Jaunāka. Pamela Redmonda Setrena
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Jaunāka - Pamela Redmonda Setrena страница
Pateicības
Esmu tik ļoti pateicīga, ka manā komandā ir divas no visģeniālākajām un cēlsirdīgākajām sievietēm, kuras strādā izdevējdarbības jomā: mana aģente Debora Šneidere un redaktore Eimija Pīrponta. Paldies arī Luīzei Bērkai, Meganai Makīverai, Hilerijai Šupfai, Enai Doulingai un Denielai Refeldai no Downtown Press un Keitijai Glīsonai un Britai Karlsonai no Gelfman Schneider. Par būtiski svarīgu sižeta pavērsienu, kas apmulsināja visu pasauli, paldies iedvesmas pilnajai Leslijai Reksakai. Man ir paveicies, ka manas tuvākās draudzenes ir arī atjautīgas rakstnieces un kolēģes, kas mani atbalsta: Rita Dimateo, Alise Eljota Dārka, Benilda Litla un Kristīna Beikere Klaine. Paldies pienākas arī Virdžīnijas Radošās mākslas centram un Džeraldīnes Dodžas fondam par divām visdebešķīgākajām nedēļām visā manā rakstnieces mūžā, kuru laikā es izstrādāju lielāko daļu šīs grāmatas pirmā uzmetuma. Par ieskatu dzīvē pirms četrdesmit gadu vecuma es sūtu pateicības un skūpstus savas māsīcas burvīgajām meitām Kimberlijai un Keitijai Keveno, un maniem pasakainajiem – nu labi, satriecošajiem – bērniem: Rorijam, Džo un Ouenam Setreniem. Un, kā jau vienmēr, paldies arī Dikam.
Pirmā nodaļa
Es gandrīz nokavēju prāmi.
Biju pārbijusies. Un satraukta. Un satriekta par to, cik neiederīga jutos šo jauno ļaužu pūlī, kas viļņodamies plūda uz prāmi, lai dotos uz Ņujorku.
Ne vien uz Ņujorku, bet uz pašu Ņujorkas centru Vecgada vakarā.
Jau tikai iedomājoties vien par to, man nosvīda plaukstas un notirpa kājas, gluži kā tajā vienīgajā reizē, kad uzbraucu Empire State Building debesskrāpī un mēģināju paskatīties lejup. Manas meitas Diānas nemirstīgajiem vārdiem sakot, man pat desiņa sarāvās. Es būtu varējusi griezties apkārt un braukt atpakaļ uz savu drošo priekšpilsētas māju – pa televizoru tik un tā var daudz labāk redzēt, kā nokrīt bumba! – tomēr es nedrīkstēju pievilt Megiju, kura mani gaidīja Manhetenas centra stindzinoši aukstajā piestātnē. Megija, mana senākā un vēl aizvien vistuvākā draudzene, neuzticējās mobilajiem telefoniem. Viņa neuzticējās arī datoriem un automašīnām, un uzskatīja, ka Ņūdžersija nav īstā vieta, kur uzturēties gan Vecgada vakarā, gan jebkurā citā laikā. Megija, kura sešpadsmit gadu vecumā saviem galēji katolisku ticību piekopjošajiem vecākiem bija atzinusies, ka ir lesbiete, un pelnīja iztiku kā māksliniece, uzskatīja, ka dzīvē nekas nenāk viegli. Un tā nu es nekādi nevarēju atteikties no mūsu vakara izklaidēm, un man neatlika nekas cits, kā vien apņēmīgi doties pretī savam iespējami drūmajam liktenim.
Sākumā es biju pirmā, kura stāvēja rindā uz nākamo prāmi. Tovakar ārā bija stindzinoši auksts, taču es apņēmīgi nostājos visizdevīgākajā vietā, ieķerdamās nožogojumā, lai neviens nevarētu aizspraukties man garām. Zināju, ka tie priekšpilsētas huligāni, kuri mīņājās pa piestātni kopā ar mani, jau bērnudārzā bija lieliski apguvuši prasmi aizspraukties citiem priekšā.
Tad notika kaut kas dīvains. Jo ilgāk es tur stāvēju, sargādama savu teritoriju, jo vairāk mani pārņēma vēlēšanās doties uz pilsētu – ne jau tikai Megijas, bet sevis pašas dēļ. Raugoties pāri satumsušajiem ūdeņiem, aiz kuriem mirdzēja Manhetenas ugunis, es pamazām sāku domāt, ka Megijai ir bijusi taisnība, un gājiens uz Ņujorkas centru pašā Vecgada vakarā ir tieši tas, kas man vajadzīgs. Lai sapurinātos, viņa bija teikusi. Izdari kaut ko tādu, ko vēl nekad neesi darījusi. Vai tad es nebiju iekūlusies precīzi savas pašreizējās ķezas pašā vidū tieši tāpēc, ka biju rīkojusies tā, kā allaž – piesardzīgi un teorētiski droši? Biju gan, un neviens nevēlējās vērst visu par labu tik ļoti kā es pati.
