parādīties grumbiņas, es secināju, ka jūtos daudz labāk, ja vispār neskatos spogulī.
Es iztēlojos, ka uz visiem laikiem esmu kļuvusi pieaugusi, taču neitrālā vecumā – ap trīsdesmit trim gadiem – un mans svars ir sievišķīgs, tomēr neitrāls – ap sešdesmit kilogramiem – un izskatos ja ne satriecoši, seksīgi vai ievērojami, tad vismaz pieņemami. Ieraudzījusi savu atspīdumu kāda veikala skatlogā vai automašīnas durvīs, un būdama spiesta atzīt, ka esmu ievērojami vecāka un resnāka, nekā biju iztēlojusies, es vienmēr jutos satriekta.
Toties tagad, kad pirmo reizi šajā gadā, kad mana dzīve bija apgriezusies ar kājām gaisā un vēl izgriezusies otrādi, man nācās atklāti ieskatīties sev acīs, pa īstam nopētīt sevi, un mana reakcija izrādījās pilnīgi pretēja. Es pacēlu galvu, pagrozīju to no vienas puses uz otru; pat neapdomājusies es izslējos un pasmaidīju.
– Tieši tā, – Megija uzslavēja. Viņa savilka plato džemperi man uz muguras tā, ka adījums cieši ieskāva manu no jauna uztrenēto augumu. – Ko tu redzi?
– Es redzu… – iesāku, pūlēdamās atrast īstos vārdus. Es skatījos sev pretī no spoguļa, taču nu es izskatījos apmēram tā, kā tolaik, kad daudzie gadi vēl nebija apmiglojuši manas acis.
– Es redzu sevi, – beidzot neveikli nobeidzu.
– Jā! – Megija iesaucās. – Tā esi tu! Tā pati Alise, kuru visus šos gadus esmu pazinusi un mīlējusi, tā pati, kuru pamazām apraka tauku un izmisuma kārta.
– Es nebiju izmisusi, – saraucu pieri.
– Kā tad, – Megija attrauca. – Kā gan tu varēji nebūt izmisusi? Tava vīra nekad nebija līdzās, tava meita izauga un aizgāja no mājām, tava māte pamazām izdzisa, tev nebija ko darīt…
Mani pārņēma aizvainojums.
– Man vajadzēja gādāt par māju, – es iebildu. – Man vajadzēja kopt māti. Un tas vien, ka Diāna teorētiski bija pieaugusi un devusies uz koledžu, vēl nenozīmē, ka vairs nebiju viņai vajadzīga.
– Zinu, – Megija mierinoši atteica. – Es nemaz nevēlos nonievāt tavu veikumu. Es tikai cenšos likt tev ieraudzīt, cik gaišāka tu tagad izskaties. Un daudz jaunāka.
– Jaunāka? – es vēlreiz uzmanīgi nopētīju sevi spogulī.
– Daļēji tas ir svara dēļ, – Megija domīgi turpināja, cieši raudzīdamās uz mani spogulī, – tomēr tas vēl nav viss. Šķiet, ka tev no pleciem novēlies slogs. Turklāt tu vienmēr esi izskatījusies jaunāka nekā patiesībā. Vai atceries, ka tolaik, kad mēs vēl mācījāmies vidusskolas pēdējā klasē, tu biji vienīgā, kurai vēl izdevās kinoteātrī nopirkt bērnu biļeti? Un pat tad, kad tev jau bija pāri trīsdesmit, krietni vien pēc tam, kad tev jau bija piedzimusi Diāna, bāros tev vēl aizvien prasīja uzrādīt personu apliecinošu dokumentu.
– Šaubos, vai tagad man kāds to prasītu.
– Varbūt arī ne, tomēr tu varētu izskatīties daudz jaunāka par mani. Daudz jaunāka, nekā tagad.
– Ko tu īsti gribi teikt?
– Es gribu teikt, ka tad, ja tu nokrāsotu matus, uzklātu nedaudz kosmētikas un uzvilktu piemērotākas drēbes, tu vēl aizvien varētu izskatīties jaunāka par trīsdesmit gadiem! – Megija neizturēja. – Lūk, kāpēc es tevi aizvilku prom no tās sasodītās vudū migas! Tikai mēs pašas spējam pārvērst savus sapņus par īstenību!
