Viena istaba katram bērnam, – Ouens paskaidroja. – Vecāku guļamistaba, viesistaba.
– Viesiem pietiktu ar izvelkamo gultu dzīvojamā istabā vai darbistabā.
– Mums vajadzēs piecas istabas. Mums būs vēl viens bērns.
Ouens sastinga, vilkdams nost mēteli.
– Vai Klēra ir stāvoklī?
– Vēl ne. Mēs gaidīsim līdz kāzām, bet pēc tam ķersimies pie bērna radīšanas.
– Jums būs četri bērni? – Raiders jautāja, darbodamies ar āmuru.
– Gandrīz tikpat kā trīs.
Ouens papurināja galvu.
– Jo vairāk bērnu, jo lielāka jezga. Tomēr, ja jūs esat laimīgi ar trim bērniem, būsiet laimīgi arī ar četriem.
– Mamma būs sajūsmā par vēl vienu mazbērnu, – Raiders piebilda un paņēma naglas.
– Runājot par mammu… Es šorīt gribēju pastrādāt darbnīcā, tāpēc aizbraucu pie viņas.
– Tu gribēji, lai tev kāds uztaisa brokastis, – Raiders secināja.
– Tas bija viens no iemesliem. Pie mammas bija Villijs.
– Vēl viens bezmaksas brokastu tīkotājs. – Bekets uzlika brilles un pasniedzās pēc zāģa.
– Vēl neslēdz iekšā. – Ouens baidījās, ka brālis nozāģēs pirkstu.