Un tāpēc, kad tika atvērta aizsargbarjera, kas veda uz prāmi, es metos uz priekšu. Biju apņēmusies pirmā uzskriet augšā pa kāpnēm, apsteigt visus pārējos, lai nokļūtu ārējā klāja pašā priekšgalā, no kura varētu noskatīties, kā acu priekšā pamazām uzrodas Ņujorka. Skrienot dzirdēju, kā viņi visi seko man pa pēdām, taču es pirmā pamanījos izjoņot ārā pa durvīm, kas veda uz prāmja priekšgalu, un cieši ieķerties metāla margās, ar pūlēm cenšoties atvilkt elpu. Prāmja dzinējs ar rēcienu sāka darboties, ostas sāļo smaržu nomāca dīzeļa smaka, prāmis elsdams sāka virzīties prom no piestātnes, taču es joprojām cītīgi vilku gaisu dziļi plaušās. Te nu es esmu, es nodomāju: esmu dzīva un virzos uz priekšu vakarā, kurā ir iespējams viss.
Tikai tad es pamanīju, ka stāvu tur viena pati. Visi pārējie bija saspiedušies iestiklotajā kajītē, kuras logus bija aizmiglojusi ļaužu elpa. Cik varēja noprast, es biju vienīgā, kura nebaidījās no neliela aukstuma, neliela vēja, dažām ledainām ūdens šļakatām – nu labi, no daudzām ledainām ūdens šļakatām –, kamēr prāmis mētājās pa viļņiem kā dzelzs vērsis. Pieņemot, ka netikšu iesviesta tumšajā ūdenī, bija vērts paciesties, lai sev priekšā ieraudzītu neticamo ainu – spoži zaļo Brīvības statuju un mirgojošos debesskrāpjus.
Ieķēros margās vēl ciešāk, uzslavēdama sevi par tik neiedomājamu drosmi, bet prāmis tikmēr samazināja ātrumu un, šķiet, palika šūpojamies pašā ostas vidū, kamēr tā motors turpināja skaļi darboties tukšgaitā. Tieši tobrīd, kad jau sāku prātot, vai tikai mēs negrasāmies nogrimt vai uzsākt ceļu uz brīviem ūdeņiem no likuma soda bēgoša, dumpīga kapteiņa vadībā, prāmis sāka virzīties atpakaļ un griezties. Vai mēs grasījāmies atgriezties Ņūdžersijā? Varbūt kapteinis par Manhetenu Vecgada vakarā bija tikpat bažīgās domās kā es pati.
Tomēr nē. Tiklīdz prāmis bija apgriezies, tas atsāka virzību uz pilsētas pusi. Nu man priekšā pavērās nevis Manhetenas krāšņā ainava, bet gan Hobokenas lielais pulkstenis un izpostītā piestātne, aiz kuras tumsā grima Ņūdžersija. Pāri plecam drudžaini atskatījos uz gaišo, mājīgo kajīti, no kuras tagad varēja aplūkot Ņujorku visā tās krāšņumā, taču tur bija tik daudz ļaužu, ka iespiesties starp tiem būtu neiespējami. Biju spiesta stāvēt aukstumā, ar skatu uz Ņūdžersiju, viena pati. Ar mani tā notiek vienmēr.
Pēc pusstundas es jau kliboju pa Soho ielām, turēdamās Megijai pie rokas, lādēdama savu iedomību, kuras dēļ biju uzāvusi augstpapēžu kurpes, un domās iztēlodamās, kā norauju Megijai no kājām viņas zaļos šņorzābakus, kas izskatījās tik ērti. Megija spēra lielus soļus man līdzās, saprātīgi ietērpusies džinsos ar nedaudz paplatinātiem galiem un dūnu mētelī, kas bija tik milzīgs kā guļammaiss. Viņai galvā bija mednieku cepure ar leoparda ādas rakstu un nolaistām ausīm, kuras zem zoda bija sasietas pušķī ar samta lentēm.
– Vai mēs drīz būsim klāt? – es apvaicājos. Kurpes spieda man kāju pirkstus.
– Nāc, – viņa sacīja, aizvilkdama mani prom no Rietumu Brodveja ļaužu pilnās ietves uz kādas tumšas, tukšas sānielas pusi. – Tā būs ātrāk.
Es apstājos un izbijusies ielūkojos pamestajā ielā.
– Mūs izvaros.
– Neesi tik bailīga, – Megija iesmējās, vilkdama mani sev līdzi.
Viņai jau bija viegli runāt: Megija uz Īstsaidas dienvidu daļu bija pārvākusies astoņpadsmit gadu vecumā, kad Ratner’s kafejnīcā vēl tika tirgotas ar biezpienu vai augļiem pildītas pankūkas, bet zem viņas mājas kāpnēm bija apmetušies narkomāni. Tagad ēka piederēja viņai, viss augšstāvs bija pārveidots par studiju, kur viņa dzīvoja un veidoja savas skulptūras, iespaidīgas, no stieplēm un tilla veidotas lecošas un virpuļojošas sievietes. Visi šie vienatnē Ņujorkā pavadītie gadi bija padarījuši Megiju sīkstu, kamēr es vēl aizvien biju maigā priekšpilsētas māmiņa, ko sargāja vīra nauda, vai, pareizāk sakot, mana drīzumā bijušā vīra bijusī nauda. Sirdspuksti skaļi iedimdējās man ausīs, kad Megija aizvilka mani pa tumšo ielu. Tie mazliet norima vienīgi tad, kad veltīju uzmanību visa kvartāla vienīgajam gaismas staram, kas savādā kārtā izskatījās sārts. Nonākušas pie skatloga, kas izstaroja šo gaismu, mēs sapratām, kāpēc tā: skatlogā bija izlikta koši sārta neona izkārtne, kas vēstīja: “Auroras kundze”.