Es pavīpsnāju. Parasti Megija bija pirmā, kura spēja sagraut to, ko pati dēvēja par “pozitīvās domāšanas spēka muļķībām”. Es biju tā, kura meklēja krītošas zvaigznes un nopūta dzimšanas dienas sveces, lai varētu iedomāties vēlēšanos; es biju tā, kura vismaz divsimt reizes kopā ar Diānu bija noskatījusies Disneja studijas filmu par Pelnrušķīti un ticēju, ka “viss, par ko tu sapņo vairāk nekā vienu reizi, noteikti piepildās”. Taču tagad Megija nevis pasmīnēja, bet turpināja urbties manī ar milzīgas pārliecības pilnu skatienu.
– Tātad tu domā, – es beidzot apvaicājos, – ka es spēju padarīt sevi jaunāku, tikai vēloties, kaut tā būtu?
– Ne jau tikai vēloties, – viņa iebilda. – Mums vajadzēs likt lietā nedaudz matu krāsas. Ķersimies pie darba.
Kamēr es sēdēju purpursarkanajā krēslā, gremodama aukstu picas šķēli, ko vajadzēja uzskatīt par vakariņām, un man matos bija ieziesta ķīmiska ķēpa, kam pāri bija uzlikts un apsiets polietilēna atkritumu maisiņš, Megija man stāstīja par savu sapni. Viņa gribēja tikt pie bērna.
– Nevar būt, – es iebildu, pūlēdamās savaldīties, lai nepaliktu ar muti vaļā.
Viņa izskatījās aizvainota. Tik aizvainota, ka kļuva skaidrs – tas nebija nekāds joks. Gluži vienkārši es pazinu Megiju tik ilgi, cik vien spēju atcerēties, un viņa nekad nebija izrādījusi ne mazāko interesi par bērniem vai mātes lomu. Kamēr es aijāju lelles un liku gulēt mīkstās rotaļlietas, Megija tupēja uz grīdas, izmēģinādama jaunu veidu, kā gleznot ar pirkstiem. Kamēr es dedzīgi pieskatīju citu bērnus, pelnīdama sev kabatas naudu, Megija pļāva mauriņus un gāja talkā tīrīt svešus bēniņus – jebko, lai tikai nevajadzētu palīdzēt aprūpēt viņas septiņus jaunākos brāļus un māsas. Viņa allaž apgalvoja, ka bērnībā ir nomainījusi pietiekami daudz autiņu, lai ar tiem pietiktu visam mūžam.
Un nu četrdesmit četru gadu vecumā viņa bija pēkšņi pārdomājusi.
– Kas noticis? – es noprasīju.
– Nekas nav noticis. Laikam es beidzot esmu nolēmusi, ka pietiekami ilgi esmu bijusi bērns. Tagad esmu gatava kļūt pieaugusi un laist pasaulē bērnu.
– Bet bērns, – es iebildu. Dzīvojot priekšpilsētā, man nemitīgi nācās sastapties ar mātēm un bērniem – bērni kaimiņu mājā kliedza gan dienu, gan nakti; jaunās māmiņas lielveikalos pūlējās noturēt savus nemierīgos bērnus iepirkumu ratiņos. Pēc tam, kad gadiem ilgi biju nodevusies ilgām un sapņiem par vēl kādu bērnu, un skatījusies uz grūtniecēm un zīdaiņu mātēm ar zināmu skaudību un ilgām, kas burtiski lika man sarauties čokurā, beidzot biju sasniegusi nākamo stadiju, un nu man šķita, ka mazi bērni, gluži tāpat kā tīģeru vai lāču mazuļi, ir burvīgi, tomēr biedējoši, un uz tiem labāk noskatīties no attāluma. Caur stiklu.
Pūlējos atrast īstos vārdus, lai varētu atklāt Megijai savas bažas, skaidri un gaiši nepasakot, ka, pēc manām domām, laist pasaulē bērnu šādā vecumā pēc tam, kad viss pieaugušas sievietes mūžs ir pavadīts, dzīvojot neatkarīgi, ir vēl sliktāk, nekā noskūt sev matus, ko viņa reiz jau bija izdarījusi.
Saņēmu Megijas roku. Pēc gadiem ilgas stiepļu ielocīšanas apaļās formās tā bija kļuvusi raupja kā galdniekam.
– Vai zini, – es iesāku tik saudzīgi, cik vien spēju, – būt mātei ir ļoti grūti, it īpaši vēl vienai pašai. Visa tā pamošanās nakts vidū, bērnu ratiņu staipīšana augšā un lejā pa kāpnēm, autiņi, raudāšana…
– Man tas viss jau ir bijis, atceries? – Megija
